Tuvojas noslēgumam Nacionālā attīstības plāna (NAP) gala redakcijas izstrāde, un tā nu sakritis, ka šonedēļ The Economist tematiskais pielikums veltīts jautājumam: kā izaugsmi salāgot ar sabiedrības noslāņošanos? Proti, eksperti konstatē: ja nevienlīdzība starp Rietumiem un t. s. jaunattīstības valstīm pakāpeniski samazinās, tad plaisa konkrētās valstīs (vienalga - ASV vai Ķīnā) palielinās. Un lai gan ikvienam reāli domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka zināma nevienlīdzība pastāvēs vienmēr un zināmā mērā ir pat stimuls uzņēmīgiem ļaudīm, tomēr tik krasa noslāņošanās sāk ietekmēt ekonomisko attīstību.
Šķiet, arvien lielāks skaits politiķu pasaulē to sāk apzināties, tomēr būtiski atšķiras risinājumi. Viens, vienkāršākais un no politiķu interešu (pārvēlēšana) viedokļa izdevīgākais ceļš ir plašas dažādu subsīdiju un pabalstu programmas. Tomēr šim modelim ir divi būtiski trūkumi. Pirmais: prasti sakot, agri vai vēlu šāda devība noved pie inflācijas (sadrukātā nauda) vai liela parāda. Otrais: universālas subsīdijas tiek ne tikai mērķauditorijai. Piemēram, Indonēzijā valsts subsidētu degvielu patērē arī turīgi ļaudis, Brazīlijā savulaik tika veikti prāvi ieguldījumi augstākajā izglītībā, bet lielākie ieguvēji bija pārtikušas ģimenes, kas varēja savām atvasēm nodrošināt labāku skolu, savukārt trūcīgie, kuriem reformas it kā bija domātas, bieži līdz augstskolai nemaz netika.
Otrs modelis paredz strādāt, lai nodrošinātu iespēju vienlīdzību (Latvijā dažkārt lieto tēlaino salīdzinājumu par nevis zivs, bet makšķeres sagādāšanu). Ņemot vērā, cik mainīgā pasaulē dzīvojam, iespējams, tieši šis virziens attīstāms vairāk, jo, piemēram, augstākā izglītība vai konkrētajā brīdī labs darbs nenozīmē, ka cilvēks nevar «izkrist» no cerētās, vēlamās struktūras un nonākt situācijā, kad jāsāk no nulles.
Nevarētu teikt, ka Latvijā nekas šajā virzienā nenotiek - ir, piemēram, mēģinājumi atvieglot sava biznesa uzsākšanas regulējumu. Tomēr neatklāšu arī neko jaunu, atgādinot, ka uzlabojumi nepieciešami darba meklētāju apmācības programmu atbilstībā reālajai dzīvei, pirmskolas bērnu aprūpē (tās trūkumi ierobežo pieaugušo iespējas darba tirgū, pat ja ir vēlēšanās un kvalifikācija), nemaz nerunājot par milzu problēmu bloku, kas saistās ar iespēju nopelnīt lauku apvidos. Šādā kontekstā arī ļoti uzmanīgi jāvērtē izskanējušās idejas par reformām augstākās izglītības finansēšanā no pašu studentu puses - teorētiski ir pareizi veicināt studētgribošo atbildīgumu par savu izvēli, tomēr jāatceras, ka ir jauni cilvēki, kuri objektīvi nevar nodrošināt galvotājus, kuri startē no objektīvi trūcīgākas vides; apgrūtinot viņu piekļuvi «makšķerei», tiks stimulēta sabiedrības noslāņošanās.
Ja dažādu koncepciju un plānu rakstītāji patiešām domā tā, kā runā - ka ir vairāk jāuzticas indivīdam, tad šajos plānos akcents jāliek ne tik daudz uz aizbildniecisku Laimes zemes solīšanu, cik uz saprotamu, efektīvu mehānismu izveidi, kas Latvijā dzīvojošajiem dotu signālu: lai no cik zema atskaites punkta tu startē, lai kāds klupiens gadījies, ja vien tu tiešām pats gribi, tu varēsi piecelties.