Ir agrs, agrs rīts, un mēs braucam taksometrā uz Pirejas ostu Atēnās. Pilsētas ielas vēl pavisam klusas, un ataust atmiņā mans pirmais brauciens uz Grieķiju 2007. gadā – ostas rajons izskatās tieši tāpat kā toreiz, kioski, kur tirgo prāmju biļetes, ir vaļā jau pirms gaismiņas. Taksometra vadītājs mums jautā, kāpēc uz Mikonu, ne Santorini. Kā ar Ejinu, Idru un Poras salu? Tās visas jau ir redzētas, un ir laiks kaut kam jaunam! Katru reizi, Grieķijā esot, cenšos savai "kolekcijai" pievienot pa kādai salai, jo tās nozīmē gluži citu Grieķiju – ne tādu, kāda tā ir Atēnās vai Salonikos. Šoreiz gan ceļojumam ir arī mazliet nepierasts formāts – vecmāmiņas un mazmeitas brauciens!
Vēl jāpiebilst, ka novembris ir absolūta nesezona grieķu salām. Mūsu izvēlētais piecas stundas braucošais prāmis kursē tikai divreiz dienā (pa ceļam vēl piestājot Tinas un Siras salā), fantastiskas naktsmītnes var dabūt par kapeikām, un visi satiktie cilvēki ļoti brīnās, kāpēc gan mēs turp braucam. Pirmajā dienā Mikonā vēl redzam vienu lielo kruīza kuģi, bet turpmāk tādus vairs nemana. Liekas, ar katru dienu paliek aizvien klusāks un mierīgāks, un dienā, kad dodamies prom, dzirdam tūristu sarunu ar kādas Mikonas kafejnīcas īpašniekiem, kuri uz ziemas sezonu brauc prom. Ar visu savu mīļdzīvnieku būrītī, jo ziemā te nav ko darīt nevienam no viņiem. Ziemas sezona tiešām nav laiks, kad ballītes te sitīs augstu vilni un varēs kursēt no pludmales uz bāru un atpakaļ, taču šis ir īstais laiks, kad pilnīgā vientulībā pastaigāties pa salas tukšajām ieliņām un vērot saulrietu bez simtiem citu cilvēku blakus.
Vēsture uz katra stūra
Mikonas salā pastāvīgi dzīvo aptuveni 15 tūkstoši cilvēku, taču gada laikā šeit paviesojas aptuveni divi miljoni. Tā ir viena no piecām vispopulārākajām grieķu salām, un vairumā rakstu, kas atrodami par apskates vietām tajā, izskan tāds vārds kā "overtourism", tātad – pārāk daudz tūristu. Par Mikonas salu tik tiešām dzirdēts, ka tur ir pūļi, rindas un infrastruktūra totāli nespēj uzturēt lielo ceļotāju plūsmu. Taču – ne novembrī! Rindas uz taksometriem? Pūļi pie dzirnavām vai Mazās Venēcijas? Kādas rindas, kādi pūļi? Ar katru uz salas pavadīto dienu cilvēku skaits tikai sarūk.
Nesezonai ir tikai daži mīnusi. Atradušas internetā nedēļu vai divas vecas atsauksmes par restorāniem un izvēlējušās tos vakariņām, atduramies pret aizvērtām durvīm vai vēl vairāk – absolūti "iznestu" telpu, kurā ar sparu jau norisinās remonts. Autobusu grafiki nav pareizi pat salas oficiālajā mājaslapā. Parasti viszinošā Google norāda muzejiem vasaras darbalaikus, bet pie viena no tiem mūs sagaida smaidīga meitene, kas koordinē skulptūru iekraušanu kravas auto: "Muzejs ir ciet, redziet, eksponāti brauc prom!" Taču, ja ir vēlme nesteidzīgi pablandīties pa klusajām ieliņām, nespraucoties garām svešām platmalēm, pašiņmietiem un visur izliktajiem suvenīriem, labāka laika nav! Pludmales gan nav pilnīgi tukšas, siltākā dienā var ieraudzīt arī pa kādam peldētājam, un ūdens patiesībā ir silts – kā pie mums vasarā, 20 grādu. Daždien gan ir tik vējains, ka vējjakas pa visu dienu tā arī nenovelkam, tāpēc pilnīgi melojis taksometra šoferis nav, mūsu atbraukšanu komentējot ar vārdiem: "Esat ieradušās dienā, kad izslēdza vasaru!"
Savā pirmajā pastaigā pa salu nolemjam iet, kurp acis rāda. Visapkārt koši balti namiņi, zili slēģi un durvis un zili baltie Grieķijas karogi. Liekas, nostājoties jebkurā vietā, var redzēt vismaz divas baznīcas, kas gan drīzāk saucamas par mazām kapelām. Mikonas pilsētā (sauktā arī par Chora) vien tādu ir ap sešdesmit, bet uz visas salas – starp 600 un 800 baznīcām, kapelām un klosteriem. Rupji rēķinot, pa vienam dievnamam uz katru ģimeni, un daudzi arī savulaik celti, lai tur novietotu mirušo ģimenes locekļu pīšļus. Bieži baznīcas būvētas ar skatu uz jūru – lai nodrošinātu drošu ģimenes locekļu atgriešanos.
Ievērojam kādu dievnamu, kas mazliet atšķiras no pārējiem. Tas ir Panagia Paraportiani, piecu baznīcu komplekss, kurā četras no būvēm ir uz zemes, bet viena uz jumta, un tāpēc tā kļuvusi par Mikonas salas vizītkarti.
