Pēc atgriešanās Rīgā sarunas pavediens tālu nebija jāmeklē, jo gribējās uzzināt arī Artūra domas par Latvijā visvairāk apspriesto epizodi šajā pasaules čempionātā, kad tiesneši neieskaitīja Kaspara Daugaviņa vārtu guvumu spēles beigās ar Baltkrieviju. «Iepriekšējā vakarā vēlreiz noskatījos šo epizodi. Tas bija bija tīrs gols. Ieslidoja mūsu spēlētājs ar vienu kāju vārtsarga laukumā, bet nekas nopietns tur nebija. Amerikāņu tiesnesis parādīja, ka ir vārtu guvums, bet otrs - ka nav. Pēc noteikumiem esot tā - ja viens no tiesnešiem ir parādījis, ka vārtu guvums nav ieskaitāms, šis viedoklis arī esot pieņemams kā noteicošais. Tiesnesis atradās netālu un pieņēma šādu lēmumu. Ja viņš būtu skatījies videoatkārtojumu, iespējams, savas domas mainītu.»
Tiesnešu lēmumi Minskā ne vienu reizi vien izraisīja sašutumu. Par soģu kļūdām Čehijas izlasei IIHF pat oficiāli atvainojās…
No tā jau spēlētājiem vieglāk nekļūst.
Sezonu aizvadīji KHL klubā Ufas Salavat Julajev. Visas sezonas garumā es neatceros, ka KHL būtu bijis kāds nopietns tiesāšanas skandāls.
Tiesāšanas līmenis KHL tik tiešām ir acīmredzami paaugstinājies. Mēs visi, kas spēlē KHL, brīnāmies, kāpēc Latvijas labākais tiesnesis Eduards Odiņs, kas ir pāris gadu atzīts par labāko KHL, netiesā pasaules čempionātā? Tajā pašā laikā Minskā spēles tiesāja soģis no Nīderlandes. Olimpiādē bija augsti kvalificēti arbitri, un tur par tiesāšanu vispār nebija nekādu jautājumu.
Kāpēc divas svarīgās spēles ar Vāciju un Šveici komanda slikti iesāka. Noguruma sekas taču varēja izpausties tikai otrajā vai trešajā periodā?
Organisms laikam pilnībā vēl nebija atgājis no miega režīma. Jāņem arī vērā, ka bija jau sezonas beigas, kad visas spēles garumā ir pagrūti saglabāt maksimālu koncentrēšanās pakāpi.
Slikti arī tas, ka bija jāspēlē pret ātrajām un atlētiskajām Vācijas un Šveices komandām…
Tagad gan tik tiešām vieglu spēļu vairs nav. Redz, kā Francija apspēlēja Kanādu un bez cīņas neatdeva nevienu spēli. Atceros, kad savulaik pasaules čempionātu skatījos televizora ekrānā, tad pirmajā stadijā bija rezultāti 7:0 vai pat 10:0. Tas bija laiks, kad vēl Japāna spēlēja augstākajā grupā. Šogad jau gandrīz visas spēles bija interesantas līdz pašām beigām.
Pēc pēdējās spēles aizsargs Kristaps Sotnieks izteicās, ka pasaules čempionātā esot bijis pat grūtāk spēlēt nekā olimpiādē, jo, lai arī komandu sastāvā nav bijuši tik meistarīgi izpildītāji, visi cīnījušies un situšies līdz pēdējam. Vai tev arī palika tāds iespaids?
Es pat nezinu, ko īsti teikt. Protams, spēles bija grūtas, bet nezinu, vai šo līmeni tomēr var salīdzināt ar olimpiādi. Neilgi pirms čempionāta man beidzās KHL izslēgšanas spēles. Man tās spēles bija smagākas.
Minskā jau izteicies, ka tik daudz savainojumu kā šopavasar valstsvienībā vēl nekad karjerā nav bijis?
Jā, un pats laikam pierunāju. Gandrīz tiešām katru trešo dienu bija jābrauc uz slimnīcu. Viss sākās jau treniņnometnē Rīgā un turpinājās Minskā. Šopavasar man bija iespēja salīdzināt abu valstu medicīniskās aprūpes līmeni.
Kādi secinājumi?
