Mēs sākam ceļu uz Druskininkiem gandrīz jau vakarpusē, nemīlīgi pelēkā dienā, vējam lienot cauri drēbēm. Šoreiz čammāšanās mājās nozīmē, ka galā būsim jau vēlu vakarā – ceļš kā nekā ap 400 km garš un aizņem piecas stundas. Neilgi pēc iebraukšanas Lietuvā gan beidzot sāk skaidroties, un drīz vien priecājamies par koši zaļajiem laukiem un spilgtu varavīksni tieši priekšā uz ceļa.
Kad sāk tumst, domājam, ko darīt ar ēšanu. Līdz desmitiem vakarā strādā mūsu viesnīcas restorāns, taču izskatās, ka galā būsim tikai 15 minūšu pirms slēgšanas. Nolemju, ka jāmet kautrēšanās pie malas, izpētu restorāna ēdienkarti, zvanu un jautāju, vai ēdienu var pasūtīt jau laikus un pa telefonu. Var! Kad esam klāt, izgājusi cauri krāšņi dekorētajam restorānam, kura galdiņus rotā mākslīgie ķiršu koki, samulsusi vēl pajautāju, vai mūsu dēļ viesmīlim nebija jāpaliek ilgāk. Viss kārtībā – virtuves darbalaiks ir līdz desmitiem, bet vēl stundu pasniedz uzkodas un dzērienus. Tā nu mēs ne tikai pagūstam tikt pie ēdiena, bet tas arī nav jāgaida, jo ir gatavs mūsu ierašanās brīdī. Lieliski, sākums labs!
PUSMILJONS ZIEDU
Pēc iepriekšējās dienas garā ceļa plāns piecelties saullēktā un doties uz Vijūnēles parku pilnīgi un galīgi izgāžas.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 9. - 15. jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!