Ēriks bilst: «Citi saka, ka pensionāram ceļš ir tikai no gultas līdz ledusskapim, no ledusskapja līdz televizoram un atkal uz gultu. Man tā nav! Kad aizgāju pensijā, domāju - ko darīšu? Brīžiem uzspēlēju mutes harmonikas - kā būtu, ja varētu ar kādu kopā saspēlēties? Manā bērnībā mutes harmonikas spēlēja katrs trešais puišelis, tagad blumīzeristus ar uguni nesameklēsi. Visi pazīstamie, kas prata spēlēt, jau spēlē eņģeļu koros. Taču gribēšana man bija - ieliku avīzē sludinājumu, un cilvēki atsaucās.» Viņš sapulcējis kādus piecus - sākumā spēlējuši tikai savam priekam, bet tagad jau saviesīgos pasākumos. Ventspilī Ērika izveidotā muzikantu grupiņa nodēvēta par Ventspils blumīzeristiem, un tagad viņam brīvā laika ir maz. Vēl Ēriks makšķerē, sēņo, bet tie jau tādi pašsaprotami hobiji pensijas vecuma vīram.
Saksis Mundinellis
Ventspilī Pārventas bibliotēka izveidojusies kā kultūras centrs, saka Ēriks. Tur notiekot stāstnieku vakari: «Sapulcējas pārventnieki, stāsta atmiņu stāstus. Atceramies vienu ielu, nākamo - reizēm aiziet tādi strīdi! Viens saka, ka zaļais žogs bijis tur, otrs - nē, zaļais žogs bijis citai mājai. Es arī tur piedalos - kādi tikai stāsti nenāk ārā, kā Ventspilī slaveni cilvēki dzīvojuši. Reiz man bibliotēkas vadītāja prasa, kad blumīzeristi uzspēlēšot. Aizgājām uzspēlēt un uzreiz nokļuvām Ventspils avīzē un televīzijā, bet šovasar jau piedalījāmies Ziemeļvalstu blumīzeristu festivālā Igaunijā.» Ventspilnieki festivālā dabūjuši 4. vietu!
«Mums nevienam nav muzikālās izglītības - trakums! Darbojamies kā entuziasti,» atzīstas Ēriks. Viņš izrāda savu blumīzeru kolekciju: «Internetā ieraugu kādu labu blumīzera modeli un, ja kāds brauc uz ārzemēm, pasūtu, lai nopērk. Tos blumīzerus ātri nospēlē, apmēram mēneša laikā. Mums ir blumīzeri arī par desmit eiro, bet gribētos jau tos labākos. Taču tad parādās naudas jautājums - labākos nevar nopirkt, jo labs blumīzers maksā tūkstoti dolāru.» Ērika 32 instrumentu kolekcijā dārgākais blumīzers maksājis 130 eiro, taču arī vēl dārgāks ātri var saplīst. Tā Ēriks pats sācis labot blumīzerus un izdomājis, ka internetā noskatītos oriģinālākos modeļus varētu uzmeistarot pats.
Senioram ir blumīzers ar zvaniņiem - to izmanto, kad jāspēlē Zvaniņš skan. Ērika dzīves sapnis esot iegūt veclaicīgu blumīzeru trompetes formā, tam skanējums nav īpašs, taču - kad ar tādu uzkāpj uz skatuves! Tikai tas jau noņemts no ražošanas. Ko dara Ēriks? «Taisa pats! Aiziet uz velosipēdu veikalu, nopērk pie stūres liekamos pīksteļus, no nerūsējošā tērauda uztaisa kronšteinu, ielodē iekšā, un gatavs. Pēc profesijas esmu radiomehāniķis, lodēšanas lieta man nav problēma,» stāsta Ēriks. Viņam ir japāņu blumīzers, sameistarots no putekļsūcēja caurules. Ir tāds, kas sakonstruēts no vāzes, bet pats lielākais lepnums ir Saksis Mundinellis. «Edgaram Liepiņam kādreiz bija Saksis Arfinellis - līka taure ar trim stīgām, ko spēlēja kā arfu. Man ir Saksis Mundinellis.» Ēriks paņem saksofonu - tajā iemontējis mikrofonu, mikroshēmu ar programmu, pievienojis mutes ermoņikas un nospēlē mums hokeja fanu atbalsta dziesmu. Arī no akordeona seniors sācis meistarot blumīzeru!
