Rudīte uz Vidlaučiem atbrauca 1986. gada 20. septembrī: «Esmu dzimusi Rīgā, strādāju Koksnes ķīmijas institūtā, bet ne katram lemts izgudrot mildronātu vai remantadīnu. Man vienmēr patikuši dzīvnieki, tāpēc tagad dzīvoju laukos, lai viņi man varētu būt.»
Burvīgais kūtspinčers
Rudīte ir stipra savā pārliecībā: «Cilvēkiem, kuri pārmēru mīl sevi, dzīvnieku nav, jo par ikkatru dzīvu radību ir jārūpējas, jātērē laiks un līdzekļi un godprātīgi jāgādā, lai dzīvniekam ir labi, bet cilvēki ir egoisti, viņi ne viena dēļ negrib piecelties no krēsla. Mana radiniece, kas dzīvo Stokholmā, brīnās - jūs esat apkārušies ar dzīvniekiem, kam jums tie vajadzīgi? Man dzīvnieki ir ļoti svarīgi.»
Rudīte stāsta par Teodoru, kurš jau četrus gadus mīt citā saulē, bet savas saimnieces atmiņā joprojām ir viņai blakus: «Teodors bija īpašs. Viņa mammu Loru uz Vidlaučiem atveda mana meita. Lora sagrēkoja ar kaimiņu lielo Kaukāza aitusuni. Piedzima skaisti kūtspinčeri! Kad Lora saprata, kas viņai pieder, vairs nevienu pie būdas nelaida! Teodors - liels, resns un dzeltens kucēns ar samtainu purniņu - sēdēja viņai aiz muguras.»
Rudīte smejas - Teodors, maziņš būdams, izkritis no būdas un reizes piecdesmit lēcis iekšā, kritis atpakaļ un atkal lēcis. Suns izauga liels, skaists un mīlīgs. «Tagad ir XXI gadsimts, suni vairs pie jūras nevar laist, un katram ir sava vieta, bet mūsu viesu nama iemītnieki viņu mīļoja, cienāja, veda uz Lauču akmeni fotografēties un, kad es iebildu, vienmēr teica - bet viņš taču ir mūsu suns, cik gadus te braucam, tik viņš ir ar mums, draugiem mājās rādām Teodora fotogrāfijas!»
Tā Vidlaučos divi suņi Lora un Teodors dzīvoja desmit gadus. Kad Lora nomira, Teodors palika viens. Viņš nodzīvoja sešpadsmit gadus, bet Tedim atteica kājas: «Kad iedevu malto gaļu, lēnām apēda - nu, kad tik labs, tad es vēl varētu padzīvot! Tomēr beigās Tedi nācās iemidzināt, kaut vēlāk domāju, ka nākamajā dienā pats būtu nomiris. Tas ir skarbi, bet smagos brīžos dzīves vērtības vairāk atklājas. Vairs nekad neņemšu suni. Kaķi dzīvo ilgāk. Jēkabs arī piebremzē mani ar suņu būšanu, jo te ir viesu nams.»
Nošaut nedrīkst
Pašlaik Vidlaučos dzīvo trīs kaķi. Rudīte jau zina, ka katru rudeni dārzkopības kooperatīvos, kas te visās malās, bezatbildīgi cilvēki pamet kaķus: «Pirms divdesmit gadiem pie mums pieklīda Grieta. Mani palīgi sāka kaķeni barot, un viņa iemitinājās klētiņā. Laikam viņai kāds bija stipri darījis pāri. Te Grietai klājas labi, bet viņa joprojām ir bailīga. Vēlāk Grieta kopā ar mūsu divdesmit trīs gadus veco runci uzražoja Filīti. Tad gan kaķeni sterilizējām.»
