Pacientu vai vēl kādas intereses?
1. Izteiksmīgs piemērs šajā ziņā ir medicīnas nozare. Ja, klausoties nozares dažādo spēlētāju strīdos, lietojam klasisko latviešu valodu, secinām, ka ikviena diskusiju dalībnieka rūpes ir tikai un vienīgi pacientu intereses un Latvijas gaiša nākotne kopumā. Savukārt, ja pieņemam, ka tiek lietots konstruētais variants, arī jāsecina, ka runa ir par citām interesēm.
Un tātad - laikam gan nav atminami laiki, kad medicīnas nozare ar «savu» ministru būtu apmierināta. Vienlaikus nevar noliegt, ka pašreizējā ministre naudu nozarei izsit dedzīgi un samērā veiksmīgi (Circenes reformu novērtējums ir cita tēma). Tāpēc it kā varētu likties dīvains kareivīgums, ar kādu aizvadītajā nedēļā daudzas reģionālās slimnīcas izteica pretenzijas ne tikai pret uz tautas genocīdu neapšaubāmi tendēto premjeru un finanšu ministru, bet arī pret Circeni.
Iespējamais skaidrojums ir tāds, ka Latvijā medicīna - jo īpaši reģionos - ir kaut kas vairāk nekā medicīna. Ārstniecības iestādes novados nereti ir starp lielākajiem darba devējiem un nodokļu maksātājiem, kas tām dod lielu ietekmi. Vienlaikus tās ir vieta, no kuras mēģināt veidot politisko karjeru - atpazīstamība, cieņa novadā -, un tas savukārt ievieš korekcijas daža laba šīs iestādes vadītāja retorikā.
Nozares aizkulisēs runā, ka, ja viens no lielajiem protestētājiem, Kuldīgas slimnīcas vadītājs, bijušais oranžais, Ivars Eglītis politikā atgriezties negatavojas, par Ogres slimnīcas vadītāju, LZS piederīgo, Daini Širovu gan tā nevar teikt. Pat ja nav intereses par darbošanos politikā, var būt vienkārši privātas intereses - tas nav nekas nosodāms, tikai nevajadzētu tās dēvēt citādi. Piemēram, cits dedzīgais aizvadītajā nedēļā cīņā saucējs - Latvijas slimnīcu biedrības vadītājs - Jevgeņijs Kalējs šajā postenī ir gandrīz 15 gadu. Tāds stāžs mudina jautāt, cik tad efektīvi cilvēks strādājis, ja, tā teikt, paliek tik sliktāk un sliktāk? Un šādā situācijā daiļrunības uzliesmojums lieti noder. Sarunās ar nozares pārstāvjiem dzirdēti daudzi, t. sk. argumentēti, pārmetumi Circenei - par nejēdzībām pakalpojumu tarifu sistēmā, kompensējamo medikamentu sfērā utt. Citiem vārdiem sakot, Circenes darbs ir jākritizē, jāpiedāvā labāki risinājumi, tomēr nevajadzētu baidīt pacientus ar slēgtām slimnīcu durvīm, ja fonā ir citi motīvi.
Pretenzijas pamatotas; piedāvājums?
2.Tikpat augstos toņos aizvadītajā nedēļā notika (pareizāk sakot, turpinājās) debates par notikumiem izglītības nozarē. Svarīga nianse bija, ka papildus tradicionāliem strīdiem par pedagogu atalgojumu iesaistītās puses - pat ministrs - sāka sarūgtināti šūpot galvu par pašu finansēšanas modeli nauda seko skolniekam. Respektīvi, nu par sliktu tiek atzīti ne tikai algu apmēri, bet pats sistēmas pamats. Grūti nepiekrist skolotāju paustajam, ka viņi nav vainīgi pie demogrāfiskās situācijas. Patiesi: nav dzirdēts, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās kādā reģionā tiktu minēta kā iegansts kādas citas iestādes vietējā kadru saraksta paretināšanai. Lai gan loģikai vajadzētu būt tādai pašai: jums taču ir mazāk klientu, attiecīgi... Taisnība skolotājiem arī tādēļ, ka veidojas apburtais loks: mazāk bērnu, attiecīgi jāmazina vietējais izglītības sektors, savukārt mazāks piedāvājums šajā ziņā tikai veicina cilvēku aizbraukšanu un skolēnu skaita tālāku sarukumu.
Citiem vārdiem sakot, situācijas apraksts ir pareizs, tomēr tas diemžēl nesniedz atbildi uz jautājumu, kā finansēt t. s. mazās skolas. Rīgā, kur bez liela trokšņa arī notiek skolu slēgšana, salīdzinājumā atvieglojums ir pilsētai raksturīgais kompaktums un samērā labās transporta iespējas. Daudzos lauku novados tādu nav. Izklausās tas viss nelāgi, tomēr neaizmirsīsim, ka depopulācija ir problēma ne tikai Latvijā, tātad citas valstis, turklāt ne vienmēr krietni turīgākas, kaut kādus risinājumus ir atradušas. Ja modelī nauda seko skolniekam ir nepieciešamas izmaiņas, par tādām vajadzētu mierīgi diskutēt, nevis šo tēmu izmantot kā papildu iespēju sist apmulsušo izglītības ministru, lai «ierādītu viņam vietu».
