Pašas svētkus neredz
«Esam viena no vecākajām pensionāru biedrībām Kurzemē, šogad svinēsim 10 gadu jubileju,» stāsta Dzidra Siliniece. Viņa atceras, kā sākuši darbību: «Bijām citās, neapkurinātās telpās - tad uz sanākšanām ziemā nācām katrs ar savu malkas pagalīti. Bet tagad esam kultūras nama telpās. Ļoti apmierinātas - ar kultūras namu esam labi sastrādājušās. Ja vajadzīgs mūsu atbalsts, esam klāt - vārām zupas, bukstiņputras un skābputras, cepam pankūkas, sautējam kāpostus. Esam klāt Vīna svētkos un Mārtiņdienā, visos gadskārtu pasākumos. Pašas tos svētkus nekad neredzam.»
Sabiles Pensionāru biedrības pārstāves veic arī sociālās funkcijas - seniores uzņēmušās rūpi par lietoto apģērbu izdali pilsētas mazturīgajiem iedzīvotājiem. «No rītiem jau rinda stāv - nāk gan jaunas ģimenes, gan vecāki ļaudis,» stāsta Dzidra Siliniece. Savulaik biedrības vadītāja veikusi rūpīgu uzskaiti, cik kurš apģērba gabalu paņēmis, bet ļaudis izrādījuši neapmierinātību. Kā teic biedrības pārstāve Dzintra Šneibe, ar nabadzību jau neviens neplātās. Arī pērn, kad blakus kultūras namam nodegusi māja, pensionāres steigušas organizēt palīdzību bez pajumtes palikušajiem. No visas apkārtnes ļaudis saveduši mantas - traukus, gultasveļu, drēbes. Seniores gan atzīst - ne vienmēr par palīdzēšanu ir saņemts paldies. Bet tas viņas neattur turpināt iesākto. Pat neraugoties uz to, ka biedrībā tikai viena ir sabilniece, pārējām ceļš no mājām uz pilsētu mērojams kilometros, visbiežāk - kājām. Arī ziemā.
Mājās nevar nosēdēt
«Mājās vienkārši nevar nosēdēt. Nesēžas,» atzīst Dzintra Šneibe. «Savulaik savā profesionālajā dzīvē esam bijušas aktīvas, strādājušas ar cilvēkiem, tāpēc arī pensijā mājās nosēdēt grūti. Kā smejam - esam tās trakās,» stāsta Ausma Brože, kura uz Sabili no Talsiem pārcēlusies pirms sešiem gadiem. Sākumā gan pagājuši pāris gadu, kamēr seniore saņēmusies iesaistīties biedrībā. «Nenožēloju - es gribu būt kompānijā!» tā Ausmas kundze. «Nevar nenākt - kad ceturtdienās satiekamies, visas kaites aizmirstas,» piebilst Dzintra.
Turpina biedrības vadītāja: «Bieži braucam ciemos - draudzējamies ar 17 pensionāru biedrībām no septiņiem Kurzemes novadiem. Arī pašas rīkojam pasākumus - svinam dzimšanas dienas, atzīmējam vārda dienas, uzņemam ciemiņus. Rīkojam tikšanās likvidētās pilsētas slimnīcas bijušajiem darbiniekiem, katru gadu septembrī mums ir ziedu balles.» Dzidra Siliniece teic - tas viss tikai par biedrības līdzekļiem, turklāt neizslēdzot ciemkukuļus draugiem vai apsveikumus savējiem. «Mums sarēķināts, cik vajadzēs suvenīriem, cik transportam. Ja pietrūkst, pielieku no savas pensijas klāt. Tā visus desmit gadus esam dzīvojuši,» atklāta ir Silinieces kundze.
Pārējās dāmas neslēpj - iztikšana esot «no tām mazajām un vidējām pensijām», taču glābiņš ir mazdārziņš. Marinēti ķirbji un pupiņas, uz rupjmaizes cūku tauciņi - kā pārliecinājās Senioru Diena, Sabiles seniores ir prasmīgas kulināres, katra spēj sarūpēt ko gardu, lai uzklātu galdu. «Sanākot kopā, vienmēr atnesam kādu kārumu, degustējam, apmaināmies ar receptēm,» piebilst Ilze Leja. Bet, ja nepieciešams glīti noformēts apsveikums, to savukārt sarūpējot seniors, kurš veselības problēmu dēļ diemžēl nevar vairs pārvietoties... Taujāju - ko dara pārējie pilsētas pensionāri, kāpēc neiesaistās biedrības aktivitātēs? «Aprunā mūs,» nosmej seniores, «mēs jau aicinām, bet retais atnāk.»
Visu dara no sirds
«Esmu ļoti priecīga, ka man ir tik daudz omīšu! Viņas ir tieši tās, kuras bija vajadzīgas atbalstam kultūras nama pasākumos - ļoti veiksmīgi sadarbojamies un pat nejūtam gadu starpību,» uzsver Sabiles Kultūras nama vadītāja Gerda Zeberiņa. Viņa lepojas ar savu «omīšu» līdzdalību un veikumu pilsētas Vīna svētkos: «Viņas nāk, cep, šmorē un visu dara no sirds!» Seniores esot atbalsts gan ar savu mīlestības pilno attieksmi, gan padomu. «Citreiz domāju - kaut es nodzīvotu tik ilgi un vecumā būtu tik enerģiska kā viņas! Ja paskatās kalendārā, cik daudz pasākumu ir seniorēm, tad viņu enerģiju var tikai apbrīnot. Biedrībā ikviens aicināts nākt un piedalīties, neviens nav atstumts,» uzsver G. Zeberiņa. Viņa arī neslēpj - budžets transporta izdevumiem esot niecīgs, taču iespēju robežās arī pensionāri tiek atbalstīti. «Jā, finansiālais atbalsts biedrībai būtu vajadzīgs, jo viss pārējais omītēm ir - smaids ir, mirdzums acīs ir, figūras arī ir. Dāmas dejo un dzied! Tikai naudiņas varētu būt vairāk,» atzīst G. Zeberiņa.
«Galvenais, ka ir enerģija un uzņēmība,» taujāts par atbalsta iespējām pensionāriem, teic Sabiles pilsētas un Abavas pagasta pārvaldes vadītājs Zigmunds Brunavs. «Senioriem tiek dotas telpas, kur apmesties, un siltums, arī tā ir nauda. Viss pārējais atkarīgs no iespējām. Daudzviet vispār nav pensionāru biedrību, un ir tikai apsveicami, atbalstāmi, ka Sabilē ir šie 20 aktīvie seniori. Svarīgākais jau, lai ir viens cilvēks kā dzirkstele, vadītājs, kurš spēj aizraut pārējos un kuram pārējie seko. Šeit tāds ir,» uzskata Z. Brunavs.