Par Grietas dēlu Filipu jeb Filīti savs stāsts. Viņš ir labs, draudzīgs, pakļāvīgs, gluži kā bērns. Reiz runcāns bija ticis klāt žurku indei. «Aizstiepu viņu pie mūsu Saulkrastu daktera Armanda Vaidera, kurš ielika ķepiņā katetru, katru dienu braucām zāles laist. Tikai, kad Filītis apēda pirmo vistas filejas gabaliņu, sapratu, ka būs labi. Filītis bija ļoti pacietīgs, visu izturēja. Dakteris teica - ja visi dzīvnieki ļautos tā kā Filītis, varētu daudziem palīdzēt. Ar mežonīšiem grūti tikt galā, ir gandrīz vai tā, ka pašam dakterim pēc tam vajadzīga palīdzība.»
Smukuli Leo Rudītei uzdāvināja meita Edīte. Viņa bija neatlaidīga - mammu, nu tu taču vari pieņemt vēl vienu jauku divus mēnešus vecu runcīti! Leo izauga skaists kā īsts Norvēģijas meža kaķis! Taču pēc nepilniem diviem gadiem runcis kā zemē iekrita. Mājinieki domāja - lapsa aizstiepusi! Pagāja vasara, rudens, ziema, bet pavasarī Leo ieradās mājās bēdīgs, izspūris, noplucis, ar vātīm un lauztu ribu, noberztu āda, it kā striķos bijis turēts. Jēkabs noteica - nezinu, vai esmu priecīgs, ka tas kaķis atgriezies. Sākumā Leo pat nav nācis iekšā, dzīvojis klētsaugšā: «Vedām runci pie mūsu dakterīša, un, re, atlaba, brīnumainākais, ka raksturs viņam nemaz nav mainījies - murrā, glaužas, ļoti, ļoti mīlīgs pret savējiem. Kaķi ir gudri. Leo pat no suņa nebēg - ieklīdušajiem uzmet dzeloņcūkas kūkumu un šņāc. Mūsu kaķi ir labi mednieki, viņi cītīgi izķer peles un rolmopsīšiem līdzīgos kurmjus.»
Rudīte pastāsta arī par Vidlauču lapsu: «Pagājušajā vasarā Rudā atnāca no meža un projām vairs negāja. Reiz Jēkabs saka - zem klēts kaut kas šņukst! Klusi pieeju un skatos - lapsa uztaisījusi migu, un pie tās spēlējas trīs šausmīgi skaisti lapsēni, tādi kā vācu aitu šķirnes kucēni, tikai astes galiņi balti. Lapsa bija godīga - manā mājā nezaga ne trusi, ne vistu, bet kaimiņš - lapsa jāšauj nost! Teicu - nē, lai viņa atgriežas mežā, un tad, ja nāks tavas vistas zagt, vari šaut! Ģimenīte arī aizgāja uz mežu, ceru, ka viņiem labi klājas un šie ēd peles, nevis vistas. Šogad pie meža redzēju vienu tādu tievu kā slieku lapsiņu. Varbūt mūsējā?»
Iebāza kabatā
Vidlauču saimnieces firmas ēdienam - plānajām pankūkām - vajag labu pienu. To Rudīte ņem no saimnieces Zaigas Skultē: «Reiz Zaiga iebāza man kabatā četrus trusēnus. Tā sākās mana trušu epopeja. Vidlaučos lauku dzīves apritē no trušiem liels labums - spiras sajaucam ar salmiem un pašu sapļauto zāli, un iznāk labu labais mēslojums zemei siltumnīcā.» Pašlaik Rudītei ir ap diviem desmitiem zaķveidīgo.
Rudīte ir praktiska un domā, ka Vidlaučos, kur labi jūtas gan cilvēki, gan dzīvnieki, tagad ir optimālais četrkājaino skaits. Gadās, ka ciemiņi atbrauc ar savu suni. Saimniecei pret tiem nav iebildumu: «Viens kopts un labi audzināts suns ar inteliģentu saimnieku ir labāks nekā nekārtīgs un nesavaldīgs viesis bez dzīvnieka.»