Ejam tālāk, dažbrīd pagriežamies pa labi, citviet turpinām iet taisni, līdz kāda maza ieliņa aizved uz pašu ūdens malu un pēkšņi attopamies vienā no vispazīstamākajām salas vietām – mums pa labi ir Mazā Venēcija, vieta, kur jūras viļņi skalojas pret māju sienām un visa apkārtne mazliet atgādina miniatūru Venēciju. XVI–XVII gadsimtā, kad pirāti siroja pa Vidusjūru, tieši šeit notikusi ātra preču iekraušana un izkraušana. Tagad tā ir vieta, kur pirmajā stāvā nobaudīt maltīti vai vasarā paballēties kādā no daudzajām kafejnīcām. Savukārt otrā pusē redzama vēl viena Mikonas salas vizītkarte – vējdzirnavas, kas pavērstas ziemeļu virzienā, kur ir salas visstiprākie vēji. Šobrīd uz salas tādu palicis sešpadsmit (pilsētiņā ir septiņas, bet šajā kalnā – piecas). Venēcieši šādas – vienāda plānojuma – vējdzirnavas cēluši no XVI līdz pat vēl XX gadsimtam. Tagad vienās no tām ir ierīkots muzejs, un tās kļuvušas par galveno tūristu magnētu uz salas.
Apollona dzimšanas vieta
Grieķu mīti vēstī, ka Apollons, Artemīdas dvīņubrālis, mūzu un mākslu aizgādnis un gaismas dievs, ir dzimis Dēlas salā. Tā sasniedzama trīsdesmit minūšu braucienā no Mikonas ar prāmi. Sākumā, kad par Dēlu lasīju ceļvežos, nebiju droša, ka vispār gribu turp braukt – vēl viena vieta ar senām drupām, bet pēc dažām dienām Atēnās jau sasniegts zināms piesātinājums ar arheoloģiskajiem objektiem. Tomēr, uzdūrušās kādam entuziasta rakstam internetā, kurš Dēlu dēvē par vienu no vissvarīgākajām arheoloģijas vietām visā Grieķijā, nolemjam aizbraukt.
Nesezonā uz Dēlu kursē tikai viens kuģis dienā – pulksten 10 –, kas pēc tam pulksten 13.30 tūristus no Dēlas ved atkal atpakaļ uz Mikonu. Biļetes cena ir 20 eiro, plus vēl jāmaksā par ieeju pašā salā, kas kopumā sanāk diezgan padārgi. (Viens labums gan ir – Grieķijā pensionāriem muzejos ieeja ir bezmaksas, kas, ņemot vērā biļešu cenas, tiešām ir jūtams.) Jau minētais prāmja grafiks ziemā šeit ir vēl viens mīnuss – uz salas sanāk pavadīt tikai trīs stundas, bet te ir daudz, ko redzēt, man būtu gribējies palikt ilgāk, jo daži no salā izveidotajiem pārgājienu maršrutiem paredzēti pat piecu stundu gājienam.
Taču reto satiksmi var saprast – Dēlas salā šobrīd ir tikai 14 pastāvīgo iedzīvotāju, lai gan 90. g. p. m. ē. šajā nelielajā, tikai piecus kilometrus garajā un 1300 m platajā, salā mitinājās 30 tūkstoši cilvēku. Tā galvenokārt bija reliģiskas nozīmes vieta, taču sava loma tai bija arī kuģniecībā – aprēķināts, ka gadā caur tās ostu pārkrāva aptuveni 750 000 tonnu kravas. Ik pa četriem gadiem maijā šeit tika organizēti Dēliešu svētki, kas bijuši tikpat nozīmīgi kā olimpiskās spēles. Kopš VII gs. p. m. ē. sala bijusi neapdzīvota, un tas palīdzējis kultūrvēsturiskajam mantojumam ļoti labi saglabāties. Pat vēl vairāk – šī sala lielā mērā paslīdējusi garām nepamanīta agrākajiem grieķu vēsturisko objektu tīkotājiem, un ēkas un skulptūras nav mēģināts arī restaurēt, kas citus objektus bieži vien novedis pie vēl lielākas to sabrukšanas. Kopš 1990. gada šī sala ir UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Esmu jau iepriekš izlasījusi, ka pie ieejas muzejā veidojas rindas, tāpēc, tikko prāmis piestāj ostā, jāskrien uz biļešu kasi. Nesezonā gan īpaši liela grūstīšanās nenotiek, bet sezonā prāmji no Naksas, Paras un Mikonas atbrauc gandrīz vienlaicīgi, un tad varot sanākt panīkt rindā gan pusstundu, gan ilgāk.
Pie ieejas mums iedod objektu karti. Mēs nolemjam iet reizē ar plūsmu augšā kalnā. Jāatzīst, ka, vērojot mazītiņās istabiņas, kurās savulaik dzīvojuši cilvēki, uz brīdi pat samulstu: šādi mājas saglabājušās pilnībā vai tikušas atjaunotas? Dažviet uz sienām ir tādi kā cementa pleķi. Kā vēlāk pastāsta satiktais gids, "pleķi" ir tas, kas palicis no apmetuma. Tas šķiet neticami, jo šiem namiem ir vairāk nekā divi tūkstoši gadu! Mozaīkas gan ne visur ir īstas – dažkārt oriģināls atrodas muzejā, bet šeit – kopija. Tāpat oriģinālās lauvas, kas bijušas Naksas iedzīvotāju dāvana un tagad ir viens no salas vispopulārākajiem objektiem, pārvietotas uz muzeju, bet vietā noliktas kopijas. Laika zobs tomēr dara savu! Savukārt, apskatot Kleopatras māju, mani ieintriģē vārds – vai tiešām runa par to pašu Kleopatru? Tomēr nē – Kleopatra šajā laikā ir bijis ļoti populārs sieviešu vārds.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 13.- 19. decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!