Latvijas kino saimes vecākajam biedram Viktoram Šildknehtam š. g. 27. janvārī palika 95 gadi. 2009. gadā viņam tika piešķirta balva Lielais Kristaps par mūža ieguldījumu latviešu filmu mākslā. Bagāts un atdevīgs mūžs. Viktora Šildknehta personību, izcelsmi un biogrāfijas faktus apvij leģendas. Tās izrietējušas no paša mākslinieka jau padomju laikā rakstītajām biogrāfiskajām ziņām, kuras varēja uztvert kā eksotiku vai «pārdrošību», - tautība - vācietis, izcelsme - no muižniekiem. Šildknehta senči - holandieši - Pētera Pirmā laikā esot bijuši nolīgti Krievijas flotes kuģu būvei.
Par tuvākiem laikiem - māte Lidija bijusi aktrise Pēterburgas Marijas teātrī, tēvs, kurš sevi deklarējis kā vācieti, bijis scenogrāfs, no 1924. gada dzīvojis Francijā, Spānijā un pat bijis dekorators Luisa Bunjuela un Salvadora Dalī avangarda filmā Andalūzijas suns. Visa šī senču pieredze, gēni, talanti bija summējušies un nojaušami Viktora Šildknehta personībā - viņa izskatīgajā ārienē, staltajā stājā, elegantajā ģērbšanās stilā, galantajā attieksmē pret dāmām. Un, protams, viņa radošajā darbībā.
Dzimis Pēterburgā, Viktors Šildknehts agri uzrādīja mākslinieciskas dotības, aizrāvās ar burāšanu un kuģu modelēšanu. 30. gados strādāja par mākslinieku Ļeņingradas Universitātē un Ļeņingradas Reklāmas trestā. Kara laikā, 1943. gadā, Šildknehtam izdevās izrauties no blokādes aplenktās Ļeņingradas un doties uz tālo Alma-Atu, kur bija evakuētas kinostudijas Mosfiļm un Ļenfiļm. Tā iesākās jaunā cilvēka saistība ar kino - vispirms kā kaskadierim, epizodisku lomu tēlotājam, vēlāk kā kombinēto kadru māksliniekam. Vēl viena leģendāra lappuse Viktora Šildknehta biogrāfijā - viņš strādājis pie ģeniālā Sergeja Eizenšteina viņa monumentālajā filmā Ivans Bargais (1943).
Pēc kara, 1947. gadā, Viktors Šildknehts tika komandēts uz Rīgu, lai veidotu Rīgas kinostudijā kombinēto uzņēmumu grupu. Viņš bijis kombinēto kadru, tagad teiktu - specefektu, mākslinieks teju visām Rīgas kinostudijas filmām, kurās tādi bija paredzēti. Minēsim tikai dažas: Salna pavasarī (1955), Kā gulbji balti padebeši iet (1956), Zvejnieka dēls (1956), Rita (1957), Nauris (1958), Atbalss (1958), Šķēps un roze (1959), Kārkli pelēkie zied (1961), Es visu atceros, Ričard (1965) un citas.
1963. gadā režisors Aleksandrs Leimanis aicināja Viktoru Šildknehtu būt par mākslinieku inscenētāju filmai Cielaviņas armija. Turpmāk filmu mākslinieka inscenētāja pienākumus Viktors Šildknehts veica divdesmit filmās. Lūk, dažas no tām: Tobago maina kursu (1965), Trīskārtēja pārbaude (1969), Uzticamais draugs Sančo (1974), Mans draugs - nenopietns cilvēks (1975), Salavecīša personīgā dzīve (1982), Mirāža (1983), Dīvainā mēnessgaisma (1987) u. c. Pēc aiziešanas pensijā Viktors Šildknehts nodevās gleznošanai. Viņa darbi bijuši skatāmi personālizstādē Melngalvju namā. Mākslinieks kļuvis leģendārs ar savu izcilo prasmi veidot dažādus sarežģītus burinieku modeļus. Tos apbrīnojuši daudzu zemju skatītāji Rīgas un Klaipēdas muzejos.
Labu ceļa vēju un septiņas pēdas zem ķīļa, slavenajam holandiešu pēctecim dodoties aizsaules plašumos!
Atvadīšanās otrdien, 2012. gada 14. augustā, plkst. 13.00 Lāčupes kapos.
Latvijas Kinematogrāfistu savienība