Kā izmērīt mūžu
Saimnieks vedina mūs uz galveno ēku, kur 1. stāvā iekārtota izstāžu zāle. Brītiņu tur uzkavējamies, lai apskatītu lietuviešu gleznotāja Sauļus Kropus darbus, ar kuru Ozoliņiem jau ilgstoša radošā sadarbība. Tad dodamies uz otro stāvu - uz darba telpām, kur plauktos neskaitāmās mapēs glabājas Ozoliņa mūža darbs un joprojām top abu mākslinieku skaistie darinājumi. Ar ko var izmērīt cilvēka mūžu? Ar viņa paveikto darbu, protams. Ne jau visiem tas izsakāms skaitļos. Bet Imants Ozoliņš to var - savos 82 gados viņš uzzīmējis 3000 grāmatzīmju. Un ne tikai - mapēs glabājas ne mazāk etiķešu un citu lietišķās grafikas paraugu. Bet kāpēc tieši ekslibris māksliniekam tik mīļš? Ar portretēšanu viņš sācis aizrauties jau zēna gados. Pirmais modelis bijis vecākais brālis, bet dažkārt arī kādu skolotāja ģīmi uzskicējis. Tas puisim izdevies īsti labi, pretēji matemātikai, kur divnieki bieži gadījušies. No kurienes tādas dotības? Tak jau Laimes māte šūpulī ielikusi, kā citādi. Un tā šo likteņa dāvanu Imants lolojis un kopis augu mūžu, pats vien laužot ceļu uz mākslas pasauli. Nekur jauno censoni ar atplestām rokām nesagaidīja, gluži pretēji - ar aizdomām un nosodījumu: kā nekā tēvs, bijušais Ēdoles draudzes mācītājs, divas reizes izsūtījumā sabijis. Taču dēls nepadevās. No dzimtā pagasta mēroja ceļu uz Rīgu, kur Arhitektūras un mākslas amatniecības skolā apguva mākslinieka noformētāja arodu. Sekoja dienests Padomju armijā. Tur puisim laimējās - savas zināšanas varēja likt lietā Armijas virsnieku namā kā mākslinieks.
Liķieru buķetes
Mākslas druvas kopēji bija vajadzīgi arī Padomju Latvijai. Pēc dienesta jauneklim paveicās atrast darbu konditorejas fabrikā Uzvara. Tā ražoja skaistu un saldu produkciju, kas bija skaisti jānoformē. Izstrādājumi tika veltīti dažādiem valsts notikumiem, ļoti tuva Imantam bija bērnu tematika. Un tad arī pirmais lielais panākums 1956. gadā - Pasaules konditorejas izstāde Briselē, kur nokļuva arī četras Imanta zīmētās kārbas. Vēl tagad saglabāta viena no tām - Liķiera buķete šokolādē. Ievērojis Ozoliņa panākumus, mākslinieks Oto Skulme viņu paaicinājis strādāt Tirdzniecības un rūpniecības palātā. «Mums te ļoti vajadzīgi jauni mākslinieki,» viņš teicis. Tā bijusi liela veiksme un gods, jo parasti cilvēkus tik prestižā vietā bez akadēmiskās izglītības neņēma. Nu Imantam pavērās ceļš jaunam grafikas veidam - etiķetēm. Tās bija vajadzīgas visam, ko ražoja republikā - konserviem, zivīm, visa veida dzērieniem. Imants rūpīgi saglabājis visas. Ak, kungs! Tās taču atgādina manu jaunību: Benediktīnietis, Dienvidu dzeltenais, Piparmētru, Allažu ķimelis, Moka! Kā mēs šos garšīgos liķierus toreiz baudījām! Protams, toreiz tos gatavoja ar dabiskām piedevām, nevis mākslīgām, kā to dara tagad.