Neko sliktu nevaru teikt - viss bija normāli. Starp citu, Minskas slimnīcā satiku arī mūsu līdzjutējus. Vienam bija pavisam interesants gadījums. Latvijas un ASV spēlē pēc mūsu vārtu guvuma viņš aiz prieka bija tik strauji lēcis kājās, ka pārrāvis ikra muskuli. Mūsu līdzjutēji ir visur, pat Minskas slimnīcā.
Kad guvi pirmo savainojumu?
Pārbaudes spēlē ar Franciju sajutu sāpes. Pēc tam aizbraucu uz izlases treniņu Ozolniekos, un treneris Kārlis Zirnis man vaicāja, vai es iziešot arī uz ledus. Atbildēju, ka gribu mierīgi paslidot. Viņš mani centās atrunāt, bet es teicu, ka nekas traks taču nenotiks. Laikam tā nevajadzēja teikt. Izgāju uz ledus un dabūju ar ripu pa seju.
Cik sapratu, tad tev trāpīja Koba Jass?
Jā, un pavisam kuriozā veidā. Viņš ar kāju kā futbolists sita ripu ārpus zonas un trāpīja man pa lūpu.
Kā iedzīvojies kakla muskuļa sastiepumā?
Pirmajā čempionāta spēlē ar Somiju sajutu, ka kakla daļa paliek stīvāka. Pirms spēles ar Ameriku strauji palika sliktāk, bet nekas - nospēlēju. Pēc tam paārstējos, un bija jau labāk.
Ar četrām ripām kļuvi par labāko vārtu guvēju Latvijas izlasē. Kas bija iemesls tik rezultatīvai spēlei?
Bez partneru atbalsta tas nebūtu iespējams. Pirmo reizi karjerā es guvu vārtus kā uzbrucējs. Pretinieku vārtu priekšā vajadzēja tikai pielikt nūju un ievirzīt ripu tukšos vārtos. Cik reižu, redzot šādas epizodes, es nebiju uz soliņa aizdomājies - kad man vienreiz tā piespēlēs...
Pirmo reizi atbildīgā turnīrā uz krekla bija A burts, kas nozīmē, ka pildīji kapteiņa palīga pienākumus?
Pārbaudes spēlēs arī biju kapteiņa palīgs, bet pirms tam man tiešām ir grūti atcerēties, kad iepriekšējo reizi tika uzticēts šāds pienākums. Varbūt divpadsmit vai četrpadsmit gadu vecumā jauniešu komandā.
Sočos tev bija iespēja mācīties no Sanda Ozoliņa, taču savulaik AHL čempionātā spēlēji pat vienā pārī ar ASV hokeja leģendu Krisu Čeliosu, kuram tad bija jau 48 gadi. Kas palicis atmiņā no spēlēšanas kopā ar Čeliosu?
Viņš patiešām bija dzīvā hokeja leģenda - vairākkārt izcīnījis Stenlija kausu un tiek uzskatīts par ASV hokeja visu laiku labāko aizsargu. Tolaik komandā visi saprata, cik Čeliosam ir liela pieredze, tāpēc klausījās un centās iegaumēt visu, ko viņš sacīja. Man spēles laikā Čelioss bieži vien ieteica, kā konkrētajā situācijā vajadzētu rīkoties. Viņš man izaugsmei ļoti daudz deva.
Tajā sezonā Čikāgas Wolves sastāvā tev bija apbrīnas vērts plus mīnus koeficients +47. Kā var tikt tik lielos plusos?
Mums bija patiešām ļoti laba komanda, kas par uzvaru varēja pacīnīties arī ar NHL klubiem. Diemžēl play-off otrajā kārtā gan zaudējām.
Ir uzskats, ka Ziemeļamerikā treneri īpaši prot komandas noskaņot spēlēm?
Sezonā tomēr ir ap simts spēļu, un pirms katras jau nemeklēsi īpašus vārdus.
Tas varbūt ir aktuāli izslēgšanas cīņās...
Tad jau pati gatavošanās spēlēm ir īpaša. Sapulcēs daudz rūpīgāk tiek izpētītas pretinieku komandas. Par katru spēlētāju ir sagatavota informācija, kas ir viņa stiprās un vājās vietas. Kad izej laukumā, principā jau zini, ko no katra pretinieka var sagaidīt. Treneri noskaņo komandu spēlei, bet ne pāri mēram, jo visi ir profesionāļi un jau tāpat apzinās, cik liela var būt vienas kļūdas vērtība.
