Vai vari pateikt labas dzīves galveno nosacījumu?
Es izvēlos dzīvot laimīgi tik, cik man lemts. Otrs nosacījums - kas man notiek apkārt, to mācos pieņemt. Agrāk vai vēlāk tas būs jāpieņem. Savā veidā ikviens to apzinās, tikai mēs vēlamies kontrolēt situāciju.
Kā savaldies, ja citi nedara to, ko tu gan zinātu, kas citiem būtu jādara?
Mācos respektēt, pieņemt un toleranti izturēties pret visiem viedokļiem. Es vispār mācos visu laiku un mācu arī citus. Esošais zināšanu un prasmju arsenāls tiek pārskatīts, papildināts un pilnveidots. Te es domāju arī tradicionālo dziedāšanu.
Kad dziedi, tu aizdziedi kādas savas sāpes?
Kad dziedu koncertos, es izstāstu izdzīvotus stāstus. «No zobena saule lēca» - tautasdziesmās izdzīvoju visu tautas dzīvi un vēsturi.
Tici, ka vārdi materializējas?
Jā, es gribēju kļūt par dziedāšanas skolotāju, un nu es tam mērķim tuvojos. Esmu par uzskatu daudzveidību. Nav viena pareizā viedokļa. Šāda domāšana manu dzīvi padara vieglāku.
Tu atļaujies dusmoties?
Man šķiet, ka mums sava dusmu enerģija jāpārvērš radošā procesā. Kaut gan pozitīvisms arī var novest līdz izmisumam, labestība bieži var nobeigt. Mātes pārliekā mīlestība jaunajam cilvēkam var palikt trauma uz mūžu, un viņš nedabū dzīvot savu dzīvi. Tāpat cilvēki aiz savas nežēlīgās mīlestības izturas pret kaķiem, ieģērbjot jaciņā.
Tu meditē?
Jā, jā, un man ir «braucošais birojs» - kad braucu sabiedriskajā transportā, tad sazinos ar cilvēkiem pa tālruni, braucot man atliek laika padomāt par lietām, ko vajadzīgs nokārtot.
Vai mūsu mammas varēja ļauties pārdomāt dzīvi? Rūpējās bērnu un vīra dēļ, sev atļaušanās tika uzskatīta par egoismu.
Mūsu mammām bija pietiekami daudz radošas brīvības, man vienmēr bija mūzika blakus. Dziļumu un sajūtas, ko dod vecāki, sniedz audzināšana, ne ideoloģija. Līdz ar to mana pasaule, kurā es augu un kurā mani var ierāmēt, bija mūzikas pasaule, nevis padomju sistēma vai šī sistēma, ko neprotu nosaukt. Kuri ir forši cilvēki, viņi paliek forši jebkurā sistēmā. Tie, kas bija šaubu un rūpju nomākti, arī tagad viņi kvern.
Var jau teikt: es tāds garīgs cilvēks, materiālais mani neinteresē…
Tā ir tāda runāšana. Bet es saprotu, ka cilvēkam tas ir svarīgi, un es to akceptēju viņa uzstādījumā.
Gars, maita, paliek jauns, bet vai redzi savu ķermeni no malas?
Smieklīgi par to garu pateici, bet tā tas ir. Ķermeniski jūtos smagāka nekā pirms dažiem gadiem, un tas man sagādā raizes. Man kādreiz bija viegli pieskriet pie trolejbusa, tagad es saprotu, ka nemaz nesākšu skriet. Es taču saprotu, ka man ir grūtāk dabūt nost tos kilogramus. Ja jaunībā sajuties smagāk, tad divās nedēļās, ierobežojot sevi ēšanā, varēju atgūt svaru, kurā jutos labi.
Kad bērnībā aizbraucu uz laukiem, vecmamma mani piebaroja, jo viņa uzskatīja, ka tikai kupls ir skaists. Vasaras sākumā aizbraucu pie vecmammas, un pirmie vārdi bija: «Bērniņ, kāda tu vāja…» Rudenī es, tāds pīrādziņš, braucu uz Rīgu atpakaļ. Vecmammai bija pilna saimniecība - govs, cūka, vistas. Tāpēc man ir saprotama tradicionālā kultūra, jo esmu caurām vasarām ar asarām strādājusi uz lauka un pļavā.
Ko tu pati gatavo?
Esmu netalantīga pavāre. Mums mājās tādu normālu ēdienreižu nemaz nav. Kādreiz satikāmies mājās ar meitu netīšām pie brokastu galda sestdienas rītā un pat nezinājām, vai smieties vai kā. Mēs nākam ēst katrs savā laikā. Esam atstājuši viens otram brīvību ēst, kā vēlamies. Pagatavoju dārzeņus, pieberot garšvielas «pēc patikas», kā teica Melkersons «Sālsvārnas salas vasarniekos». Es arī pēc patikas gan gatavoju, gan cienāju. Bet šitā ņemšanās pie plīts… Labāk tad es to laiku pavadu ar meklējumiem mūzikā. Esmu aizņemta ar domām par radošām lietām, un ēst gatavošana paliek otršķirīga.
Dziedātājiem ir jābūt mazliet ar svaru, jo dziedāšana prasa milzum lielu kaloriju patēriņu!
Katram tas ir individuāli. Traheja palielinās. Ir izmērīts, ka labiem dziedātājiem krūšu rezonators ir lielāks nekā vidusmēra cilvēkam. Profesijas īpatnība. Kad esi izdziedājies, tas prasa milzīgu spēku. Vēl jo vairāk klasiskā dziedāšanā. Ja ir izrādes, tad šī radošā enerģija iznīcina. Saprotu māksliniekus, kuri daudz ēd un dzer, - enerģiju vajag, jo atgriešanās realitātē ir smaga. Ja man ir trīs koncerti pēc kārtas, tad es gribu klusumu, nevis vēl sarunas, ballītes, jo koncertā tik daudz spēka aiziet. Kādreiz es nedaru neko. Uzdāvinu sev prioritāti darīt… neko!
Mājās klusējat?
Jā, čubināmies katrs ar saviem darbiņiem. Visrunīgākais mājās man ir kaķis - sagaida, komentē. Mums ir sava leksika, kas balstās uz kaķu valodu. Es pat atpazīstu cilvēkus, kuriem ir kaķi, - viņi nodod sevi ar kustībām.