Paredzot, ka ar līdzīgām cenām Jelgavfarm startēs arī 2009.gada iepirkuma konkursā, Elpis izstrādāja savu taktiku. Firma noskaidroja, ka tās pašas zāles citās Eiropas valstīs var dabūt lētāk un pieteicās konkursā ar zemākām cenām. Un uzvarēja, iegūstot pasūtījumu kopumā par 2,5 miljoniem latu.
Prieki gan bija īsi. Uzvaras skurbumā Elpis nebija nokārtojis visas nepieciešamās atļaujas tā sauktajam zāļu paralēlajam importam. Norādot uz šīm nepilnībām, mēnesi pēc līguma parakstīšanas Infektoloģijas centrs vienošanos lauza. Elpis vietā stājās konkursa otrās vietas ieguvējs - tas pats Jelgavfarm. Šīs firmas piedāvājums bija gandrīz par 150 000 latu dārgāks nekā firmas Elpis.
Par 150 000 latu valsts gadā varētu apmaksāt zāles vismaz 80 HIV vīrusa nēsātājiem. Infektoloģijas centrs lepojas, ka pēc notikušā viņiem izdevies panākt, ka arī Jelgavfarm samazina cenas. Par cik? 13 000 latu, kas ir krietni mazāk nekā Elpis piedāvājums. Taču galvenais secinājums ir - ja konkursam nebūtu pieteicies Elpis, tikpat rāmi kā pēdējos piecus gadus arī turpmāk Jelgavfarm kabatā plūstu valsts nauda par viņu diktēto cenu. Jelgavfarm piekāpšanās norāda, ka cenu ir iespējams samazināt. Jautājums - vai panākts maksimālais samazinājums?
Nolaiž cenu vēl zemāk
Pēc līguma laušanas Elpis nepadevās. Vīri saprata, ka izkustinājuši lapseņu pūzni, izjaucot lietu ierasto kārtību. Noliktavā stāvēja par 200 000 latu iepirkti zāļu krājumi, kas bija daļa no pasūtījuma un kurus nu vairs nebija kur likt. Elpis steidzās sadabūt nepieciešamās atļaujas un spēra nākamo soli. Piedāvāja Infektoloģijas centram tās pašas zāles vēl lētāk - par 50 000 latu. Tātad nu jau cenu atšķirība starp Elpis un Jelgavfarm piedāvājumu bija 200 000 latu. «Mēs nolēmām iziet uz pašizmaksu,» stāsta Elpis vadītājs Jānis Leitāns.
Kā Elpis izdevās piedāvāt zemāko cenu? Zāļu biznesu var salīdzināt ar automašīnu tirgošanu, kad ražotājs citās valstīs atver savas tirgotavas. Līdzīgi rīkojas arī zāļu ražotāji - reģistrē citās valstīs savas pārstāvniecības. Daļu HIV/AIDS ārstēšanai vajadzīgo zāļu Latvija iepērk no firmas GlaxoSmithKline Latvia (Glaxo), kas reģistrējusi savu pārstāvniecību arī mūsu valstī. Jau minētā Jelgavfarm pēdējos gadus Latvijas infektoloģijas centra konkursos uzvarēja ar zālēm, ko iepirka no Glaxo pārstāvniecības Latvijā.
Firma Elpis izvēlējās citu ceļu. Tā noskaidroja, ka no Glaxo pārstāvniecības, piemēram, Itālijā, šīs pašas zāles var dabūt lētāk. Šo procedūru sauc par paralēlo zāļu importu, kas ir legāli. Iemesli lētākai cenai var būt vairāki - samazināta zāļu cena kādas akcijas ietvaros, tuvojas beigām derīguma termiņš, bet pamatā ir zāļu cenu politikas atšķirība dažādās valstīs.
Paralēlo zāļu importa kritiķi norāda, ka šāda zāļu pārdošana ietver vairākus riskus - nevar garantēt ilglaicīgu piegādi, jo lētā partija citā valstī var izbeigties. Pastāvot arī risks, ka zāles varētu būt viltotas, taču to kontrolē stingra reģistrācijas kārtība. Zāļu paralēlais imports ir ļoti izplatīts vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Dānijā līdz 45%. Paralēlais zāļu imports pasaulē aizņem 10%, liecina Veselības ministrijas dati.
Iznīdē konkurenci
Zāļu paralēlo importu lielākoties kritizē zāļu ražotāji, jo tas samazina viņu ietekmi tirgū. Ja Elpis nebūtu noskaidrojis, ka Itālijā Glaxo ražotās zāles var dabūt lētāk, joprojām bez jautājumiem šīs zāles par dārgāku samaksu tiktu iepirktas no pārstāvniecības Latvijā.
