Pēc diviem gadiem, 2013. gada 1. jūlijā, Eiropas Savienībā gaidāms ģimenes pieaugums, jo Horvātija kļūs par bloka 28. dalībvalsti. Taču patlaban daudz interesantāks jautājums ir cits: kura valsts kļūs par brālīgās ES saimes 29. locekli? Daudzsološākais kandidāts ir acīmredzams: tā ir mazā Īslande, kura šonedēļ oficiāli sāka iestāšanās sarunas ar ES. Teorētiski visas formalitātes varētu nokārtot pāris gadu laikā, bet nav šaubu, ka Īslandes ceļā uz ES nāksies pārvarēt vairākus prāvus zemūdens akmeņus, turklāt lielākie iebildumi gaidāmi tieši no Īslandes, nevis no Briseles puses.
Brisele būtu gatava kaut vai rītdien atplestām rokām uzņemt Īslandi, jo atšķirībā no Austrumeiropas valstīm Īslandei nebūs nekādu problēmu ar ES kritēriju izpildi. Uz kopējā Eiropas fona tā ir bagāta valsts; Eurostat dati rāda, ka arī pēc smagās krīzes Īslandes iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir 110% no ES vidējā līmeņa (Latvijā tas ir tikai 52%, Horvātijā - 61%). Īslande kā Eiropas Ekonomikas zonas valsts jau ieviesusi lielāko daļu ES noteikumu, pievienojusies arī Šengenas zonai. Sākot iestāšanās sarunas, Īslandes ārlietu ministrs Esurs Skarphedisons atzina: «Mēs gribam sēdēt pie ģimenes galda, kur tiek pieņemti lēmumi, kas ietekmēs mūsu nākotni.»
Taču īslandiešu vidū nebūt nav vienprātības jautājumā par tuvināšanos ES. Patiesībā sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka lielākā daļa būtu pret šādu rīcību. Ietekmīgākais lobijs, kas cīnās pret pievienošanos ES, ir Īslandes zvejnieki, jo viņi baidās, ka ieradīsies eiropieši ar saviem kuģiem un nosmels visus zivju krājumus. Katrā ziņā īslandieši negrasās Briseles prasību dēļ sagriezt savus zvejas kuģus metāllūžņos.
Latvija no mazās Īslandes varētu tikai mācīties, kā cīnīties par savām interesēm. Pēdējos gados arī īslandiešiem nav klājies viegli, jo burbuļa plīšana un banku krīze izraisīja smagas paģiras. Īslande izvēlējās citu ceļu, samierinoties ar nacionālās valūtas devalvāciju, un tagad pamazām atgriežas uz ekonomikas izaugsmes ceļa.
Iespējams, pēc kāda laika īslandieši sāks nožēlot lēmumu par tuvināšanos ES, jo tas tika pieņemts izmisuma brīdī, kad vajadzēja starptautiskās sabiedrības atbalstu finanšu krīzes pārvarēšanai. Vēl jau nav atrisināts konflikts ar Lielbritāniju un Nīderlandi, kas izglāba Īslandes valdību no nepatikšanām, kompensējot saviem pilsoņiem Īslandes banku radītos zaudējumus, un tagad prasa atmaksāt parādu. Tas nav pa prātam Īslandes vēlētājiem, kas negrib maksāt par banku kļūdām. Viņi jau divreiz referendumā noraidījuši izlīguma plānu, kārtējo reizi apliecinot, ka vikingu pēcteči negrasās piekrist svešiem spēles noteikumiem. Laiks rādīs, vai šāda stūrgalvība viņiem palīdzēs gūt virsroku arī aizkulišu cīņās ar Briseles birokrātiem.