Tu ļoti aktīvi darbojies publiskajā telpā, tiecies ar radošiem cilvēkiem. Kas tavu dzīvi veido unikālu?
Mākslas laukā ir ļoti grūti būt pēdējai instancei. Nesen man bija jāpiedalās darbu vērtēšanā, tas ir sarežģīts process, kas liek ikvienam pārvērtēt arī pašam sevi. Metu malā kaunu un pati sev skaidri definēju, ka šobrīd esmu ārpus oficiālajiem mākslas procesiem. Mans viedoklis ir neatkarīgs. Iekšēji nonācu pie atziņas, ka ar mākslu ir tāpat kā ar vīnu. To var novērtēt tikai pēc gadiem.
Reiz tu stikla tējkannā iebēri kliņģerīšu ziedus, aplēji ar verdošu ūdeni. Acu neatraut, kā ziedi lēnām atvērās... Tu savu dzīvi uztver kā mākslu?
Es nedzīvoju tikai mākslā. Varbūt periodiski. Nenoliegšu, ir bijis laiks, kad par to esmu domājusi. Tagad esmu tam pāri. Viena no manām pārliecībām ir, ka viss ir cilvēka gaumes robežās - un tieši tas ir viņa stils!
Kā tiec vaļā no saspringuma, lai atkal būtu līdzsvarā?
Es kādreiz palaižu problēmu, lai tā iet, lai notiek, kā notiek. No tā bieži vien dabū trūkties cilvēki, kuri nesaprot, par ko viņi dabū nepamatotu vēja brāzienu. Kā lai saku - viņi pagadījušies tajā situācijā, manā emocionālajā stāvoklī ne tajā brīdī.
Tevi raksturo rāms miers. Kā rīkojies, kad āža kāja izlien laukā?
Tuvākie jau zina par manām «āža kājām»... Lai gan kāds reizumis dabū pilnu programmu, man patiktu domāt, ka esmu kā pieneņpūka - smalka, trausla un godīga. Te nu gan arī man pašai nāktos pasmaidīt.
Kad vadi kādu lielu projektu, tev jāsaprotas ar dažādu paaudžu, ambīciju un stilu māksliniekiem. Kā spēj šo raksturu dažādību samierināt vienā projektā?
Izejot cauri dažādām mākslas sfērām, es atskārtu, ka mana misija un būtība ir kuratora statuss. Tajā jūtos visorganiskāk, to izjūtu kā savu sfēru, jūtos kā zivs ūdenī. Ar gadiem jau izveidojas darba pieredze. Zināmā mērā varu teikt, ka savu dzīvi dalu pa posmiem - kad strādāju ar izstādēm un ar posmiem, kas ir pa vidu. Tie ir ļoti atšķirīgi. Kad strādāju, esmu profesionāle. Manī rodas azarts! Man patīk līdzdarboties, un tad ideālā versijā kļūstu par mākslinieka alter ego. Mana hipertrofētā emocionalitāte, empātijas spēja ir noderīga darbā ar māksliniekiem, kaut sadzīves teritorijā šīs īpašības ir traucējoši graujošas. Tad arī cieš vistuvākie cilvēki.
Kāpēc nestrādā ar tiem, kuri taisa gleznas kā... Purvītis?
Es strādāju arī ar klasiski gleznojošiem autoriem, ne tikai ar performansistiem. Es ļoti ticu veco laiku tradīcijām mākslā. Es novērtēju arī to mākslinieku darbus, kuri netiek pieskaitīti pie laikmetīgās mākslas, bet kuri konsekventi attīsta savu līniju un pilda savu mākslinieka misiju individuāli, ārpus mākslas politiski pieprasītajiem uzstādījumiem.
Māksla uz bildes ir kaut kā transformēšana.
Visas izstādes laižu caur sevi. Rīgas madonnas man bija smaga pārbaude - uzrakstīju sieviešu dzīvesstāstus, viņu interpretācija gleznās bija Kristiana Brektes darbs. Kad sieviešu teksti jau bija atšifrēti, manī saglabājās jautājums par tiesībām šos stāstus publiskot. Bet! Ja tas var notikt dzīvē, par to var arī runāt! Jebkurā gadījumā viņām ir iespēja tapt par Rīgas madonnām kaut tikai mākslas statusā.
Esi nesusi ziedus pieminekļiem - Padegam un Irbītem?
Irbītem esmu atstājusi puķītes. Padegs ir tik elegants - nu kādas viņam vēl puķes?! Viņš pats ir pati pilnība.
Latviešiem varētu būt vēl kāds Irbīte?
Latvijā ir vairāk mākslas, nekā mēs par to runājam un zinām. Ir cilvēki, kas nododas mākslai, bet par viņiem uzzinām tikai pēc viņu nāves. Patlaban mans pētniecības objekts ir Liepājas mākslinieks Visvaldis Ziediņš. To, ko viņš darīja, viņš sauca par mākslojumiem. Tas mani iedvesmo. Iedvesmo arī Ņurbuļa teiciens, ka dzeja nav profesija, bet dzīvesveids. Par mākslu varu teikt to pašu. Māksla kā dzīvesveids.
Mākslinieks rada vientulībā. Tu dodies meklēt šos vientuļniekus?
Pirms kāda laika pati sev biju izdomājusi uzdevumu, ka man nepieciešams apzināt savu teritoriju, un tā nav tikai redzamā Rīgas daļa. Toreiz es organizēju izstādi Rudens 2003. Privātā telpa, braucu uz astoņām vietām Latvijā un katrā vietā prasīju, vai viņi zina kādu, kurš glezno, bet kautrības dēļ neatnāks. Tad devos meklēt tos, kuri glezno vienatnē. Tā es atradu dažas pērles Liepājā, Dundagas mežos, Vilcē. Kopš tā brīža mākslas antropoloģiskās kartes apzināšana ir daļa no mana dzīvesveida.