Neaizstājami cilvēki tomēr ir
3. Dažās profesionālajās grupās tiek lietots apzīmējums «smags klients» (varianti - «smags pasažieris» utt.). Tā kā gan kultūras ministre, gan Operas vadītājs varētu atbilst šādam apzīmējumam, vērtēt abu konfliktu ir bezcerīgi. Tomēr viena lieta gan iezīmējas: konflikts parāda, ka vismaz sabiedrības daļas uztverē kultūras joma ir kaut kas īpašs.
Proti, arī citās nozarēs netrūkst vadītāju, kuri laika gaitā sāk iejusties Saules karaļa lomā un sevi identificēt ar uzņēmumu, iestādi utt. Tomēr grūti iedomāties tādas dekorācijas, tādus viesmāksliniekus un tādas publikas emocijas, ja plūkšanās būtu starp Pavļutu un, teiksim, Latvenergo vadītāju. Jā, būtu t. s. kompromati, aizkulišu cīņas, tomēr tas viss nobāl Operas vadības sāgas priekšā. It kā jau varētu tikai priecāties - tā teikt, nav aizmirsusi nācija, kas ir īstās vērtības.
Diemžēl nepamet arī sajūta, ka šādi gadījumi uzrāda dreifēšanu popkultūras virzienā, kur izšķirošais ir PR, rūpīgi veidots publiskais tēls - ja tev tāds ir, tavas gaitas un nedienas tiek vētraini apspriestas, ja nav - atvainojiet. Un tad vienā brīdī vairs nav lielas atšķirības - runa ir par populāra TV šova vai seriāla dalībnieku vai cilvēku, kurš it kā taču pretendē uz pavisam citu kategoriju. Lai kā būtu, Žagara kunga izteikumi aizvadītajā nedēļā nesa prieku. «Jau jūtu, ka... nāks piedāvājumi no teātriem ārpus Latvijas. .. Svarīgākais, lai ir kompetences līmenis, intelektuālā kapacitāte, lai nenoplok enerģija, vīzija un misijas apziņa.» Ir jauki uz latviešiem piedēvētā sērīguma fona saskarties ar cilvēku, kurš ir tik neslēpti augstās domās par sevi.
Premjers atcerējies, ka ir arī partijas līderis
4.Vienotības attiecības ar t. s. Repšes biedrību arvien bijušas pieklājīgi saspringtas. Tam ir objektīvi iemesli - biedrības kodolu veido iepriekš Vienotībai tuvu stāvoši cilvēki vai pat agrākie līderi, turklāt, ja nemuļķojas ar frāzēm, ir skaidrs, ka Vienotība un no biedrības drīzumā izveidotā partija cīnīsies par ļoti līdzīgu elektorāta daļu. Tātad piesardzībai no abām pusēm ir pamats. Tomēr viena lieta ir neīsts smaids tiekoties, pavisam cita - ja premjers publiski biedrību nosauc par Saskaņas centra (SC) pilotprojektu (diskusija LU Sociālo zinātņu fakultātē), kas tiek veidots, lai palīdzētu SC nākt pie varas ne tikai Rīgā, bet arī Latvijā. Tik tiešs novērtējums liecina, ka vairāku mēnešu ilgā snaikstīšanās starp Vienotību un biedrību, mēģinot uztaustīt sadarbības iespēju pamatu, ir bijusi neveiksmīga, un, kā saka, nav vairs te ko teātri spēlēt. Tam varētu būt vairāki iemesli. Pirmkārt, Vienotība, kas liek cerības uz sadarbību ar reģionālajām partijām nākamā gada parlamenta vēlēšanās, redz, ka tikpat aktīvi lokālos līderus aplido arī topošā Repšes partija. Otrkārt, tā kā Latvija ir maza valsts, Vienotībā noteikti pamanījuši, ka biedrība aktīvi strādā ar vēl vienu sabiedrības slāni, kuru jebkura partija pie varas gandrīz automātiski uzskata par savējo - augstāko un vidējo ierēdniecību. Respektīvi, Repšes komanda bez liekas kautrēšanās bradā pa Vienotības teritoriju. Interesantākais un svarīgākais šajā pamiera beigu pasludināšanā ir tas, ka to dara izslavēti mierīgais Dombrovskis, nevis, piemēram, Saeimas spīkere Āboltiņa. Tātad premjers apzinās, ka viņš nevarēs (kaut vai Vienotības interešu dēļ) turpināt pozicionēties kā kompromisa meklētājs, kurš stāv pāri partiju kautiņiem. No šī konstatējuma izriet trīs secinājumi.
Pirmais - ja ņem vērā runas, ka premjers jau sen domās ir citā amatā ārpus Latvijas, Dombrovskis rīkojas cienījami. Otrais un trešais ir ar «mīnuss» zīmi - tātad Vienotībai joprojām Dombrovskis ir neaizstājams un teju vai vienīgais «aktīvs». Plus nav skaidrs, cik premjers ir prasmīgs tieši politiskajās kombinācijās un cīņās (un cik spēcīga ir viņa atlikusī komanda šajos jautājumos - Kampars, Viņķelis un citi).