Zāļu importu savā blogā portālā Diena.lv šogad janvārī kritizēja Glaxo pārstāvniecības vadītājs Dins Šmits. Viņš uzskata, ka zāļu imports Latvijā «radījis tikai jucekli». Ieraksts sakrīt ar laiku, kad Infektoloģijas centrs lauza līgumu ar Elpi. Glaxo pārstāvniecības Latvijā protests bija viens no iemesliem, kādēļ līgums tika lauzts. Glaxo norādīja, ka Elpis nav nokārtojis visas atļaujas, lai drīkstētu piegādāt zāles. Un tā bija taisnība. Arī Infektoloģijas centrs piefiksēja, ka daļa zāļu nav atbilstoši marķētas, un pieprasīja Elpis attiecīgos dokumentus, ko firma nespēja uzrādīt.
Zāļu reģistrācijas procedūra ir diezgan piņķerīga. Elpis gadījumā daļai zāļu pārdošanas atļauja bija jāprasa Eiropas Zāļu aģentūrai Londonā, jo zāles bija reģistrētas šajā iestādē. Atlikušajai daļai medikamentu, kas reģistrēti Latvijā, - mūsu pašu Zāļu valsts aģentūrai. Elpis dokumentus sāka kārtot tikai pēc tam, kad Infektoloģijas centrs un zāļu ražotāju pārstāvji Latvijā cēla trauksmi.
Otrs līguma laušanas iemesls bija zāļu piegādes termiņu kavējums. Elpis vadītājs J.Leitāns stāsta, ka kavēšanās notika no viņiem neatkarīgu iemeslu dēļ. Zāles laikā nepiegādāja ražotājs, par ko iepriekš tika informēts arī Infektoloģijas centrs. J.Leitāns arī stāsta, ka viņi laikus nespēja piegādāt nevis paralēlā importa zāles, bet gan medikamentus, ko iepirka no pārstāvniecībām Latvijā. Tajā skaitā Glaxo, kas iebilda pret Elpis uzvaru.
Glaxo pārstāvniecības vadītājs Dins Šmits apgalvo, ka «Elpis pirms piedalīšanās konkursā nebija mūs informējis, ka viņi plāno no mums šīs zāles pirkt». Par muļķībām to sauc Elpis Iepirkumu daļas vadītājs Andrejs Gurejevs. Starp abām firmām esot noslēgts līgums, kas zāļu piegādi sola nodrošināt vienā līdz divās nedēļās. «Tā arī parasti notiek. Šmits pasūtījumu var deklarēt pat 48 mēnešus iepriekš,» - tā A.Gurejevs.
Pēc līguma laušanas Elpis taisnību meklēja Veselības ministrijā un Iepirkumu uzraudzības birojā. Abas iestādes atzina, ka Infektoloģijas centram bija tiesības līgumu lauzt, jo Elpis nedrīkstēja piegādāt zāles bez vajadzīgajām atļaujām. «Jā, mēs bijām vainīgi, nenoliedzam, nenokārtojām laikus visas atļaujas,» stāsta J.Leitāns. Taču viņu uztrauc kas cits - viss atkal paliks pa vecam. «Skaidrs, ka vietējam Glaxo piespiedām pazemināt cenu. Bet, ja šitā turpināsies, nekad [zāļu] cenu [valstī] nepazemināsim,» norāda J.Leitāns. Elpis apgalvo, ka nu viņi visas vajadzīgās atļaujas saņēmuši. Zāļu valsts aģentūra Dienai apstiprināja, ka Elpis izsniegtas atļaujas 106 paralēlo zāļu importam. Bet bija par vēlu.
Dārdzība pircēju neuztrauc
Neizprotami mierīga pēc notikušā ir Infektoloģijas centra rīcība. Pēc līguma laušanas ar Elpis, centrs atkal iepērk dārgākas zāles no Jelgavfarm. Tiesa, tagad cenas nedaudz pazeminātas. Uz jautājumu, vai Elpis piedāvātā cena neliecina, ka valsts par HIV/AIDS zālēm pēdējos gadus ir pārmaksājusi, Dienai konkrētu atbildi no Infektoloģijas centra juristes Svetlanas Zitānes neizdevās iegūt.
S.Zitāne: Tas jautājums ir jārisina valsts līmenī. Jūs varat pajautāt tam pašam Elpis, ja viņi pēkšņi to pašu medikamentu var piegādāt par tik zemu cenu, tad kādēļ viņi šādu cenu nepiedāvā konkursā? (Domāts Elpis otrais cenas pazeminājums jau pēc līguma laušanas - aut.)
Diena: es runāju par to, kā Jelgavfarm pēc līguma laušanas ar Elpi varēja piedāvāt zemāku cenu? Vai tas jums nerada jautājumus?
