Lai arī laiki ievieš korekcijas ainavā, runā un tajā, kam ticam un ko godinām, Latvijas lauku veldzējošais dzīvīgums, vienkāršība, senums un gudrība ir pastāvīgs, noturīgs un pārliecinoši auglīgs avots gan Jāņa Petera dzejas tēmās, gan tēlos.
Kā noteikta gada vīns
Lasot dzejnieka jaunāko dzejoļu krājumu, nevilšus jāaizdomājas par to, cik dzīvi un neatkarīgi viņš spēj dzejas valodā runāt par vērtībām, cik bagāta un raiba ir viņa radīto tēlu sistēma un cik - tiklab saturā, kā formā - viņa dzeja nemainīga. Tā ir kā noteikta gada vīns ar kvalitātes zīmi - tēli, simboli, melodija, intonācija, atskaņošana, metriskā struktūra un ritms - labi zināms, noteiktam pagājušam laikmetam raksturīgs vairāk nekā mūsdienu ikdienai, bet tieši šī laika sprīža dēļ zinošs un domājošs lasītājs novērtēs to jo augstāk. Tādēļ krājumā ievietotie pēdējo (2005-2012) gadu laikā sarakstītie dzejoļi neliekas garlaicīgi - tam tie būtu arī par dzīvu un spēlmanīgu - , bet liek pārdomāt bijušu, labi noglabātu un, iespējams, aizmirstu (lai arī eksistenciāli svarīgu) lietu un parādību nozīmi.
Peters raksta tieši, sekojot impulsiem no apkārtējās vides, novērojumiem, sociālās dzīves aktualitātēm. Tomēr viņam ir savas iemīļotas, neatrisinātas (-āmas) tēmas, atkal un atkal uzdodamie jautājumi (viena no svarīgākajām tēmām, kas atkārtojas, ir par dzeju, ētiku un politiku, respektīvi, piemēram, iemīļotas ir pārdomas par Sudrabkalnu un Čaku). Tekstā šādas paliekošas tēmas parādās caur īpašu konkrētu zīmju tīklu - ļoti bieži tie ir īpašvārdi, gadskaitļi vai konkrēti lietvārdi, kas nosauc personas, parādības un notikumus, kuri (vai kuru asociatīvā sasaiste) jaunākajai paaudzei nereti vairs nebūs saprotami - šīs zīmes pieder citam kultūrslānim.
Tādēļ krājumam ir apjomīga skaidrojumu nodaļa, kur šādiem teksta elementiem, kas, lai arī grafiski nereti neizcelti (pretēji ortogrāfijas likumiem), kalpo kā nozīmes ziņā ietilpīgi simboli, autors radījis vēl arī citu paralēlu, stilistiski neitrālu tekstu. Tas ir kā īpaša poētiska stratēģija - dzejoļu teksts būvēts kā brīva asociāciju plūsma, kurā nereti pat ar izaicinošu precizitāti lasītāju uzrunā zīmes, kas padara lasīšanu saistošu, jo dažkārt ir visai negaidītos, pat ar nodomu sajauktos kontekstos (kā krājuma sākumā Eiropas pilsētu nosaukumi Latvijas lauku aprakstā) - tās norāda uz kaut ko nozīmīgu, reizē to aizklājot.
Pat ja dzejoļos ir bagātīgs dažādu dokumentālu, kultūrvēsturisku faktu un aktoru pieminējums, lielākoties tie kalpojuši kā uztveramā zīmes daļa asociāciju vijumā, kuru pilnā nozīme balstās uz pieredzi, zināšanām, itin skaidru viedokli un filozofiskiem meklējumiem, kas atklājas autora komentāros. Tādēļ tiem šajā grāmatā pienākas īpaša uzmanība - tie ne tikai skaidro mazāk saprotamus vai nezināmus vārdus un vēsturiskus faktus, ne tikai bagātina dzejoļu lasījumu, bet ir patstāvīgs paralēls teksts, kurā dzejnieks, skaidrojot vēstures notikumus, atļaujas polemizēt, atklāt savus novērojumus, vērtējumus, dot savu patstāvīgu vēstures traktējumu (piemēram, par to, kā šodien izprast 1917. gada revolūcijas) un pieminēt detaļas, kurām ir īpaša nozīme dzejoļu nozīmes veidošanā.
Tomēr līdz tam, kāda šī nozīme ir, lasītājam jātiek pašam, un tas, visticamāk, ir katram lasītājam kaut kas savs.
Mākslinieka sūtība laikmetu griežos
Krājuma centrālā tēma ir dzejnieka un mākslinieka sūtība un liktenis laikmetu griežos. Vispirms savdabīgi ieskicēta mūsdienu Latvijas ainava un tajā - kolorīts mākslinieka tēls. Ielūkojoties mākslinieka dzīvē un gleznās ciklā Poēma par flamingo (2010-2012), Jānis Peters jau krājuma sākumā atraisa tēlaino domāšanu, liek saredzēt spilgtas krāsas, kontrastus, pretrunas, ilgas un alkas. Te atklājas arī mūžīgi latviskais jautājums par lielo mazajā un mazo lielajā - savdabīga mērogošanas spēle, kas, lai arī šķietami mazāk dzirdēta pēdējo gadu dzejā, nekad nav to atstājusi pilnībā, tikai pārvērtusies skatā no ārpuses. Un šī mērogošana nav tikai ģeogrāfiska rotaļa, jautājums ir arī par cilvēku lielumu un mazumu, par nodzīvotās dzīves jēgu, varonību, piekāpību, pacietību, sapni, meliem un kompromisu.
Tieši šeit - nereti no vēsturiskas postpozīcijas raugoties - parādās lielais un mazais, arī cēlais un sīkais, kas dzejnieku interesē. Interesējis jau 2005. gada krājumā Vīna dvēsele, kura dzejoļi veido trešo šīs grāmatas dzejoļu kopu. Diemžēl atziņas šīs intereses rezultātā ir visai skumjas - varbūt tādēļ otra krājuma daļa - Ziemeļvējš kokli plēš (2008-2012) žanriskā ziņā ieskicēta kā dzejoļi un balādes. To noslēdz Niklāva Naglas cikls, kurā reāliju kolāža ir visskaudrākā un reizē ironiskākā, atkal no jauna no doktrīnām un ideāliem brīvi atgriežoties pie vēstures pārrunas un izvērtējuma, kuru katrs joprojām esam parādā sev un saviem bērniem, lai ar pašcieņu atgūtu spēju dzīvot - pie padomju laika izvērējuma: «dzīvi kā tādu ir dzīvojis / ģēnijs un ģeķis un nerrs/ dzimis un pensiju pelnījis/ latvijas p.s.r.»
Dzejnieka Petera variants ir Minhauzens un kamikadze - sapnis un spektakulāra apklušana. Vai tas nozīmē, ka runas iespējas ir izsmeltas?