Ekonomika dažkārt nostāda politiķus neērtā situācijā. Nedēļa iesākās ar Vienotības Saeimas frakcijas vadītājas vietnieka Smiltēna komentāru, ka šī partija, kuras rokās nu ir Ekonomikas ministrija, vēloties panākt straujāku tautsaimniecības izaugsmi, savukārt ziņu aģentūra LETA politiķa teikto papildināja ar tās rīcībā esošu neoficiālu informāciju, ka partija vēlējusi jaunajam ministram un premjera biedram Ašeradenam panākt, ka Latvijas IKP ikgadējais pieaugums sasniedz vismaz 5%. Īsi sakot, Vienotība gādās par «ekonomisko izrāvienu». Tajā pašā dienā banku analītiķi, komentējot ziņu, ka pērn Latvijas IKP pieaugums bijis 2,7%, diezgan lielā vienprātībā apgalvoja, ka arī turpmākajos gados pieaugums ap 3% vien grozīsies. Un, kā pavisam nesmalkjūtīgi pavēstīja Citadeles pārstāvis, vismaz šogad nekāda «ekonomiskā izrāviena» nebūs.
Mērķis šī teksta ietvaros nav apcelt politiķus par ekonomiskās situācijas neizprašanu. Runa ir par to, kādēļ viņi šādu plaisu starp esošo un vēlamo uztur. Pieļauju, ka iemesls ir Rietumos plaši izplatītais viedoklis, ka tieši ekonomikas stagnācija ir galvenais iemesls dažādu populistisku politisko kustību un atsevišķu politiķu popularitātes kāpumam. Vēlētāji radikalizējoties, meklējot vienkāršotus risinājums, jo viņus tracinot viņu ekonomiskā nestabilitāte. Neapšaubu, ka šādā interpretācijā ir liela daļa patiesības, tomēr, manuprāt, ir arī citi iemesli. Nogurums no politiķu izvairīgās muldēšanas, no politikas noslēgšanās komfortablā «vārna vārnai acī neknābs» lokā. Tik daudzi amerikāņi ir gatavi atdot savu balsi par Trampu vai Sandersu ne tik daudz tāpēc, ka viņus neapmierina pašu dzīves līmenis, cik tas, ka abi kungi ir (vai vismaz cenšas sevi tā pozicionēt) citādi, elitei nepiederoši. Arī Spānijā, kur ekonomika ir sākusi atveseļoties, nesenajās parlamenta vēlēšanās jaunpienācēji guva tik labus panākums tāpēc, ka ļaudīm acīmredzot ir noriebusies divpartiju kasta, kas imitē sāncensību un ideju cīņu.
Līdz ar to, ja paturam prātā ekspertu piesardzīgās prognozes par Latvijas ekonomiku tuvākajos gados un ja pašreizējās varas partijas vēlas varu saglabāt, tām, manuprāt, ne tikai jārunā par «ekonomisko izrāvienu», bet jāpārdomā, vai tās var mazināt vēlētāju apnikumu, nojausmu par politiskās elites iekapsulēšanos savā pasaulītē, pārliecību par elites nevēlēšanos kaut ko reāli darīt netaisnīguma plašā nozīmē mazināšanai. Netaisnīgums nav tikai atšķirīgas summas makā, tā ir arī sajūta par, piemēram, dažādām iespējām panākt taisnību, tikt sadzirdētam. Cilvēks nav tikai «ekonomisks subjekts», viņš vēlas saskatīt apkārtējā jēgu vispār.