Serebreņņikovs demonstrēja «klasi» - atbildēja ar sirsnīgu smaidu sejā, uguntiņu acīs, lietišķi, bet ar koncentrētu labvēlību raksturojot darba procesu. Vienlaikus pusstundā viņš spēja nepateikt ne vārda par jauno izrādi. Paši skatieties! Bet, spriežot pēc ainām, ko teātris rādīja žurnālistiem, būs ko redzēt.
Tas, ka K. Serebreņņikovs iestudē Latvijas Nacionālajā teātrī, turklāt vienu no krieviskākajiem darbiem klasikas kanonā, līdzinās mazam brīnumam. Latvijā plašāk pazīstams kā kinorežisors, K. Serebreņņikovs vairākumu savu teātra izrāžu veidojis A. Puškina Maskavas Dailes teātrī un pamatoti tiek uzskatīts par krievu trīsdesmitgadnieku paaudzes režijas zvaigzni. Mirušās dvēseles Rīgā ir pirmais darbs, ko viņš veido ārpus Krievijas.
«Šī ir pilsēta, kur strādā Alvis Hermanis, esmu dzirdējis, ka jums ļoti labs teātris esot arī tādā mazā pilsētiņā Valmiera,» saka režisors. Rīgā, viņš uzsver, par komercizrādi uzskata tādu, kurā spēlē Raimonds Pauls, tas ir, īstas teātra «komercšausmas» te diez vai atrodamas. Režisors uzskata, ka Nacionālā teātra aktieru trupa «ir lieliska, tā ar savu enerģiju spēj «noraut» zāli». Uz jautājumu, kā viņu ietekmējuši agrākie Mirušo dvēseļu iestudējumi, piemēram, slavenā MHAT versija, režisors ar apvaldītu smaidu atbildēja, ka šo «pēckara iestudējumu» diemžēl neesot paguvis noskatīties. K. Serebreņņikovs arī dalījās atziņā, ka N. Gogoļa varoņi izrādījušies nevis specifiski krieviski, bet universāli raksturi. Jāsaka, režisors izteicās tik pieklājīgi, labvēlīgi un nekonkrēti, ka šos izteikums varētu attiecināt uz tūkstošiem literāru un teātra darbu visā pasaulē.
Uz izrādi tomēr aizejiet gan! Lai cik riskanti izdarīt secinājumus pēc nepabeigta darba fragmentiem, jāsecina - Nacionālajā teātrī top interesanta izrāde. «Parasti režisors programmiņā raksta apcerējumu par to, ko gribējis ar konkrēto izrādi pavēstīt. Kā likums - vismaz trīs lapas. Šoreiz neko rakstīt negribējās. Tikai mazliet par pašu Gogoli, lai šodienas skatītājam būtu saprotama Čičikova afēras būtība,» par Mirušajām dvēselēm saka K. Serebreņņikovs. Un pareizi dara! Izrāde šķiet nozīmju pārsātināta, un nevajag laupīt skatītājiem prieku pašiem izlasīt to N. Gogoli, ko piedāvās Nacionālā teātra kolektīvs.