Mani uzaicināja ciemoties mājās pie mākslas projektu kuratores Afetas. Viņas mamma ir lieliska saimniece, gatavo garšīgi, nežēlojot neko, taču kūkas cept neprot. Nesanāk - vismaz tā Afeta stāstīja. Tā nav viņas specialitāte. Turku sievietes ir ļoti sabiedriskas, viņas ciemojas cita pie citas un labais tonis ir pašiem gatavot mielastu. Lai viss būtu kā nākas, ierasts, ka cepumus un kūkas cep pašas saimnieces. Taču, zinot, ka Afetas mammai nesanāk, meita bija mammai nopirkusi gardu gardo kūku, kas kā īpašs cepums bija pasūtināts tuvējā ceptuvē.
No sākuma viešņas/hanumas sēdēja un pārsprieda šo un to. Namamāte ik pa laikam aiztecēja uz virtuvi. Tēju uzreiz nevienam nepiedāvāja, jo tas nozīmētu, ka pēc tējas padzeršanas jādodas prom. Kad pasniedza torti, dāmas mielojās, mielojās un tad kāda hanuma ierunājās: «Abla... kā jūs gatavojāt šo kūku?» Bāc! Afetas mamma gluži vai salīka no jautājuma kā dūriena. Tad viņa mundri atbildēja: «Ē... vienkārši... trīs olas... milti... cukurs...» un izmetās no istabas.
Kad dāmas bija šo to pārspriedušas, ienāca saimniece, runas turpinājās, bet tad kādu viešņu gluži vai nelabais gars paraustīja aiz mēles: «Abla... kā jūs... šo gardo kūku...»? Mamma momentā kļuva nevaļīga un, skrienot uz virtuvi, atsauca: «..trīs olas, milti, cukurs... vienkārši...»
Protams, kad trešo reizi kāda neatlaidīga dāma pajautāja, kā tad tā gardā kūka gatavojama, kamēr mamma tikai lavījās noslēpties virtuvē, Afeta moži atbildēja: «Abla, vienkārši - kūkai vajag trīs olas, miltus, cukuru... Vienkārši!» Viešņas aizgāja apmierinātas, pieēdušās, gandarītas, mamma labās saimnieces slavu bija saglabājusi.
Nesibe strādā ar dažādiem kultūras projektiem. Telefons iekārts austiņās, viņu ik pa laikam var dzirdēt uzsaucam: «Efendim...», kas turkiem nozīmē «jā, lūdzu, klausos». Vēl tā uzrunā, godpilni vēršoties pie kāda cilvēka, un arī mammas tā dara, ja viņu pēc uzmanības prasīgie bērni īd: «Ane, ane...» - «mamma, mamma». Tad viņas neatlaidīgo dīcēju mīlīgi uzlūko un uzrunā ar godinošo «efendim...» , kas nozīmē: jā, mans mīļais un vienīgais, ko tu gribi?
Reiz Nesibe braukusi autobusā no Ankaras. Ceļš tāls, braukšana ērta, visu laiku kārtojusi pa telefonu kādas darīšanas saistībā ar tūrismā projektiem. Kādā klusuma brīdī blakussēdētāja viņu uzrunājusi: «Abla... (godātā vecākā māsa), es dzirdu, ka jūs te sarunājaties ar ietekmīgiem cilvēkiem un neesat prastu ļaužu, bet man jums ir viens tā-āds stāsts, kā Stambulas taksisti izturas pret tūristiem...»
Nesibe nodomājusi, ja jau vēlas pastāstīt par tūrisma nozari, lai stāsta ar'. Reiz šī sieviete dzirdējusi, ka viens no Arābu Emirātiem, no Dubaijas atlidojis arābs ar sievu un bērnu vēlējušies ar taksometru aizbraukt līdz kādai vietai un taksometra vadītājs nosaucis trīs reizes lielāku summu, nekā pieklātos. Viņa sašutusi teikusi: «Efendim, kā tev nav kauna prasīt tik lielu maksu par braukšanu taksī?» Bet taksists atteicis, ka arābi jau tāpat neko nesajēdz, cik kas Stambulā maksā. Krāpnieks sievietei uzsitis cemmi, aizdedzis svētas dusmas, un stambulietes patriotismā sieviete uzsaukusi, ka tad jau labāk pati to arābu aizvedīs, turklāt par velti, lai arābu efendims ar ģimeni sēžoties pie viņas mašīnā, izvadāšot un aizvedīšot.
Brauciena laikā sākuši runāt, cik nu katrs angliski pratis, bet sapratušies labi. Sievietes vīrs uzsaucis viesiem vakariņas restorānā Kasimpašā, un sarunās atklājies, ka turkiem un arābiem ir tik daudz par ko parunāt. Nākamajās dienās turku ģimene arābu saimi vadājusi pa Stambulu, Bosforu, uz salām un atvadoties uzdāvinājuši mazu piemiņas suvenīrdāvanu. Arābs uz atvadām sievietei uzdāvinājis kastīti. Atvērusi. Bet tajā uz zila atlasa ar kurkumas ziediņiem zelta aproce, kaklarota un auskari, par ko sieviete teica - es varu paņemt tikai gredzentiņu, manas pūles nav vairāk vērtas. Ko varējām jums ar vīru piedāvāt, tajā dalījāmies. Stīvējusies pretī un patiešām paņēmusi tikai gredzentiņu.
Drīz vien sievietes ģimene saņēmusi nelielu, bet pasmagu apdrošinātu pasta sūtījumu. Atvēruši. Divi kilogrami zelta! Kā pateicība par Stambulā izrādīto godu un cieņu, uzņemot nabaga apkrāptos ceļiniekus. Lai cienījamā abla, godātais efendims pieņemot dubaijiešu pateicību, kas ir pieticīga kā dienišķā maizīte no miltiem un ūdens, žēl, ka nevarot pasniegt personiski. Ko nabaga apdāvinātajai sievietei bija darīt? Sākumā vēlējusies zvanīt, sak, nē, nē, tas ir par daudz. Bet visi tuvie, kuriem viņa apmulsumā stāstīja, ka nezinot, ko darīt ar diviem kilogramiem zelta, piebilda, ka, sūtot zelta stieņus atpakaļ, viņa draugus Dubaijā nāvīgi apvainošot.
Sieviete par dāvāto zeltu Stambulā nopirka divas mājas. Savām meitām. Bet ik pa laikam, kad sazvanās ar arābu draugiem, nemitīgi atgādina - tās ir jūsu Stambulas mājas, mēs jūs gaidām, brauciet, viss mums Stambulā ir mierīgi.