To pašu var teikt par Latvijas izlasi?
Sapulces mums bija, tajās runāja galvenais treneris Teds Nolans. Viņš ir labs psihologs un arī komandas motivētājs. Prata atrast īstos vārdus, tāpēc ar noskaņošanos spēlēm nebija problēmu.
Ko vēl Nolans deva Latvijas izlasei - kādus īpašus taktiskos risinājumus?
Taktika mainījās no spēles uz spēli, izvērtējot katru konkrēto pretinieku. Parasti, vai nu mēs viduszonā pielāgojāmies sāncenšu spēlei, vai nu arī viņi mums.
Šveice ir ierasti neērts pretinieks. Kāpēc?
Spēlē ar šveiciešiem mums otrajā un trešajā trešdaļā bija daudz labu vārtu gūšanas iespēju. Ja būtu tās izmantojuši, kas to lai zina, kā viss iegrozītos. Varbūt būtu aizspēlējušies pat līdz pusfinālam.
No šī sastāva izteikti pieredzējuši spēlētāji bija trīs - Rodrigo Laviņš, Aleksandrs Ņiživijs un Herberts Vasiļjevs. Var teikt, ka sastāva atjaunināšana ir veiksmīgi beigusies. Uzbrukumu var pastiprināt Lauris Dārziņš, Jānis Sprukts un Mārtiņš Karsums. Uz ko varam cerēt nākotnē?
Svarīgi, ka gados jaunie izlases hokejisti jau spēlē labās līgās - Šveicē, KHL un Ziemeļamerikā. Atceros, kā pirmo reizi uz valstsvienību kā jaunais atbrauca Ronalds Ķēniņš. Es viņu pat vispār nezināju. Tagad jau brauks spēlēt uz NHL. Pērn kā jaunais uz izlasi atbrauca Kristers Gudļevskis un Amerikā viena gada laikā jau tika līdz NHL. Manuprāt, nākotnē viss būs kārtībā. Iespējams, nākamajās olimpiskajās spēlēs tiksim vēl augstāk nekā Sočos.
Nākamsezon tev turpinās līgumsaistības ar KHL klubu Ufas Salavat Julajev. Piedāvājuma gadījumā vari aizbraukt uz NHL?
Nav man līgumā ierakstīts punkts par aizbraukšanu uz NHL. Mani arī Ufā viss apmierina.
Vienubrīd pavīdēja informācija, ka tu varētu pārcelties pie Teda Nolana uz Bufalo Sabres...
Es pats biju ļoti izbrīnīts, kad man to pateica. Armands Puče bija ierakstījis tviterī, un nākamajā dienā man komandas partneri šo ierakstu parādīja. Lieliski, ja mani sauc uz Bufalo, - pie sevis nodomāju.
Šosezon izteicies, ka ar Salavat Julajev ir reāli izcīnīt Gagarina kausu. Neizdevās. Iecere jāatliek uz nākamo gadu?
Komanda jau ir parakstījusi pāris labu spēlētāju, bet selekcija vēl turpinās. Domāju, atkal cīnīsimies par medaļām. Šogad iegūtās sudraba medaļas arī bija labs panākums.
Ufu trenē Vladimirs Jurzinovs jaunākais, kurš ilgus gadus strādājis Somijā. Tas ir jūtams viņa rokrakstā?
Mani vienmēr ir izbrīnījis stilu sadalījums pa valstīm. Ja čehi, tātad stingri spēlē aizsardzībā. Ja somi, tātad ātri slido. Ja krievi, tātad atdod skaistas piespēles. Jā, Jurzinovs jaunākais ilgu laiku ir strādājis Somijā, tāpēc cenšas komandā uzturēt labu mikroklimatu, lai hokeja spēlēšana nekļūtu par katorgu.
Jaunajai sezonai jau drīz būs jāsāk gatavoties?
Atpūtīšos vienu nedēļu Turcijā, un pēc tam jau būs jāsāk kustēties pie vieglatlētikas trenera Viktora Lāča. Kā ierasts, piestaigāšu arī Mārupē pie boksa trenera Genādija. Jūlijā sāksies treniņnometne, tātad var teikt, ka arī darbs jaunās sezonas ietvaros.