Jāizlemj nekavējoties
Dzimtsarakstu birojs atradās Liepājā, uz kurieni darbā bija atgriezies arī mans iecerētais. Atbraucu pie viņa, un devāmies iesniegt laulību pieteikumu. Zinājām, ka atļauju reģistrēties saņemsim pēc mēneša. Kad ieradāmies minētajā instancē, darbiniece paziņoja: viņa ar rītdienu ejot atvaļinājumā un mūsu laulību pieteikumu varēšot pieņemt tikai pēc mēneša. Piedāvāja mūs sareģistrēt tūliņ, ja jau esam stingri nolēmuši. Jāizlemj bija nekavējoties, un mēs to izdarījām. Izgājām ārā jau kā vīrs un sieva. Grūti bija aptvert notikušo, bet ko gan cilvēks neizdara jaunības trakumā...
Jaunais vīrs mani pavadīja līdz vilcienam, un es devos mājup uz savu mazpilsētiņu. Skaidrs, ka ar jauno vēsti pārsteidzu vecākus. Zinu, ka mamma savu meitu būtu gribējusi redzēt baltā līgavas kleitā, arī kāzu mielasts būtu sarūpēts, cik nu pēckara gados rocība atļāva. Nākamajā svētdienā atbrauca mans laulenis ar draugu un viņa meiteni. Tad arī nosvinējām mūsu kāzas četratā kopā ar maniem vecākiem. Vīra senči mūs ar savu svētību nepagodināja. Pēc viņa mātes domām, dēliņš ar tehnikuma izglītību būtu pelnījis brangāku meiču nekā provinces skuķis ar pamatskolas izglītību. Vecmāmiņas sirds ar laiku atmaiga, kad piedzima mūsu meitiņa. Bet tik un tā viņa palika nemierā ar daudz ko, arī tad, kad abi ar vīru beidzām augstskolas un strādājām labos amatos. Vienkārši - tāds cilvēks bija. Bet mēs ar vīru palikām kopā visus turpmākos 43 gadus, līdz viņu aizsaulē aizveda ļauna slimība. Savukārt mana mamma visu mūžu cienīja un mīlēja savu znotu - par viņa centīgumu, kārtības mīlestību, izpalīdzību un strādīgumu...
Jūsu gados precēties?
Siguldā atkal zied ievas. Tāpat kā toreiz, manā otrajā kāzu dienā, 6. maijā, pēc pusgadsimta. Biju jau nosvinējusi savu 60. jubileju un nepavisam nedzinos pēc vēl vienas laulības. Manu dzīvi piepildīja ļoti interesants sirdsdarbs - avīzīte Es Tevi Meklēju un iepazīšanās klubs ar tādu pašu nosaukumu. Un, lūk, tieši tanī mīlestības meklējumos kādudien ieradās patīkams kungs. Jau pirmajā mirklī sapratām, ka esam radnieciskas dvēseles un piemēroti viens otram. 70 gadu vecumā viņš bija jauneklīgs, ar labām manierēm un lielisku dejotprasmi. Kļuvām viens otram tuvi. Bet cik tad var skraidīt pa randiņiem mūsu gados? Nolēmām mūsu sakaru padarīt oficiālu. Abiem vecāki jau sen viņā saulē, kam lai nu prasa svētību? Bērniem, kam citam, kas mums katram pa vienam. Šajā ziņā abu domas sakrita lielā vienprātībā: nekādā gadījumā! Jūsu gados precēties? Kāda velna pēc? Tikai argumenti katram bija atšķirīgi: viens negribēja šķirties no mammas, ar kuru kopā tik saskanīga un draudzīga dzīve. Otrs bija norūpējies par tētiņa (neesošo) «bagātību», ko nākotnē varētu iegūt sieva. Mani tas tikai uzjautrināja, jo par savu «bagātību» mans draugs bija pavēstījis vienā no daudzajiem man veltītajiem dzejoļiem:
Man nav savs auto, nav muižas centrs iemantots,/ Tik karstām jūtām vien uz Tevi esmu aplaimots./Man nava naudas, nav sešu stāvu nams,/Tik skūpsts un mīlas glāsts Tev vienmēr dāvināms.
