Pirms kāda laika es biju brīnišķīgā vīna bārā kopā ar vīna ekspertu. Mums bija ar vīnu nesaistītu lietu apspriešana, bet piedevās - tapas un vīns. Man aiz stūra noliktā mašīna vīnu neļāva, tāpēc pie sevis nosolījos, ka kādreiz tur atgriezīšos, lai nobaudītu pilnu komplektu. Taču stāsts nav par tapām, bet par vīnu.
Izmantojot situāciju un tuvumā esošo vīna veikalu, lūdzu speciālistu izvēlēties man vīnu. Dažus no zemākiem plauktiem un vienu no augstā. Pirmie bija vienkārši ikdienas franču vīni, kurus arī tā, ne uz ko nesaceroties, pie pastas vakariņās izdzēru.
Tas no augstā plaukta bija patiešām dārgs. Pirms mājas ballītēm paslēpu, lai netiktu izdzerts kā pēdējais un gaidīju īpašu dienu tā nobaudīšanai. Vai nu vajadzēja ilgāk gaidīt, vai biju gaidījis par ilgu. Skaista pudele, atturīgi aristokrātiska etiķete, bet, jau atverot, gaisā neuzvēdīja svaigu augļu aromāts. Zinu, ka sarkanvīnam jāļauj piesātināties ar skābekli, bet pat tas vīnam un man nepalīdzēja. Nekas neatlika, kā teikt tāpat kā tai mazajai meitenei ūdensbumbu un resnu runču filmā - velna čura, skāba, pē. Vienu glāzi aiz cieņas pret samaksāto naudu izdzēru, bet šis vīns pat medījuma sautēšanai nederētu, nemaz nerunājot par Boloņas mērci.
Pēc tam savu bēdu stāstu atstāstot ieteicējam un prasot atļauju uzrakstīt sleju par dārgu vīnu bezjēdzību, viņš stāstīja, ka šis vīns ir sarežģīts un kaprīzs. Daži gadi var būt lieliski, neaizmirstami, un daži gadi ārā lejami. Vīns nav nekāds makdonalda burgers, kas visur izskatās un garšo vienādi.
Savukārt tiramisu nemaz neplānoju saldajā ēdienā, ja mājās nav Marsalas vīna. Nav jau tā, ka esmu klasikas piekritējs (turklāt Marsalas vīns nav bijis klāt pie tiramisu pirmsākumos), bet, izmēģinot šo un to, šim vīnam piemīt vislabākā savienošanās spēja ar pārējām sastāvdaļām. Droši vien ne jau tikai saldai garšai ir lielākā loma, bet tam īpašajam statusam. To vīnu neviens tāpat vien nedzer - tas ir domāts tiramisu.
Tāpat kā tam vīnam no paša āboliem, ko sievastēvs, savam dēlam mazam esot, ielika pagrabā, lai būtu ko kāzās dzert. Dēls izauga, iemācījās meditēt, apprecējās, un kāzās vīns nebija vajadzīgs. Tad nu tādu gandrīz 20 gadu vecā, apsūbējušajā pudelē ar nesalasāmu gadu virsū parastā dienā attaisījām un dzērām. No mazām glāzītēm, klusējot - stipru kā konjaku, garšīgu kā saulainu dienu un beigās ar laimīgu stāstu. Gluži kā viss dzīvē, attiecībās, ēdienā un vīnā. Galvenais ir sajūta.