Lāča Bruņa medības ir rakstnieka literārās filozofijas dzīvs iemiesojums - mainīt sliktas beigas uz labām. Stāsta, iespējams, nebūtu, ja nebūtu skumja gadījuma - Vācijas vienīgā lāča Bruno nošaušana 2006.gadā. Tas arī lasāms grāmatas epigrāfā - Lāča Bruno piemiņai - virs ilustratora Reiņa Pētersona uzzīmētā nelaiķa Bruno kapiņa. «Šo grāmatu, tāpat kā vienu citu manu grāmatiņu - Konteineru meitenīte Rudīte - , es uzskatu par kontrabandu, lai bērniem literārā formā iemānītu skeptisku skatu uz dažām lietām,» stāsta Zvirgzdiņš, kūpinādams cigareti. «Es toreiz par to lāci [Bruno] biju sašutis! Atminos, ka Dienā, kad igauņi savukārt ķēra to savu lāci, [Egīls] Zirnis bija šausmīgi foršu komiksu sacerējis par šīm medībām. Tādēļ manā grāmatā viens lācis arī peld uz Roņu salu.» Rakstot viņš lieku reizi pārliecinājies, ka teksts diktē savus noteikumus. «Nekad neesmu bijis Latvijas bijušās prezidentes fanātiķis. Daudzas viņas lietas mani ir kaitinājušas - tāpat viņas dīvainā reliģijas uztvere, kur sajaukts kristiānisms ar pseido senču dievturību. Bet šeit man viņa nu parādās... Tāpat man arī ļoti nepatīk zvanu dārdinošais patriotisms. Bet mani lāči, kas, izrādās, atnākuši no Abrenes, saka - mēs esam Latvijas lāči, un šeit nu mēs paliksim. Tā to diktēja teksts.»
Beigām jābūt laimīgām
Zvirgzdiņš par bērnu rakstnieku kļuva, kad 1982.gadā režisore Māra Ķimele palūdza, lai viņš pārveido raidlugā kāda gruzīnu autora tekstus. Tie bija «garšīgi» teksti par to, kā cept hačapuri un tamlīdzīgi. Līdz padomju laika beigām tapa 11 raidlugas, puse - viņa paša, puse - literāru darbu apdarinājumi. Piemēram, pasaka par bezkaunīgo vilku. «Viena daļa bija krievu autora luga, manuprāt, Mamina-Sibirjaka. Tai nebija laimīgu beigu,» stāsta Zvirgzdiņš. «Es izdomāju, ka man zvana kāds bērns un saka - tā nav īstenība, jo nav laimīgu beigu! Un pierakstīju laimīgas beigas! Vilks, kuram pie nocirstās astes bija piešūts lietussargs, vēja nests, aizlidoja debesīs. Un mazais vilcēns izdomāja, kā viņu dabūt lejā. Bērnu stāstā var būt šausmas, jo tās bērniem patīk, bet beigām jābūt laimīgām.» Līdzīga motivācija - laimīgas beigas - rosinājusi viņu sarakstīt grāmatiņu Franklina cepure. Aizbraucis pie drauga uz Luksemburgu, sēdējis uz balkona un skatījies - pāri ielai pārskrien vāvere, pēc brīža otra, kažociņš nedaudz savādākā krāsā. Sācis domāt par dažādiem kažokādu zvēriem, Zvirgzdiņš atcerējies kādu Bendžamina Franklina portretu ar jenotādas cepuri galvā. «Kā humāns cilvēks var tā darīties? Ir nogalināts zvēriņš, viņam nodīrāta āda, uzšūta cepure,» spriedis Zvirgzdiņš. Un tad izdomājis, ka jenots uz galvas ir dzīvs, turklāt aktīvi piedalās ASV politiskajā dzīvē. Te var piebilst, ka pašam Zvirgzdiņam mājdzīvnieku nav - tikai kādi 110 rotaļu lāči, kurus viņam dāvina kopš 1992.gada. Taču saskaņā ar vecvecāku liecībām viņš jau bērnībā demonstrējis humānista dabu - racis patvertnes pelēm.
Kalna sprediķis
No bērnu literatūras nav tālu līdz nopietnākai sarunai - par iekšējo brīvību, kas šķietami izpaužas viņa literatūrā. «Tagad ir brīvības, par kurām sapņoju - vārda, pārvietošanās un informācijas. (..) Ja nav domas brīvības - tur nav vainīga ne cenzūra, ne sociālie varas mehānismi, bet paši cilvēki,» spriež Zvirgzdiņš, «ja kāds vēlas būt vergs, viņam var piecas reizes dienā dāvināt brīvību, viņš nezinās, kur to likt. Bija viena prāva 1791.gadā. Kāds brīvs latvietis, kura vecāki acīmredzot bija izpirkušies, jo dzimtbūšanu atcēla tikai pēc 30 gadiem, noslepkavoja citu zemnieku alkatības dēļ. Pirms tam bija notikusi franču revolūcija, un ar savu skaisto lozungu «Brīvība, brālība, vienlīdzība» nokļuva līdz tādam teroram! Brīvībai jābūt iekšēji nobriedušam. Anarhija ir labākā valsts forma, bet krietniem, ētiskiem un morāliem cilvēkiem.» Rakstnieks nesen lasījis Kurta Vonnegūta pēdējo grāmatu, kur Vonnegūts raksta, ka, viņaprāt, ir dīvaini, ka valdītāji nekad necitē Kalna sprediķi. «Vienalga, esi reliģiozs vai ne, tas ir augstākais teksts, kas [Rietumu kultūrā] radīts. Ja padomā, cik šis zemes mūžs ir negarš - ne vara, ne nauda, ne slava nedara cilvēku laimīgu. Es nerunāju par laimi spīdēt uz glancēta žurnāla vāka, bet par laimi būt saskaņā ar sevi,» - tā Zvirgzdiņš. Vai Zvirgzdiņš ir optimists, kas no dzīves negaida daudz? Piesardzīgs optimists, viņš atbild. «Redziet, ja cilvēks apzināti neizvēlas pašnāvību, tad ir lietas, kas viņu saista pie šīs dzīves. Kādā latviešu lubu romāna autora darbā cilvēks neizdara pašnāvību tikai tāpēc, ka viņu interesē, kurš vinnēs šaha mačā starp Aleksandru Aļehinu un Hosē Raulu Kapablanku. Zināt, man ir tik daudz lietu, kas man patīk. Pašlaik vismaz nav melns un balts. Pašreiz mēs dzīvojam pelēkā zonā, bet arī tajā ir dažādi toņi.» Zvirgzdiņš min ievērojamās tēlnieces Veras Muhinas radīto vienu no XX gadsimta dizaina ikonām - t.s. graņonku. Pagriežot to, realitāte ir redzama caur jaunu šķautnīti, kaut arī objektīvi tā nemainās. «Neviens rakstnieks nezina, kas viņa varonim notiek smadzenēs. Objektīvas mākslas nevar būt. Ģeniālais poļu dramaturgs, satīriķis un karikatūrists Slavomirs Mrožeks raksta, ka, mikroskopā skatoties uz mikrobiem, nevajag aizmirst, ka arī viņi skatās uz mums.» Gribētos piebilst - arī Zvirgzdiņš skatās uz mums un aina ir mīlīgi amizanta.