Eksāmenu neizturēja
Neņēmām vērā nekādus protestus un kā ietiepīgi studenti stūrējām uz laulības ostu. Izrādījās, arī mana iecerētā pirmās laulības bija norisinājušās bez īpaša svinīguma. Taču tagad mēs varējām atļauties dvēseli pacilājošu pārdzīvojumu. Nolēmām laulības ceremoniju uzticēt majestātiskās Pēterbaznīcas Dieva kalpiem. Tā kā nebiju iesvētīta, man pirms stāšanās altāra priekšā bija jāapgūst īpašs apmācību kurss. Tā kādu vakaru pievienojos pārējiem precību kandidātiem nodarbībās, ko vadīja jauns garīdznieks. Viņš ļoti centīgi ķērās pie sava pienākuma. Sākās eksaminēšana. Man bija jāatbild uz jautājumu - cik galdiņu Mozus nonesa no Sinaja kalna? Man, padomju laika ateistei, nebija ne jausmas, kas tie par galdiņiem... Arī garīgās dziesmas, ko ik pa brīdim lika skandēt, nepratu. Bija skaidrs, ka eksāmenu neizturēšu. Paziņoju nākamajam vīram, ka uz mācībām vairs neiešu, lai galīgi nekristu kaunā, un mums būs jāiztiek bez Dieva svētības.
Kad par savu neveiksmi pažēlojos Pēterbaznīcas direktorei Mariannai Ozoliņai, viņa mani mierināja un apsolīja mums ne mazāk svinīgu rituālu - ne pie Pēterbaznīcas altāra, bet gan tās balkonā. Tūliņ piekritu, jo biju dzirdējusi, cik daudzi jaunie pāri dziļajos padomju gados, kad laulāties baznīcā tiem liedza bailes krist nežēlastībā, ar Mariannas svētību guva dvēseles vibrācijas dievnamā, kaut arī to drīkstēja saukt tikai par arhitektūras pieminekli. Un tā arī mums kā citiem priekšgājējiem izdevās nošaut divus zaķus reizē.
Uz Pēterbaznīcas balkona
Vispirms savu laulību oficiāli reģistrējām dzimtsarakstu birojā, bet pēc tam kopā ar kāzu viesiem devāmies uz Pēterbaznīcu, kuras balkonā pie lielā svečtura un, ērģeļu mūzikai skanot, mūs sagaidīja Marianna Ozoliņa, lai ar skaistu rituālu iesvētītu mūsu kopdzīves sākumu. Pēc tam viņa visus aicināja baznīcas skatu torņa augstākajā platformā, kur ar vīru nodejojām savu pirmo kāzu valsi, bet viesi krāsainos baloniņos ielika mums savus novēlējumus. Kopā sasieti tie aizlidoja Grēcinieku ielas virzienā. Zīmīgi, vai ne? Atvadījāmies no kāzu viesiem, lai turpinātu savu kāzu dienu divatā. Nē, ne jau aiz skopuma. Pēterbaznīcas balkonā tika tukšots gan šampanietis, gan pasniegts viegls cienasts. Bet mūs vilciens aizvizināja prom no Rīgas, uz Siguldu, kur tūristu viesnīcā gaidīja rezervēts numuriņš.
Viesnīcnieki mūs laipni uzņēma un otrā rītā sarīkoja īstu svētku mielastu. Pēc tā mēs braši uzkāpām Dainu kalnā, kur sastapām īstu Dainu tēvu. Uzzinājis, ka esam jaunlaulātie, viņš mums ar kokli atskaņoja dažus skaistus tautiskus mūzikas gabalus. Zīmīgi, ka, kāpjot kalnā, ievērojām salnas nokostus ievu ziedus. Tāds dīvains bija 2000. gada pavasaris. Mūsu pavasaris. Apmeklējām arī mūžīgās uzticības simbola - Turaidas Rozes kapu.
Turaidā ievas zied arī šopavasar. Tāpat kā katru gadu. Kaut arī vairs nevaram uzkāpt Dainu kalnā, dziesma Zied ievas Siguldā vienmēr skanēs mūsu kāzu gadadienā.