gadu nogales Rīgas kinostudijas filma Ceļa zīmes -, gan franču oskarotais mēmais kino Mākslinieks. Pirmais - tālab, ka savulaik filmēts Rojas apkaimē, otrais - vienkārši tādēļ, ka ir izcila filma. Tiem, kuri ir pabijuši pasaules kinofestivālu Mekā - Kannās - jūras krastā esošais ekrāns viennozīmīgi asociēsies ar brīvdabas filmu skatēm Kannu pludmalē, kurās paralēli lielajām un svarīgajām festivāla norisēm notiek brīvdabas un bezmaksas seansi. Ik vakaru pēc tumsas iestāšanās.
Kaut «paralēles» šķiet pompozas, iespējams, ka Jurģis Krāsons, RojaL organizētājs, kura Norīt krupi pirms vairākiem gadiem startēja Kannu festivāla oficiālajā īsfilmu sacensībā, savas inspirācijas pludmales kinoteātrim ir guvis tieši tur, kas, protams, ir labi - kālab lai Rojas, līdzīgi kā daudzu citu Latvijas piejūras vietu, galvenais vasaras pasākumus būtu tikai Zvejnieku svētki ar Neptūna un alus aktivitātēm? To, ka pilsētā ir publika un viesi, kurus interesē gan jaunāko latviešu filmu izlase, ko piedāvāja RojaL, gan kinoklasika (I. Bergmana Zemeņu lauks, V. Hercoga Neuzvaramais), apliecināja sinhroni (jo vajadzīga tumsa!) notiekošās brīvdabas filmu skates. Izglītojošā kultūrizklaide publikai, protams, ir nozīmīga festivāla sastāvdaļa, arī arguments, lai tas gūtu atbalstu no pilsētas institūcijām. Taču tikpat būtiska un potenciāli izvēršama ir arī RojaL konkursa skate - studentu darbi, kuri tiek demonstrēti žūrijas acu priekšā un tūlīt pat arī šīs žūrijas izvērtēti. Kaut pagaidām festivāla studentu darbu skate pamatā aprobežojas ar Latvijas Kultūras akadēmijas bakalauru darbiem, to publiskā izvērtēšana, kas sekoja katras filmiņas izrādīšanai, autoram klātesot, piedeva notiekošajam gan jēgu, gan dinamismu. Nenoliedzami, ka šādai publiskai analīzei, ko veica pasaulslavenā Vernera Hercoga filmu mākslinieks Ulrihs Bergfelders, režisors Juris Pakalniņš un operators Uldis Jancis, bija gan pedagoģisks, gan arī… šova efekts. Iespējams, ka jaunie talanti, kuri šogad saņēmuši savu bakalaura grādu kinorežijā Kultūras akadēmijā, par notiekošo īsti laimīgi nebija, iespējams, kāds arī smagi pārdzīvoja, jo…. komplimenti «nebira», uz lišķēšanu trīs žūrētāji gatavi nebija un brīžam jauniešu filmiņas analizēja pat ļoti bargi. Acīmredzot daudz bargāk nekā jauniešiem diplomus piešķīrušās mācību iestādes pedagogi. Ko secināt no jaunu režijas bakalauru pienesuma? Idejas ir interesantas, prasmes tās izklāstīt kinovalodā nevienmērīgas, arī nevarīgas, tādējādi nereti nokaujot savu interesanto ideju saknē. (Īpaši žēl Santas Skuteles filmas Vecmamma, kas tu esi? neizmantotās iespējas, tajā režisore izmeklē senu savas ģimenes traģēdiju - vecmātes savulaik izdarīto slepkavību. Te varēja sanākt īsts trilleris, diemžēl ir tikai formā juceklīgs, neizstrādāts mācību darbiņš.)
Studentu filmu skatei bija arī savi laureāti - galvenā balva Zilā cerību cūka nonāca pie Madaras Dišleres Vējš pelēkās priedes nolauza. Viņas uz dokumentāliem faktiem un izpētes darba balstītā spēlfilma par dzejnieci Austru Skujiņu piedāvāja gan izpratni par režisora profesiju, gan prasmi tikt galā ar vēsturisko vidi - XX gs. 30. gadiem - un attēla stilizāciju. (Par nieka Ls 300 - filmas oficiālais budžets - uzņemtā īsfilma atstāja daudzus tūkstošus izmaksājuša darba vērienu.)
Nenoliedzami, RojaL kino sadaļai ir potenciāls - un kāpēc, lai nākamgad līdzās Latvijas Kultūras akadēmijas studentu darbiem nesacenstos īsfilmas no Lietuvas un Igaunijas vai vēl tālākām valstīm? Gan konkurence būtu lielāka, gan jaunajam režisoram tik būtiskā iespēja ieraudzīt sava darba patiesās, nevis iztēlotās kvalitātes. Savukārt pašam RojaL arī droši var piešķirt kādu Zilo cerību cūku, cerot, ka no ironiska hepeninga tas varētu kļūt par nopietnu spēlētāju festivālu laukā.