Vectēvam pa pēdām
«Vēl es memuārus rakstu!» Ēriks Veselis noliek uz galda rūtiņu klades un turpina: «Kad cilvēks kļūst vecāks, viņš sāk domāt par saviem senčiem. Iedomājos, ka par saviem ļoti maz zinu un ka mani mazbērni varbūt prasīs, kā Ventspils izskatījās, kad es gāju skolā. Tas rosināja ķerties pie rakstīšanas, bet īpaši rosināja mans vecaistēvs.» Ērika Veseļa vecaistēvs bijis cara Nikolaja miesassargs Pēterburgā. Ēriks sācis meklēt vectēva radus. Viņš aizved mūs uz blakusistabu parādīt vectēva bildi, uzņemtu 1893. gadā. Pēc tam atritina iespaidīgu papīra rulli - atklājas viss dzimtas koks. «Vectēvam divi brāļi bija no Neretas apkaimes. Pateicoties neretiešu atsaucībai, radus sameklēju ātri, un drīz vien Ventspilī uztaisījām pirmo dzimtas saietu. Man ir ļoti labi radi - prīmā! Ak, vai, cik daudz muzikantu! Viens ir kara orķestra diriģents, cits spēlē Doma baznīcā. Mans brālis kādus piecus instrumentus spēlē. Es tikai tāds, bez muzikālās izglītības,» smej Ēriks. Patiesībā internetā varot iemācīties jebko, ja vien vēlas! Ēriks būtu gribējis iemācīties uzspēlēt vijoli, bet atzīst, ka pirksti vairs nav tik lokani.
Vecākais Ventspilī
Pēc skolas beigšanas Ēriks Veselis uzreiz aizgājis strādāt. «Pamatskolā bija radio pulciņš. Mani tā lieta ieinteresēja, un radio pulciņā gāju līdz pat 9. klasei. Tad jau biju uzkonstruējis vairākus radioaparātus. 50. gados sāka strauji attīstīties televīzija, bet Ventspilī bija tikai viens meistars, kurš netika galā ar remontiem. Viņam vajadzēja palīgus, bet tādus speciālistus nekur negatavoja,» atceras Ēriks. Tolaik no Ļeņingradas uz Rīgu braukuši meistari apmācīt latviešu meistarus. Arī Ēriks, būdams starp labākajiem radio pulciņā, ticis paņemts par mācekli. Pirmais darbs bijis Ventspils televīzijas ateljē. Tagad Ēriks Veselis ir «vecākais vēl dzīvais televizoru meistars Ventspilī».
Ar radiotehniku bijusi saistīta visa Ērika Veseļa profesionālā dzīve - pēc armijas strādājis Rīgas Radiorūpnīcas Kandavas cehā. Tad saņēmis darba piedāvājumu - Kolkā, zvejnieku kolhozā Brīvais zvejnieks bija vajadzīgs radio speciālists. «Man kā jaunajam speciālistam piedāvāja dzīvokli jaunuzceltā mājā un trešo labāko algu kolhozā. Kolhozā bija 16 kuģi, četri Atlantijas kuģi - strādāju pie zvejas kuģu radioaparatūras, līdz Kolka un Roja apvienojās. Tas vairs nebija tas, bet tam kolhozam bija brigāde arī Ventspilī, tā es atgriezos dzimtajā pilsētā,» stāsta Ēriks.
Kopš 2004. gada Ēriks ir pensijā: «Man to brīvdienu nemaz nav! Rīt, piemēram, braucam uz Alsungu, spēlēt Ābolu ballē. Divreiz nedēļā mēģinājumi. Viss saplānots nedēļām uz priekšu.» Dzīvesbiedre Erna atvadoties vienīgi piebilst: «Ar Ēriku nav garlaicīgi. Lai gan nopietni saslima, tomēr viņš turas. Būs labi - viņa optimisms uzvarēs!»