Jānis Kalnačs. Padegam klājās grūti. Viņš savā mūžā nekad nebija strādājis stabilu maizes darbu. Kaut ko saņēma, pusotru gadu zīmējot karikatūras žurnālā Svari, pārtika no sagleznotā un uzzīmētā, taču tik bieži jau viņa darbus nepirka. Citi mākslinieki šajā laikā vispirms pabeidza Latvijas Mākslas akadēmiju (Padegs LMA nav beidzis pilnībā, jo nenokārtoja teorētisko daļu - L. K.) un lielākoties strādāja par zīmēšanas skolotājiem Rīgā un provincē. Situācija mainījās pēc Ulmaņa apvērsuma, kad kultūrai tika atvēlēta liela nauda. Varēja rīkot plašas izstādes, no kurām valsts iepirka darbus par pietiekami labu samaksu. Protams, tie bija attiecīga sižeta darbi, ko sadalīja, sākot ar muzejiem un beidzot ar skolām, telpu rotāšanai. Padegs arī mēģināja, taču viņam sanāca šausmīgi smieklīgi. Monogrāfijā ir skatāmi daži jokaini darbi ar bāleliņiem un tautumeitām, un galīgi neizskatās, ka viņi dejotu tautas dejas. Virsaiši ar plīvojošām bārdām un senlatviešu karavīri, kas aiz uzkalniņa zogas klāt. Padegam ulmaņlaiks nebija tas labākais.
Ko stāsta Padega skolas laika zīmējumi?
Tie ir divējādi: talantīgi mācību darbiņi, ko saglabājis viņa pamatskolas skolotājs, un tie otri ar pašausmīgiem skatiem - Kaupēns, visādi burlaki. Padegam nepatika sports. Vienā zīmējumā redzama izfantazēta cīņa par pasaules čempiona nosaukumu boksā, kurā viens no sportistiem tiek nosists. Ļoti jauks ir 15 gadu vecumā tapis zīmējums ar pretenzijām uz Munka pusi. Māte guļ nāves gultā, un blakus mazai meitenītei sērīgām acīm stāv nāve.
Vai ir pieejamas liecības, kurās pats Padegs skaidro savu paštēlu?
Padegs nācis no trūcīgas ģimenes. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ģimene no Torņakalna tika aizvesta uz Pleskavu, pabija Cēsīs, tad Jurjevā. Tēvs saslima un 1917. gadā nomira. Iespējams, tēva zaudējums un kara notikumi saplūda kopā un noteica Padega attieksmi pret karu kā kaut ko absolūti murgainu. Spilgtais paštēls droši vien bija iespēja nabadzīgam puikam likt sevi pamanīt un, no otras puses, norobežoties. Padegs nebija no geju sabiedrības, kaut tā varēja izskatīties. Krāsotām lūpām, reizēm pūderētiem vaigiem... Tas, ar ko Padegs toreiz lecās un izcēlās, pēc dažiem gadu desmitiem izrādījās laba stila iemiesojums. Protams, mūsdienu sabiedrībā, kur cilvēki lielā mērā iztiek bez smalkām drēbēm, Padegs kļūst arvien smalkāks.
Kā izpaudās Padega dendijisms?
Tas bija uzspēlēts, tomēr no bohēmas atšķīrās ar vienpatību. Aleksandram Čakam bija kompānija, bet Padegs pat krogā sēdēja viens pats un dzēra spirtu vai šņabi. Tā bija zīmēšanās un norobežošanās vienlaikus. Padegam tādu īstu draugu nebija, jaunekļiem ar viņa saprašanu klājās grūti. Viņš atļāvās ko tādu, ko citi ne, un tas šķita samāksloti un uzbāzīgi.
Vai viņam bija kādi elki mākslas pasaulē?
Par paraugu viņš atzina Jēkabu Kazāku, tuvi bija literāti Oskars Vailds un Knuts Hamsuns, francūzis Pols Valerī. Padegam kolēģi daudz ko gāza virsū - viņš atdarinājis to, to, izņemot to, ko Padegs patiešām atdarināja. Pārmeta, sākot ar austriešu un vācu ekspresionistiem un beidzot ar simbolistiem, savukārt neviens nepieminēja, piemēram, vācu mākslinieku Oto Diksu, kurš Padegam ir vistuvākais, runājot par Latvijas kultūras kanonā iekļauto grafikas zīmējumu ciklu Sarkanie smiekli. Padegs bija ārkārtīgi dažāds, to apliecina kaut vai tas, ka viņam bija dažādi paraksti, turklāt katru gadu mainījās arī rokraksts.
Vai Padegs piedzīvoja ziedu laikus?
Noteikti! Tā bija izstāde 1933. gadā, ko ar lielu švunku sarīkoja kopā ar Valdi Kalnrozi. Otra bija klusāka personālizstāde ar tehniski smalkākiem darbiem 1936. gadā. Trešais - 1939. gadā, kad Padegs īsi pirms nāves gatavojās otrai izstādei. Šie darbi tika saglabāti un izstādīti 1981. gadā. Var pieminēt arī 1934. gada izstādi vietā, kur tagad atrodas Padega piemineklis. Darbi varbūt nebija tik labi, bet pats notikums - brīvdabas izstāde Rīgā - daudziem palika atmiņā.