Daudzas etiķetes, piemēram, Rīgas melnais balzams un citas, grezno pudeles vēl mūsdienās. Bet sākums etiķešu darināšanā bijis grūts, atceras sirmais kungs. Kam lai prasa padomu? Katrs meistars savas idejas rūpīgi slēpis no saviem konkurentiem. Reiz vecmeistars Arturs Duburs uz kādu Imanta jautājumu atbildējis: «Lai zīmētu etiķetes, vajadzīgas aknas, puis!» Taču pēc kāda laika, satiekot Ozoliņu lietišķās grafikas izstādē, labvēlīgi secinājis: «Izrādās, tev tomēr ir aknas!»
Vēl Imantu Ozoliņu darba gaitas aizvedušas uz parfimērijas fabriku Dzintars par galveno mākslinieku. Nu vajadzēja dekorēt smaržīgo produkciju. Vēl tagad tautās iet viņa zīmētā etiķete smaržu pudelītei Rīdzinieks.
Divu mākslinieku skatījums
Atmodas sākums pārvērta arī Imanta Ozoliņa dzīvi. Firmas dzima kā sēnes pēc lietus. Katrai vajadzēja savu zīmotni. Pasūtījumi birtin bira. Pēc kāda laika firmu pasūtījumi apsīka - tos sāka zīmēt datori. Nu lai! Tagad varēja vairāk nodoties sirdsdarbam - grāmatzīmēm, kas patiesībā ne mirkli nav pametušas grafiķa rakstāmgaldu. Atnāca laiks, kad varēja sākt īstenot kādu senu sapni - veikt tuvus un tālus ceļojumus. Izbraukāta Norvēģija, pabūts Amsterdamā, Brēmenē, Roterdamā. No katra ceļojuma mājās vesti Intas fotoattēli. Tur pie otas ķērās Imants, un fotogrāfijas pārvērtās grafikas zīmējumos. «Kam tas?» painteresējos. «Lai būtu divu mākslinieku skatījums uz lietām,» paskaidro Ozoliņa kungs. Patiesi - grafikā klāt nākuši daži citi elementi - cilvēki, koki, kāds fotoattēlā neietilpis arhitektūras objekts. Šo mākslas sintēzi Majoros izstādē ar nosaukumu Ceļojuma iespaidi varēja skatīt arī jūrmalnieki un viesi.
Kad bija izbrauktas svešzemes, kārta nāca tuvākiem ceļojumiem. Tik daudz interesanta ieraudzīts tepat pašmāju pilsētās, arī kaimiņu zemē Lietuvā. 2015., mākslinieka jubilejas gadā, esot iecerēts visu to parādīt izstādē Nekur nav tik labi kā Baltijā. Padomā arī grāmata, kurā tematiski tikšot apkopoti visi 3000 ekslibru, kas veltīti dažādu profesiju cilvēkiem. Abiem māksliniekiem daudz vēl citu radošu ieceru gadiem uz priekšu.
Lai darbs sirdij tīkams
Varbūt viņiem ir kāda īpaša mūžīgās jaunības recepte? Tā bija mazliet negaidīta: jādzīvo tā, lai dzīvē ik mirkli izbaudītu katru dāvāto mirkli, neliedzot sev ne vīna glāzi, ne cigaretes dūmu. Nav jāaizraujas ar diētām vai katru rītu jāskrien pa trotuāru ar izkārtu mēli. Jāsporto, jāpeldas, bet ar mēru.
Slimības? Tās tikai cilvēks savā galvā izperina. Šie abi ģimenes ārstu apciemojot tikai, kad vajadzīga izziņa autovadītāja apliecībai vai kam citam. Un vēl - jāstrādā sirdij tīkams darbs, ko arī abi nerimtīgi dara. Pierādījums tam - mana nesenā saruna pa telefonu. Piezvanīju uz Jūrmalu, bet šie atsaucās no Lietuvas. Esot Nidā, kur tieši šodien tikšot atklāta viņu izstāde Atgriešanās Nēringā.
Jā, ko tu padarīsi vīram ar aknām? Un, ja vēl blakus tik labs balsts, radnieciska dvēsele - dzīvesbiedre Inta.