Normāla prakse būtu, ka partijas līderi, pirms uzstājas ar kategoriskiem paziņojumiem visu partijas biedru vārdā, izdebatē šos jautājumus ar saviem partijas biedriem - valdē, frakcijā, kongresā, pirmorganizācijās.
Pēc vakardienas skandāla rodas sajūta, ka Diena ir teju vai sagrāvusi Vienotību. Solvitas Āboltiņas izteikums, ka vairākums Vienotības biedru nobalsotu par koalīciju ar Saskaņas centru, ir sašūpojis Vienotības vienotību.
Jautājums par valdības koalīciju ar Saskaņas centru nav nekāds jaunums. Protams, tas ir karsts kartupelis partijai, kura iepriekšējās vēlēšanās Dombrovski un Urbanoviču ir pretstatījusi kā lielākās alternatīvas. Vienotībai ir jābūt konsekventai. Ja Saskaņas centra politika Vienotībai ir nepieņemama alternatīva, diez vai ar to vien pietiek, ja SC atzīst okupāciju. Atzīst, un ko tad? Realizē politiku, kas ir pretēja Vienotības uzskatu līnijai (ir jau vēl arī uzskati ekonomikas politikas jomā).
Okupācijas atzīšana nav formalitāte. Tas ir nopietns jautājums, kas joprojām šķeļ un dala Latvijas sabiedrību. Tās atzīšanu vai neatzīšanu nevar pārvērst par brīvbiļeti uz valdību, politisko biznesu vai propagandas saukli.
Vienotības problēma ir tā, ka šodien tā paliek mazākumā, tā vairs nav Latvijas politikas hegemons. Dažādām Latvijas partijām ir dažādi uzskati par politiku, kura ir jārealizē Latvijai. Nav vairs tā, ka ir Vienotības politika un tad jautājums, kurš tai pievienojas, kurš ne.