Katru gadu jau tradicionāli notiek šie «kalendārie nemieri». Un sadzīvē dzirdam viedokli, «ak, ko nu, tie tādi krievu svētki vien ir». Manuprāt, šādi tiek aizskarti pareizticīgie latvieši. Un tādu nav mazums - ir pat pareizticīgo latviešu draudzes. Vienlaikus, protams, šeit ir nacionālais moments. Jo lielākā daļa pareizticīgo un vecticībnieku neapšaubāmi nav latvieši. Tāpēc šie «kalendārie nemieri» ir karstais kartupelis, ko politiskās partijas saprotamu iemeslu dēļ izmanto savu vēlētāju mobilizācijai. Vienlaikus mēs redzam, ka faktiskā situācija diezgan būtiski atšķiras no tā, kas skan oficiālajā līmenī. Mēs redzam, ka arī bez tā, ka tā ir oficiāli atzīta svētku diena, cilvēki izkārto sev brīvdienas. Kā jūs jau atzīmējāt, pirmdienas rītā ielās tiešām valdīja patīkams tukšums. Jo cilvēki bija izkārtojuši brīvdienu sev un bērniem skolās un atzīmēja savus svētkus. Ir pilnīgi skaidrs, ka galvenais jautājums nav par to, vai ir tehniski iespējams izkārtot brīvdienu šajā dienā. Kā zināms, ir Reformu partijas priekšlikums, ka cilvēki atbilstoši savai reliģiskajai pārliecībai ir tiesīgi izvēlēties vienu papildu brīvdienu gadā. Galvenā problēma ir principā, kas nostiprinājies daļā Latvijas politiskās elites. Un tas saucas - ne soli atpakaļ! Viņi domā, ka jebkura piekāpšanās cittautiešu jautājumā var tikt iztulkota kā vājuma izpausme.
Tātad sabiedrības attieksme pret to, ka līdzpilsoņi svin savus svētkus, ir izprotošāka un tolerantāka nekā politiķu nostāja?
Tas vispār Latvijā izpaužas jomās, kas saistītas ar etniskajām attiecībām. Nebūšu oriģināls, teikdams, ka sabiedrības ikdienas līmenī mēs esam daudz tolerantāki, daudz atvērtāki un daudz normālāki nekā politiķi, kas cenšas jautājumus interpretēt tādā ļoti principiālā līmenī. Saprātīgā pretimnākšana pareizticīgo Ziemassvētku jautājumā, kas turklāt nav tikai krievu, bet arī latviešu pareizticīgo Ziemassvētki, uzlabotu klimatu sabiedrībā. Diemžēl tas nenotiek. Domāju, ka Latvijā etnisko spriedzi lielā mērā kurbulē dažādu partiju politiskās intereses.
Atkal ir aktivizējies viedoklis, ka domstarpības vajadzētu atlikt malā un latviešu partijām Rīgā tomēr startēt vienā sarakstā. Kādas ir jūsu prognozes?
Jautājums par to, būs vai nebūs latviešu saraksts, nav primārais. Jautājums ir, kā sadalīsies balsis pašvaldību vēlēšanās, ko arī es gribētu nosaukt par kauju par Rīgu. Vai Rīgā Vienotības politiķi atgriezīsies Latvijā? Vai kā savādāk? Bet principā varu Rīgā Saskaņas centram var atņemt arī atsevišķi nacionālo partiju saraksti. Un tad jau tās varēs vienoties. Jautājums - ko šīs tā saucamās latviešu partijas var piedāvāt? Ja turpināsies tas, ko dara Sarmīte Ēlerte - saruna par augstām vērtībām: Rīga - Ziemeļeiropas metropole, latviskā kultūra, atdosim Rīgu Latvijai, - tad tā ir tāda ūdens liešana uz SC dzirnavām. Jo parasto vēlētāju tomēr vairāk par Rīgu kā Ziemeļeiropas metropoli interesē jautājums, vai viņam būs siltais ūdens un kanalizācija būs kārtībā. Un mēs redzam, ka Saskaņas centrs ļoti cenšas. Priekšvēlēšanu kampaņa ir sākusies, par to liecina zibensātra reaģēšana uz bedrīšu pildīšanu un tamlīdzīgām lietām. Bet no manas puses būtu bezatbildīgi komentēt, kas uzvarēs vēlēšanās Rīgā. Es nezinu. Un diez vai kāds zina, kā īsti beigsies šīs vēlēšanas. Jo elektorāta proporcijas Rīgā ir vienādas un ļoti daudz izšķirs šūpošanās, kas notiks pēdējos mēnešos. Bet es droši varu pateikt, ka to, kāds būs iznākums, nevar droši garantēt ne Nils Ušakovs, ne Sarmīte Ēlerte, ne Baiba Broka, ne kāds cits. Būtiska, protams, ir latviskā spektra nespēja organizēties, un te galvenais jautājums ir par Reformu partiju.