S.Zitāne: viņi varēja to arī nedarīt. Jebkurā gadījumā šis līgums ar otro piegādātāju jāslēdz, jo mums nebija citu variantu.
Diena: bet šis gadījums pierāda, ka cenas var būt zemākas. Mēs gadiem pērkam dārgāk, nekā iespējams.
S.Zitāne: nu ziniet, tad jārunā valsts un likuma līmenī. Ne jau mēs izvēlamies cenu. VOAVA izsludina konkursu, mēs izsludinām medikamentu, ko mums vajag, un to piegādā. Tātad varam saprast, ka farmācija ir ļoti labs bizness. Tie, kas piegādā, nav valsts uzņēmumi, tie ir privātie uzņēmumi.
Diena: bet valsts iepērk.
S.Zitāne: a kā mēs varam nemaksāt, ja rīkots konkurss un piedāvāta šāda cena…
Zāļu cenu valsts aģentūras (ZCVA) vadītāja Daiga Behmane uzskata, ka gadījums ar HIV/AIDS zāļu iepirkumu parāda sistēmas vājās vietas. Pirmkārt, nav vērts rīkot iepirkumu konkursu zālēm, kur pārsvarā valda vienas firmas monopols. HIV/AIDS zālēm tāda ir firma Glaxo. «Mums jārunā pa tiešo ar ražotāju, nevis jārīko konkurss izplatītājiem,» stāsta D.Behmane. Viņai piekrīt Apvienības HIV.LV vadītājs Aleksandrs Molokovskis: «Zāles jāpērk pa tiešo no ražotāja, nevis starpniekiem, kas sadārdzina zāļu cenu par 1/3 daļu.»
Otrkārt, sarunas ar zāļu ražotāju jāvada valsts iestādei, kurai ir informācija par cenām citās valstīs, nevis katrai slimnīcai atsevišķi. D.Behmane uzskata, ka šāds vidutājs varētu būt viņas vadītā aģentūra, jo tā seko līdzi zāļu cenām Eiropā. Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūra (VOAVA), kas līdz šim veica lielu daļu iepirkumu slimnīcām, šādu fona informāciju ZCVA nav prasījusi.
D.Behmane nav paralēlo zāļu importa atbalstītāja, taču atzīst, ka šādai brīvai zāļu tirdzniecībai ir savi plusi: «Zāļu importam jābūt kā stimulam ražotājam pārskatīt savu cenu. Glaxo būtu jāinteresējas, kādēļ ārpusē viņu zāļu cena ir lētāka.»
Firmas Elpis vadība stāsta, ka vēl pirms dalības Infektoloģijas centra konkursā tikās ar Glaxo vadību un mēģināja sarunāt zemāku cenu. Kā argumentu firma minējusi zemākas cenas citās valstīs, taču neveiksmīgi. D.Šmits uz to norāda, ka Glaxo «cenas HIV zālēm kopumā ir viszemākajā līmenī Eiropā. To pierāda fakts, ka notiek visai apjomīgs HIV zāļu eksports no Latvijas uz citām Eiropas valstīm».
Vērtē PVO
Pagājušajā nedēļā Neatkarīgā Rīta Avīze rakstīja par kādu AIDS pacientu Andri, kuram Infektoloģijas centrs atteicies sākt ārstēšanu naudas trūkuma dēļ. HIV/AIDS zāļu iepirkums gan neliecina, ka centrs pats līdz šim būtu rūpējies par iespējami izdevīgāku saimniekošanu.
ZCVA vadītāja D.Behmane stāsta, ka tuvākajā laikā Infektoloģijas centra iepirkto zāļu saraksts tiks pārskatīts. Latvija HIV/AIDS pacientu ārstēšanai izmanto jaunākos un dārgākos medikamentus Baltijā. Tās varētu aizvietot ar lētākām. «Mums jālieto tas, ko varam atļauties,» - tā D.Behmane. Iepriekš šāds zāļu iepirkumu izvērtējums nav veikts, jo VOAVA bez iebildumiem iepirkusi medikamentus, pamatojoties uz Infektoloģijas centra iesniegto sarakstu. Savukārt ZCVA pamatā kontrolē medikamentu cenas, kas nopērkamas aptiekās. Slimnīcu iepirkumi no kopējā Latvijas zāļu tirgus aizņem nelielu daļu - 8,5%, kas pērn bija 30 miljoni latu.
Tuvākajās nedēļās atzinumu par situāciju HIV/AIDS pacientu ārstēšanā Latvijā sniegs arī Pasaules Veselības organizācijas eksperti. Viņi jau norādījuši, ka atsevišķām HIV/AIDS zālēm Latvijā ir augstākā cena ne tikai Baltijā, bet arī ES.