Nav nekāds lielais prieks rakstīt komentāru Ziemassvētku priekšvakarā. Cilvēki taisās uz labu prātu un droši vien labprāt aizmirstu cepšanos par politiku. Taču brīvdienu ir daudz, būs daudzas pasēdēšanas, un latvietis jau nebūtu latvietis, ja tomēr kādu politisku kašķi pie klātiem galdiem nepavilktu. Un var jau būt, ka tas ir arī labi, ka izmantojam garās brīvdienas - gan pie sevis, gan draugu pulkā pārdomājot šādas tādas lietas.
Nu, piemēram, par to eiro ieviešanu Latvijā. Dažkārt vienkārši nav saprotams - kas mums visiem vainas? Nu ko mēs laužamies kā tādas lauku ballītē aizsēdējušās vecmeitas? Kuru beidzot uzlūdz uz deju, bet nu tā sāk komiski koķetēt un demonstrēt savu nepieejamību. Paši esam visus pēdējos gadus vēlējuši par valdību, kurai eiro ieviešana ir bijis atklāti pausts virsmērķis, kam pakārtotas visas pārējās darbības un bezdarbības. Arī tās, kuras paši no saviem maciņiem esam sūri grūti apmaksājuši un konsolidējuši. Mēs taču paši aptaujās uzrādām Valdi Dombrovski kā gandrīz visu laiku labāko premjeru, bet vai tad eiro ieviešana nav Dombrovska galvenā sāga? Kopš lats ir cieti piesaistīts eiro, tas vairs sen tāpat nekalpo par patstāvīgas ekonomiskās politikas instrumentu. Krīze eirozonā? Bet mēs tāpat uz tā kuģa jau esam virsū un, ja tas grims, grimsim tāpat. Un skatieties - nupat pat Grieķijai jau sāk paaugstināt kredītreitingus. Valdība neargumentē? Nu tur nu jābūt speciāli kurlam, lai nedzirdētu tos argumentus, kurus dažādu rangu valdības un Latvijas Bankas vīri mums gandrīz vai ik dienu stāsta. To pašu stāsta arī dažādas mūsu pašu uzņēmēju asociācijas. Un, protams, daudzie banku eksperti. Vai kāds nopietni argumentē kādu alternatīvu? Kaut kā nedzird.
Esam apvainojušies, ka mums nepajautāja, ka vajadzīgs referendums? Bet, mīlīši, būsim godīgi - atliks tikai uztaisīt skaļu kampaņu par to, ka tā ir izvēle starp eiro un rubli, un mēs visi palēkdamies aizskriesim un nobalsosim par eiro ieviešanu. Priekš kam tad lieki tērēt naudu un laiku. Un tas, ka dažiem politiķiem patīk ar šo referenduma ideju paspēlēties, - nu ja tā riktīgi paskrubina tādus politiķus, tad ātri vien redzams, ka zem tīri populistisku nodomu virskārtiņas jau nekā nav. Galvenais - nav neviena kaut cik sakarīga alternatīva scenārija piedāvājuma.
Tā kā no sirds ieteiktu par šo eiro ieviešanas jautājumu necepties - ne pie Ziemassvētku galdiem, ne arī pēc tam. Lietas ir tādas, kādas tās ir, un šī valdība mūs pa nākamo gadu līdz eirozonai aizvedīs. Lauzīsimies mēs vai nelauzīsimies, tāpēc apetīte pie rasola bļodām ar šo jautājumu nav jābojā.
Taču nav jau tā, ka eiro sakarā nebūtu par ko padomāt. Vajadzētu mums visiem saprast, ka eiro nav nekāds Ziemassvētku vecītis ar dāvanu maisu, kurš ar draisku saucienu «ohoho!» ievelsies pa mūsu durvīm 2014. gada janvārī. Ar maisu, kurā, skaisti iepakoti, būtu salikti visu mūsu daudzo problēmu risinājumi. Mūsu izglītības kvalitātes problēmas, mūsu veselības aprūpes pieejamība, mūsu mīļā, labā birokrātija (kuras dēļ eiro ieviešanas piesaistītie investori ātri vien var ņemt kājas pār pleciem), mūsu legālo nodokļu un pelēko nodevu sistēma, mūsu vēl aizvien neeiropeiskā sociālā nevienlīdzība, mūsu demogrāfija, emigrācija un imigrācija ar tās sekām uz darbaspēka tirgu un valsts nacionālo sastāvu - tās un vēl citas problēmas nekur uz burvja mājienu nepazudīs (arī, ja paskatāmies Eiropas kartē, ne visiem, kas iestājušies eiro, ir vienādi labi gājis - ir Igaunija, bet ir arī Slovēnija, kas vēl tikai nesen piedzīvoja plašus sociālos nemierus). Kaut gan brīžiem liekas, ka politiķi tīri labprāt ziepē mums smadzenes ar pašu eiro ieviešanas intrigu, tā iespējamu «apdraudējumu», lai par visām citām problēmām un to risināšanu vai nerisināšanu varētu ieminēties tikai tādā marginālā tonalitātē.
Protams, var teikt, ka mums ir vai tūlīt būs Nacionālais attīstības plāns 2014.-2020. gadam. Bet pagaidām tas ir skaists papīrs. Un tas jau būs atkarīgs no konkrētiem cilvēkiem, kuri vai nu realizēs, vai nerealizēs šo plānu. Starp citu, daļu no viņiem - pašvaldību ļaudis - mēs izvēlēsimies jau nākamgad, un varbūt par to ir vērts parunāt pie svētku galda rasola bļodām. Par ko balsosim - par programmām, spīdekļiem, darbiem vai solījumiem? Un cik lielā mērā mēs izprotam, ka vēlēsim PAŠvaldības, nevis VIŅvaldības. Jo pašvaldības ir mūsu pašu sēta, un dažkārt ir tīri komiski - purpināt par krīzi eirozonā un lamāt grieķus, bet lietas pašiem savā sētā nesakārtot.
Jo iestāšanās eirozonā būs nevis automātiska mūsu patstāvības zaudēšana, bet gan, tieši otrādi, mūsu patstāvīguma spēju pārbaudījums jaunā, augstākā «spēles» līmenī. Ir viegli būt patstāvīgam aiz divmetrīga žoga, bet daudz grūtāk - tirgus laukumā. Ja atgriežamies pie eirozonas kā Ziemassvētku vecīša, tad - ja arī tur dāvanu maisā kas ir, tad tas viss bez liekiem sentimentiem un labdarības. Kādu dzejolīti pats būsi sagatavojis, tādu dāvanu no maisa saņemsi. Un, ja tas būs tik vien kā «pīrāgam, nabagam, abi gali apdeguši», tad neko vairāk par apdegušu pīrādziņu nedabūsi.