Asociējās ar ledu un sniegu
Intervijas laikā Bella laiku pa laikam kontrolē situāciju, iznirdama no dārza dziļuma. Artūrs stāsta, ka viņam vienmēr bijuši suņi. Arī Amerikā dzīvojot un strādājot, ar sievu nolēmuši iegādāties četrkājainu kompanjonu, kaut Artūram aiz muguras bija psiholoģiski un fiziski smags notikums, kad suns Rembo negaidīti uzbruka viņam un sakropļoja roku. Kopš tā laika pagājuši astoņpadsmit gadi, bet Artūrs joprojām uzskata, ka māja bez suņa nav pilnīga. Pagātnes pieredze lika Amerikā rīkoties ar piesardzību: «Kārtīgi izpētījām suņu šķirnes. Mūsu uzmanību piesaistīja Pireneju aitu suņi. Iespējams, ka man tā šķirne asociējās ar ledu un baltu sniegu.» Suņa adopcijas ceļš Amerikā ir sarežģīts. Tur nevar suni iegādāties pēkšņi uzplūdušu emociju iespaidā. Irbēm vispirms bija jāatbild uz aptuveni piecdesmit audzētāju izsniegtās anketas jautājumiem par suņa turpmākās dzīves apstākļiem. Pēc tam mājās ieradās inspekcija pārbaudīt, vai anketā izklāstītais atbilst patiesībai, un bija jāparaksta stingrs līgums. Artūrs domā, ka arī Latvijā suņu audzētājiem būtu stingrāk jādomā, kam viņi atdod kucēnus. «Beidzot atvedām mājās mūsu pirmo balto pirenejieti. Anitai toreiz bija četri gadi, Atis vēl nebija piedzimis. Vedām suni uz izstādēm, kaut tas nebija pašmērķis, un viņš kļuva pat par Amerikas čempionu. Kad piedzima Atis un viņam jau bija pusgadiņš, iegādājāmies otru pirenejieti, meitenīti. Dēls vēl pats nevarēja uzrāpties uz dīvāna, tad kāpa saviem baltajiem lāčiem uz galvas un tika augšā. Pirenejieši bija baigi foršie.» Vēlāk, kad pirmais suns aizgāja citos medību laukos, Artūrs iegādājies trešo pirenejieti. Taču tad «mana dzīve sagrozījās. Pēc diviem trenera darbā aizvadītiem gadiem nolēmu ar Ati atgriezties Rīgā».
Liktenis visu sakārtoja
Atis pēc atgriešanās ļoti gribēja suni, taču Artūrs nevēlējās turēt dzīvnieku četrās sienās: «Es uzskatu, ka dzīvoklī sunim ir grūti. Dzīvniekam vajag plašumu, drošību un pastāvību.» Gadi bez sava suņa Atim bija smagi. Lai saikne ar suņiem nezustu, Artūrs ar dēlu sāka apmeklēt patversmi Labās mājas, kur veda izstaidzināt četrkājainos iemītniekus. Taču šā gada martā hokejistam operēja ceļgalu, un uz trim mēnešiem bija jāatmet doma par pastaigām dzīvnieku patversmē.
Visu nokārtoja liktenis. Artūrs iegādājās māju, taču ēkai vēl nepieciešams liels restaurācijas darbs. Leģendārais hokeja vārtsargs cer, ka divos gados viņš tiks ar darbiem galā. Tikmēr dzīve bruka Artūra draugam, kurš gatavojās pārdot savu māju. Bija jādomā par četrus gadus vecās Vidusāzijas aitu sunes Bellas turpmāko likteni. Artūru pamazām pārņēma doma par drauga suni, zinot, ka Vidusāzijas aitu suns jeb alabajs ir gan sargs, gan uzticīgs ģimenes loceklis un kompanjons. Artūrs kopā ar dēlu nesteidzīgi dibināja kontaktu ar Bellu. Pagājušā gada rudenī tika pieņemts lēmums vest vidusāzieti uz savu jauno māju.
Nevajag jumtu virs galvas
Grūtības radās, Bellu mēģinot dabūt mašīnā. Viņa smilkstēja un pretojās: «Atbraukuši palaidām suni dārzā. Bella paskrēja, paošņāja apkārtni un skrēja atpakaļ pie mums. Jauna vieta, viss svešs. Pirmajā naktī dabūjām ik pa brīdim celties, kušināt un mierināt viņu, jo apkārt bija daudz nepierastu trokšņu un skaņu. Taču pamazām Bella pierada un iejutās aizaugušajā dārzā, saprotot, ka viņas mājas turpmāk būs šajā vietā. Viņa ir izteikts āra suns un nejūtas labi, kad jumts spiež virs galvas. Iekšā mājā viņa joprojām nenāk.»
Kaut Bella izskatās smagnēja, viņa bez grūtībām palēcienā noķer Ata sviesto bumbu. Artūrs smej, ka sune bez piepūles nolasa arī ābolus no koku zemākajiem zariem.
Māja gaišai kopā būšanai
Artūrs priecājas par savu suni: «Ceru, ka viņai būs laimīgs liktenis. Mēs esam suņu cilvēki, un Bella ir mūsu smukā un mīļā princese. Lēnprātīga un klusa. Savējiem, protams. Viņa prot sargāt māju un mūs visus. Vidusāzijā iedzīvotāji mīl savu suņu šķirni un saka, ka šie suņi nes veiksmi. Domāju, ka Bella par saimnieku uzskata mani, jo ierastajā pastaigas aplītī ar viņu parasti dodos es, bet Atis katru vakaru pirms miega obligāti samīļojas ar savu draudzenīti. Arī manai mammai ar Bellu notiek sava čubināšanās.»
Artūrs pēdējā laikā atplaucis. Sejā viņam atmirdz viegls smaids: «Visam savs laiks, un viss notiek tad, kad tam jānotiek. Šeit ir klusa un jauka vieta, mums te ļoti patīk. Atis mācās devītajā klasē. Pēc studijām no Londonas mājās atgriezusies Anita. Mana mamma Malda arī dzīvo netālu. Viņa bieži ciemojas pie mums. Tomēr pirms Bellas ierašanās reizēm šķita, ka apkārt ir neierasts klusums. Mijiedarbība starp suni un cilvēku ir krietni vien citāda nekā cilvēku starpā. Tagad māja ir piepildīta. Priecē apziņa, ka Bella mūs vienmēr sagaida. Suns mūs lieliski saprot, komunikācijai pietiek ar žestu vai skatu. Šeit un tagad veldzējamies mūsu kopā būšanā.»