Vai Mārtiņš Bondars dos būtisku pienesumu Reformu partijai?
Te var piekrist atsevišķiem vadošajiem Reformu partijas cilvēkiem, kuri saka, ka neviens supermenis nevar glābt partiju, ja partija nespēj pati organizēties. Te var runāt par ieilgušu partijas krīzi, faktiski kopš pirmajiem partijas pastāvēšanas mēnešiem. Pēc triumfālas uzvaras partijas reitingi turas 3-4% līmenī. Domāju, ka partija pie labvēlīga zvaigžņu izkārtojuma var 5% barjeru pārvarēt. Partijas svārstības, ko nosaka ne tikai Sprūdža, bet noteikti arī Ķīļa kunga populistiskās aktivitātes, nenāk par labu izredzēm vēlēšanās. Tāpēc raksturīgi, ka Bondara kungs izvirza prasības ministriem, pirmām kārtām Sprūdža kungam. Tomēr galvenā RP problēma ir organizatorisko jautājumu problēma. Tā, neskatoties uz to, ka jauni cilvēki, piemēram, Bondars, var ienest jaunas vēsmas, ir zem katras kritikas.
Vai valdībai izdosies pārliecināt vairākumu Latvijas iedzīvotāju, ka eiro ieviešana ir nepieciešama?
Latvieši vienmēr ir bijuši skeptiski attiecībā pret eiro. Un tas nav saistīts tikai ar saimnieciskiem aprēķiniem, bet lielā mērā arī ar priekšstatu par nacionālo valūtu kā nacionālās identitātes neatņemamu sastāvdaļu. Stipri šaubos, ka valdībai izdosies panākt tik dramatisku sabiedrības noskaņojuma maiņu, ka vairākums sacīs, ka eiro ir vajadzīgs. Valdība kāpj uz grābekļa, par pozitīvu piemēru minot referendumu par iestāšanos ES, kur visi draudzīgi esot nobalsojuši arī par eiro ieviešanu. Taču atcerēsimies, kā bija ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Aptaujas rādīja, ka balsis sadalās pusi uz pusi. Un tikai prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas slavenā uzstāšanās un ģeopolitiskais arguments, ka iestāšanās ES nozīmē to, ka mēs pagriežamies ar seju pret Eiropu un muguru pret Austrumiem, nospēlēja savu lomu. Tāpēc sabiedrības noskaņojums diez vai mainīsies, tomēr jautājums ir izlemts. Jo virzība uz Eiropu varas ešelonos ir akceptēta, un es nedomāju, ka to varētu kāds būtiski izmainīt. Par SC gribu izmantot šo jautājumu savās politiskajās interesēs varētu īpaši nešaubīties. Bet ZZS diez vai būs gatava tik tiešām radikālai politiskai rīcībai, es domāju iespējamo referendumu. Pozīcija jau būs redzama laikā, kad Saeima balsos par eiro ieviešanas likumu. Ņemsim vērā, ka lietas, kas daudz tiešāk attiecas uz cilvēku dzīvi, es domāju dramatiskos samazinājumus krīzes laikā, nav izraisījušas nopietnus protestus Latvijā atšķirībā no citām Eiropas valstīm. Tāpēc nedomāju, ka cilvēki būs gatavi celties cīņā pret eiro. Īpaši ņemot vērā to, ka ir sākusies šī smadzeņu skalošanas kampaņa.