Siltā vakara gaismas krāsa

Jebkuram cilvēkam, kuru viņš bildēja, viņš meklēja tādu rakursu un gaismu, lai tā cilvēka acīs iedzirkstītos mazs baltumiņš. Ja acī nav mazā baltā punktiņa, cilvēks izskatās nedzīvs – atceras fotogrāfa Imanta Prēdeļa atraitne Zilgma Prēdele. Nedziedināma slimība šajās ziedoņa dienās pārāk ātri, tikai 68 gadu vecumā, šķīra no dzīves vienu no perfektākajiem un kolēģu cienītākajiem Latvijas fotogrāfiem.

Spožais kurss

Vēlāk kolēģu vidē perfekcionista slavu ieguvušais Imants Prēdelis arī piedzima perfektā datumā – 1950. gada 1. janvārī Jaunpiebalgas pagasta Zemītēs skolotājas un inženiera ģimenē. Vecāki agri izšķīrās, un Imants uzauga pie mammas Jēkabpilī. Jau desmit gadu vecumā viņam bijis skaidrs, kas viņš būs, – vai nu fotogrāfs, vai operators, atceras otrā sieva Zilgma Prēdele. "Viņu ārkārtīgi interesēja attēls, kustīgs vai nekustīgs. Vasarās viņš bija racis grāvjus, lai nopelnītu naudu fototehnikai. Pirmo fotoaparātu viņam uzdāvināja tēvs, un pirmās publikācijas, par ko Imants ļoti priecājās, bija 1963. gadā žurnālos Bērnība un Draugs."

1974. gadā Prēdelis absolvēja Latvijas Valsts universitātes žurnālistus un pēc beigšanas trīs gadus nostrādāja laikrakstā Padomju Jaunatne. Prēdeļa bijusī kolēģe, žurnāliste Inga Jēruma, atceras: "Tas bija spožs žurnālistu kurss, pirmais, kas studējis klātienē, un daļa no viņiem sāka strādāt Padomju Jaunatnē. Imants draudzējās ar Aīdu Būmani, pēc kāda laika nosvinējām viņiem kāzas tolaik šikajā un modernajā krogā Pernigele, kas ap Jelgavkrastiem. Vedēji – Daina Krustiņa un viņas vēlākais vīrs Kārlis Oliņš – bija izdomājuši zagt nevis līgavu, bet līgavaini, un tā nu, pusnaktij tuvojoties un "pējējiešiem" līksmojot uz nebēdu, Imantiņš tika aizvests. Kas atlika kāzu viesiem un nelaimīgajai līgavai? Vasaras nakts krēslā pāri pļavai pa rasaino zāli klupdamiem, krizdamiem doties uz tolaik vēl neatjaunotās baznīcas drupām, no kurienes debesīs šāvās krāsaini uguņi, ko Imantiņš dēvēja par falšfeieriem." Tā kā viņš bija 1968.–1970. gadā strādājis Rīgas kinostudijā par Ivara Selecka asistentu pie filmas Valmieras meitenes, tad dabūt pirotehniku līgavainim nebija grūti.

Imantiņam bija tāda īpaša valoda – mazliet tā kā veclaicīga, laucinieciska, sirsnīga, ko viņš pats, visticamāk, bija izveidojis. Fotogrāfijas Imants dēvēja par kartiņām, to zināja visi, un beigu beigās arī redaktors Voldemārs Krustiņš plānošanā jautāja: "Nu, kādas kartiņas tad Prēdelis mums piedāvās?"

Perfekcionists

1977. gadā Prēdelis sāka strādāt ziņu aģentūrā Latinform (vēlāk LETA). Viens no aģentūras redzamākajiem fotogrāfiem Boriss Koļesņikovs Prēdeli sauc par jaunās paaudzes ienācēju: "Kad es ienācu aģentūrā 1974. gadā, tur vēl strādāja vecā paaudze no pēckara un pat no kara laikiem. Pēc tam sāka nākt jaunie – pirmais bija Uldis Pāže, otrais Imants Prēdelis no Padomju Jaunatnes. Vēlāku ienācēju skaitā bija arī Māris Bērsons, Jānis Krūmiņš, Ints Kalniņš, un kā pēdējais mūsu komandā ienāca Ilmārs Znotiņš. Imants bija ļoti labs fotogrāfs un fotožurnālists, bet viņš bija arī viens no nedaudzajiem perfekcionistiem. Dievs, nedod, ja laboranti nogrieza no viņa negatīviem kaut milimetru! Prēdelis darbu darīja labi un par to arī pārdzīvoja. Strādājis avīzē, viņš arī pārzināja tās tapšanas tehnoloģiju, uzreiz redzēja, kā fotoreportāžas materiālu var samaketēt lappusē. Vēl jāatzīmē, ka viņš ļoti labi pārzināja kultūras jomu."

