Ja arī sapulcētos visi pasaules cilvēki un gribētu tev nodarīt ko ļaunu, viņi tomēr nespētu izdarīt vairāk par to, kas ir nolikts. Ja sapulcētos visi pasaules cilvēki un vēlētos tev nodarīt ko labu, viņi nespētu izdarīt vairāk par to, kas nolikts. Jo spalvas ir paceltas un tinte uz lapām jau nožuvusi.
Lieldienu laiks vēstī par cerību. Kas cits gan ir augšāmcelšanās - kā gaismas ieraudzīšana tur, kur to vairs nevarētu gaidīt! Dzīve būtu šaura un maza bez plašuma, ko tai piešķir cerība. Pavasaris pēc garas ziemas liekas dabisks brīdis, kad cerībai pamosties. Atdzīvoties kopā ar visu dzīvo. Bet - kā nonākt līdz augšāmcelšanās pieredzei? Kā uzcelties no panīkuma tad, kad šķiet - vairs nekam nav spēka? Ievadā pieminētie austrumu stāsti sniedz kādu svarīgu atslēgu: īsta cerība nav saistīta ar mūsu prāta spēju visu iepriekš paredzēt un izskaidrot. Cerības pamatā nav pieņēmums, ka viss notiks tā, kā es šobrīd gribētu. Ja tas būtu vienīgais cerības avots, mēs būtu nožēlojamā stāvoklī, jo dažkārt prāts neredz neko citu kā vien lejupceļu. Cerības pamatā ir paļāvība uz lielo Ietvaru, kurā mēs dzīvojam. Pasaulē valda noteikti likumi un robežas, ko neviens nevar pārkāpt vai atcelt. Viss, kas notiek, atrodas saskaņā ar to, kas «reiz ticis uzrakstīts». Un tas nozīmē, ka mūsu dzīvei - pilnīgi visam, kas tajā noticis, - ir sava īpaša vieta un jēga. Maldīgi iedomāties, ka vērtīgas un nozīmīgas ir tikai kādu citu cilvēku - vēstures varoņu - dzīves. Šīs «lielās dzīves» nebūtu iespējamas, ja tām līdzās nerisinātos neskaitāmu citu cilvēku likteņi, savijušies kopā neparastā audeklā. Katram no mums ir sava vieta un laiks, katra cilvēka dzīve ir vērtība tāpēc vien, ka tā notiek, - ja kaut viens pavediens pārtrūktu, viss audums sāktu irt!
Lieldienas aicina nebaidīties un nebūt noskumušam, bet saglabāt sirdī šo paļāvību - viss notiek tā, kā tas paredzēts, un īstenais piepildījums ir vēl tikai priekšā. Ja kāda cilvēka dzīve liekas nesaprotama vai netaisna, tad tas ir tikai viena iemesla dēļ - šobrīd redzam vēl tikai pirmo izrādes cēlienu. Svarīgākās lietas - izrādes otrā daļa, kas visu noliek īstajās vietās, - ir vēl priekšā. Stāsts par Kristus ciešanām un augšāmcelšanos ir ieraugāms tā dramatismā tikai tad, ja aptveram svarīgu atziņu: arī viņš dodas nezināmā ceļā, kuru nespēj aptvert un ietērpt vārdos neviena cilvēka prāts, un viņu dara stipru vienīgi paļāvība uz Tā tuvumu, kas visu jau iepriekš licis pierakstīt, kas visu redz un visu zina.
Spalvas ir jau paceltas, un tinte jau nožuvusi. Ļausim savām sirdīm mazliet apstāties pie šīs domas.