Vai dokumentālā kino kvalitāti nosaka valsts finansējuma apjoms? Nacionālā kino centra vadītājas vietnieks Uldis Dimiševskis uzskata, ka «jaunais vilnis» dokumentālajā kino ir vistiešākajā mērā saistīts ar dāsno finansējumu, kādu dokumentālo filmu veidotāji saņēma 2008. gadā. Reta no dokumentālajām filmām top viena gada ietvaros, vairākums no tām ir projekti, kas finansējumu ir saņēmuši vairākus gadus, tā nodrošinot līdzekļus, kas nepieciešami filmas tapšanai. Uzskatu, ka šā brīža pirmizrāžu vilnis ir vistiešākais trekno gadu finansējuma rezultāts. Laikā, kad šur tur valda uzskats, ka dokumentālo filmu var veidot arī bezbudžeta situācijā, izmantojot pie rokas esošo videokameru, ir būtiski precizēt, kāds ir vidējais latviešu dokumentālās filmas budžets. «Ja runājam par nacionālajām filmām, ko veido profesionāļi, kas par savu darbu saņem algu, tas ir ap Ls 40 000. Ja runājam par laikietilpīgām, sarežģītām filmām, kurās izmantoti arhīvu materiāli un kuras prasa autortiesību samaksu, kā arī kopražojuma filmām, kurās iesaistīti partneri no Eiropas, dokumentālo filmu budžeti ir daudz lielāki - to zemākais slieksnis ir Ls 80 000,» stāsta U. Dimiševskis un kā piemēru min pilnmetrāžas dokumentālās filmas _Klucis - nepareizais latvietis_, arī _Pasaules skaņas._
Kāds ir zemākais pieļaujamais slieksnis valsts finansējumam, zem kura noslīdot tiktu apdraudēta dokumentālā kino eksistence? «Domāju, zemākais slieksnis jau ir sasniegts,» uzskata U. Dimiševskis.
Jāpiebilst, ka šonedēļ pirmizrādi gaida vēl divas dokumentālās filmas: Ilzes Burkovskas-Jakobsenas Kleitas, mātes un meitas, kā arī Baltijas Mediju skolas absolventes Lienes Laviņas filma Aiz žoga, kuras finansējumu veido ziedojumi, sponsoru atbalsts, kā arī Baltijas Mediju skolas atbalsts. 26 minūšu dokumentālās filmas budžets ir askētisks ap Ls 5000.