Atskaitot prasības pēc perfekcionisma, kā cilvēkam Imantam bija raksturīgs olimpisks miers. "Kolektīvā viņš iederējās ļoti labi, nekad neesmu redzējis, ka viņš uzsprāgtu par neko un radītu stresu kolektīvā," saka Boriss Koļesņikovs. "Nevaru par Imantu teikt neviena slikta vārda, un ne jau tāpēc, ka par aizgājējiem jāsaka tikai labu."

1985. gadā Prēdelis sāka strādāt izdevniecībā Avots.

Uzskatāmās aģitācijas redakcijas vadītāja Aina Gore savu fotoredaktoru atceras "tāpat kā citi – ārkārtīgi gaišu un ļoti ieinteresētu tajā, ko viņš dara". Profesionālis, perfekcionists, ārkārtīgi iejūtīgs cilvēks, uz kuru varējis paļauties ikvienā lietā. Ja ar Imantu kaut kas bija norunāts, noruna neplīsa. "Sāksim ar to, ka viņš bija ļoti vajadzīgs redakcijai. Nevis viņš atnāca uz redakciju piedāvāties, bet es viņu meklēju rokā, jo pēc pirmajiem darbiem, kas ienāca redakcijā, sapratu, ka mums viņu vajag – ne tikai kā fotogrāfu, bet arī kā fotoredaktoru, kurš var attēlus atlasīt un novērtēt," saka Gore. 

"Prēdelis vēl nebija redakcijā, kad viņš jau uztaisīja grāmatu, Veselības ministrijas pasūtījumu dakteriem ar sievietes acīm uz balta vāka – Dodot gaismu, sadegu. Tā ir Imanta taisīta no viena gala līdz otram. Otrkārt, viņš cilvēku redzēja tā, kā cits neredzēja, tāpēc mums viņa redzējums bija vajadzīgs, lai cilvēciskotu to uzstādījumu, kāds mūsu redakcijai bija uzlikts, – kalpot to dienu politikai. Tad mēs, mazie kurmīši, likām tajā iekšā to, kas mums šķita vajadzīgs."

Avota uzskatāmās aģitācijas redakcijā Imants satika arī savu otro sievu Zilgmu, kura tur jau strādāja. Viņa bija mācījusies vienā klasē ar Gores dēlu. "Vācu kopā bērnus, kuri varēja un gribēja strādāt, – tāda laime man dzīvē ir bijusi," atceras Aina Gore. Ar Zilgmu viņam bija lemti 32 gadi kopā.

"Imants visu dzīvi meklēja ideālo kadru," Zilgma Prēdele atceras, ka ideālā kadra dēļ vīrs ir spējis sēdēt pat kuģa mastā. Viņu īpaši tracinājis šķībs attēls un īpaši interesējušas gaismas spēles. Kad Imants strādāja Rīgas kinostudijā, gan pie Ivara Selceka filmas Valmieras meitenes, gan pie Jura Podnieka filmas Strēlnieku zvaigznājs, gan ar Andri Slapiņu, viņš eksperimentēja ar gaismas efektiem un filtriem un, kad šīs dokumentālās filmas rādīja televīzijā, teica sievai: "Redz, redz, tas ir mans filtriņš, es ieteicu, ka vajag tādu mīkstu gaismu." Visu mūžu viņš uzlaboja savu tehnisko aprīkojumu, lai varētu spēlēties ar gaismu tajos attēlos, ko bija iecerējis radīt. Prēdelim bija arī izcila inženiertehniskā domāšana, kad vajadzēja kāda bildējamā objekta apgaismošanai instalēt sarežģītu vadiņu sistēmas.