Brīvības fenomens
Nākamie otrdienas un trešdienas (4. un 5.augusta) vakari izbrīvējami divām neapšaubāmām pasaules kinovēsturē ierakstītām vērtībām - Tengiza Abuladzes filmai - poētiskajai līdzībai par nācijas un kultūras izdzīvošanas tēmu Cerību koks (1976) un Otara Joseliani poētiskā neoreālisma šedevram Reiz dzīvoja dziedātājstrazds (1970). Gruzīnu kinoparādi noslēdz Aleksandra Rekhviašvili filosofiskā drāma Mājupceļš (1988., 11.augustā), bet 12.augustā Giorgija Mgeladzes skarbā fantāzija par mūsdienu jaunatni, kas nodedzina savu dzīvi - filma Mana lidmašīna (2006). Šoreiz - par divām pirmajām Gruzijas kino minifestivāla filmām.
Vispirms gan būtu ieinteresētajiem potenciālajiem skatītājiem jāatgādina, ka jēdziens «Gruzijas kino» pat drūmākajos padomju laikos bija neizskaidrojams un visbiežāk jau ar baltu skaudību uztverts brīvības un augstas kultūras fenomens. Pirmkārt, tāpēc, ka Gruzija, arī Armēnija, iespējams, līdzīgi kā «brālīgās Baltijas republikas», padomju inteliģences aprindās tika uztvertas kā savveida «baltie zvirbuļi» - citādas zemes, kurās ārkārtīgi stipras ir nacionālās kultūras tradīcijas, un šī uztvere paradoksālā kārtā «atspoguļojās» arī salīdzinoši liberālākā attieksmē pret «vietējo kultūru» augstākās - komunistu varas - ešelonos. Būdamas reliģiski, mentāli un ģeogrāfiski tomēr dikti atšķirīgas, savrupas, mazās trīs Baltijas un divas dienvidu republikas nez kāpēc sauca kopējā vārdā - par «padomju rietumiem», kur viss ir citādi. Brīvāk, atšķirīgāk, labāk.
Pat vietējām kultūras iestādēm no Centra/Maskavas (Komunistiskās partijas kontrolētā nomenklatūras aparāta) tika dotas svabadākas «atļaušanās indulgences», tāpēc, piemēram, Baltijā tradicionāli filmēja rietumu un «pūstošā kapitālisma pasaules» eks- un interjerus, bet gruzīni savā mazītiņajā studijā Gruzijafiļm pamanījās radīt tik oriģinālu nacionālo kinematogrāfiju, ka to ievēroja pat īstajos Rietumos. Un tieši gruzīni bija pirmie PSRS, kas kā sarkanu pavedienu pašu kinematogrāfā iekopa spēcīgu nacionālās vēstures izpēti ar mākslas tēlu palīdzību.
Pašapziņas portretējums
Jaunā, Maskavas kinoinstitūtu beigušā Giorgija Šengelajas filma par Gruzijas nacionālo lepnumu - XX gadsimta rītausmas ievērojamo mākslinieku autodidaktu, praktiski visā Gruzijā mīlēto dīvaino «bomzīti» Nikolozu Pirosmanišvili jeb vēlāk, Niko atzīšanas laikā (kurā lielu lomu nospēlēja krievu mākslinieku modernistu aizraušanās ar «primitīvistu mākslas» atbalstīšanu), jau pasaulslaveno gleznotāju naivistu Pirosmani - ir šāds tautas pašapziņas portretējums. Pirosmani - tā vienkārši ir arī teicama biogrāfiskā filma. 1937.gadā dzimušo Giorgiju Šengelaju padomju kino vēsturi zinošie noteikti atcerēsies arī pēc slavenajām filmām Veras kvartāla melodijas (1973., balva Sansebastjanas un Teherānas kinofestivālos) un Jauna komponista ceļojums (1984., Sudraba lācis Berlīnes kinofestivālā), kas «mātes Gruzijas» un tās neremdināmi optimistisko ļaužu ikdienu attēloja ar burvīgu, ekscentrisku melodramatismu. Arī Pirosmani, lai gan tā ir skumja filma, portretē Gruzijas dabas un tās cilvēku sadzīves pieticīgi krāšņo skaistumu - gluži kā Niko bērnišķīgajās lubu bildītēs (Pirosmani pasaules mākslas vēsturē atrodas pārī ar burvīgo francūzi Žaku Ruso).
Romantisks, jo optimistisks, absurds vērojams arī komēdijā Zilie kalni jeb Neticamais notikums, ko 1984. gadā uzņēma Eldars Šengelaja pēc Rezo Čeišvili stāsta - feļetona motīviem. Jauns rakstnieks Soso nolemj savu «pirmo brīnišķīgo stāstu» Zilie kalni aiznest uz padomju izdevniecību. Pēc gada Soso konstatē, ka izdevniecībā vienīgais, kas viņa daiļdarbu izlasījis, ir vietējais remontstrādnieks krāsotājs. Visi svarīgie izdevniecības priekšnieki aizņemti ar padomju birokrātiskā absurda rituālu - sēž sapulcēs, prezidijos, banketos, galvenais redaktors nez kādēļ mācās franču valodu, cits darbavietā gatavo mielastu kādiem mistiskiem svētkiem - svarīga Maskavas ciemiņa vizītei - un tā bez gala. Kā sociālkritisks birokrātijas atmaskojums šī drusciņ naivā komēdija saņēma Vissavienības kinofestivāla galveno balvu un PSRS Valsts prēmiju, taču šīs oficiālās atzinības nemazina filmas asprātīgo, dzēlīgo humoru un lieliski atveidoto gruzīnu mūžam optimistisko attieksmi pret dzīvi. Tas ir jautrs farss, kas galu galā māca neattiekties arī pret sevi pārāk nopietni. Talants, ja tāds ir, nekur nepazudīs. Šī nav ļauna filma.
Abās filmās neiztikt bez ūsainiem, omulīgiem tamadām - tostu saucējiem un jaukajiem gardā gruzīnu vīna patērēšanas rituāliem. Salds vīns ir arī šīs filmas no senajiem padomju laikiem.#