Kreicbergs pret Volstrītas vilkiem

Izlasot 1985. gadā dzimušā Toma Kreicberga biogrāfiju, gandrīz vai rodas sajūta, ka tajā pietrūkst tikai ieraksta "novērsis trešo pasaules karu" vai vismaz "no ambīciju trūkuma nenomirs", – Rīgas 1. ģimnāzijas absolvents, kurš jau skolas gados sācis rakstīt angliski, 2003. gadā aizbraucis uz ASV, ieguvis bakalaura grādu fizikā Rīda Universitātes koledžā Portlendā, dabūjis labi atalgotu finanšu speciālista darbu investīciju bankā pasaules finanšu centrā Volstrītā un pēc četriem gadiem to pametis, kad morālie apsvērumi izrādījušies svarīgāki par iespēju kļūt miljonāram, ASV bijis arī režisors teātrī, tulkojis grāmatas, raksta stāstus un romānus ar anglisko pseidonīmu Tom Crosshill, trīsreiz nominēts Nebulas balvai, trenējies aikido, 2011. gadā atgriezies Latvijā, trenējis salsas dejotājus… Pērn arī latviski izdotajā romānā Lopu ekspresis Kreicbergs atklājis Volstrītas ēnas puses. Tagad viņš iesaistījies konkurencē ar vietējās Volstrītas vilkiem, kā izpilddirektors piedaloties jaunā projektā INDEXO, pret kura piedāvājumu – zemu izmaksu alternatīvu 2. līmeņa pensiju tirgu – šie vilki pretlīdzekli vēl neesot atraduši…

Kas tu tagad esi – rakstnieks, finansists, aikido meistars, salsas instruktors, dzīves baudītājs?

Aikido bija sen... Man tās lietas saslēdzas kopā. Esmu gan rakstnieks, gan finanšu speciālists. Šobrīd finanses paņem visu manu dienu, bet tas ir ļoti likumsakarīgi. Nesen man iznāca grāmata Lopu ekspresis par Volstrītu, un tagad, kad esmu finansēs atgriezies, nepārtraukti izmantoju rakstnieka spējas – gan blogojot par finansēm, gan visā komunikācijā.

Tu esi latviešu vai amerikāņu rakstnieks? Dažādās vietās tiec pieteikts dažādi, un Guntim Berelim pirms pieciem gadiem teici, ka valoda ir līdzeklis, nevis pielūgsmes objekts.

Protams, latviešu rakstnieks. Tikai nekad neesmu latviski rakstījis. Arī lasījis vienmēr esmu angliski, jo tās literatūras, kas mani interesēja, latviski nebija. Pēdējo pusgadu blogoju latviski, tad mana latviešu literārā valoda uzlabojas.

Kurā valodā tu domā?

Šobrīd latviski, bet varu ātri pārslēgties.

Kurā sfērā esi nopelnījis vairāk – kā finanšu pakalpojumu sniedzējs vai kā rakstnieks?

(Smejas.) Nezinu, vai vēl kādreiz pelnīšu tik daudz, cik pelnīju Volstrītā. Bet par miljonāru tā arī nekļuvu, morāli neizturēju. Reāli noguru arī fiziski un sapratu, ka esmu tur četrus gadus nostrādājis un neesmu darījis neko tādu, par ko būtu lepns.

Varbūt vajadzēja nostrādāt, līdz sapelnīts kāds miljons, un tad beigt?

Ja man tobrīd būtu bijis bērns, varbūt es domātu citādi. Bet toreiz, 25 gadu vecumā, dvēselē būdams maksimālists un ideālists, vairs nevarēju sadzīvot ar to realitāti. Tādā brīdī nauda tik daudz nemotivē, gribas darīt kaut ko jēdzīgāku.

Vai tiešām bija tik grūti?

Nu, liekas, ka simttūkstošu bonuss ļoti motivē, bet gadā ir 365 dienas. Strādāt septiņas dienas nedēļā no rīta līdz vakaram ar nepatīkamiem cilvēkiem, darot lietas, ko tu negribi, klausot agresīvām pavēlēm un visu laiku baidoties, ka tevi atlaidīs vai piečakarēs, vai liks darīt kaut ko tādu, kas vispār ir uz robežas, – tas tiešām nav viegli.

Kāpēc tad tu gāji uz finanšu sfēru?

Pagrieziens notika universitātes laikā. Studēju fiziku Rīda koledžā, man bija jāveic pētījumi, un sapratu, ka pētnieciskais darbs mani neaizrauj. Man bija lieli studiju parādi, un sāku štukot, kur varētu izmantot savas analītiskās spējas un nopelnīt, lai tos atmaksātu. Patiesībā tādas situācijas daudzus aizved uz Volstrītu. Ja strādāsi par skolotāju, tu tādu parādu maksāsi divdesmit gadu.

Lai dabūtu darbu Volstrītā, ir vajadzīgas atbilstošas zināšanas.

Protams, bet ASV attieksme ir citāda, tā man patīk: ja tevi ņem darbā Volstrītā, tad neskatās, vai tev ir izglītība finansēs vai ekonomikā, patiesībā tāda izglītība pat nav pluss, tevi ņems daudz labprātāk, ja tev būs fiziķa, ķīmiķa vai matemātiķa grāds – tas nozīmē, ka smadzenes tev strādā, un tas, ko iemāca universitātē, Volstrītā tik un tā nenoderēs, darbā tu mēneša laikā iemācīsies vairāk nekā finanšu kursā gada laikā.

Es biju no labas universitātes, man bija ļoti labas sekmes fizikā. Sekoja ļoti garš un ilgs interviju process – tev liek risināt dažādus atjautības uzdevumus. Tikt iekšā Volstrītā nav viegli, pat no Hārvarda Universitātes tur tiek iekšā tikai puse gribētāju. Daudzi jaunie cilvēki, protams, grib to lielo naudu, sacensība ir liela. Man tas prasīja trīs četrus mēnešus ļoti daudz telefona zvanu, e-pastu un kontaktu meklēšanu visās malās.

Vai tev bija pārliecība, ka darbu Volstrītā dabūsi?

Jā. Vienmēr esmu bijis ambiciozs cilvēks un eju uz mērķi. Es arī pazinu cilvēkus, kas to bija izdarījuši un tur strādāja, viņi deva padomus.

Volstrītā strādā daudz latviešu?

Nav pārāk daudz. No sava gadagājuma dažus šur tur esmu manījis.

Kāpēc no Amerikas atgriezies Latvijā?

Parādi bija atdoti, mazliet bija arī iekrāts, jutos tā, ka kādu brīdi varu dzīvot brīvāk. Man sāka iet ar rakstniecību, gribēju tam pievērst vairāk laika. Bija sajūta, ka varu darīt kaut ko jēdzīgu, uzrakstīt kādu grāmatu un vairs nemocīt sevi ikdienā. Palikt ASV būtu bijis dārgi. Otrkārt, ja vairs nebūtu darba bankā, man vajadzētu jaunu darba vīzu. Protams, pamest ASV bija skumīgi, bet arī atgriezties Latvijā pie ģimenes un draugiem bija liels prieks. Mani te emocionāli daudz kas saista. Nu jau sešus gadus esmu atpakaļ.

Kādu bildi ieraugi, atgriezies Latvijā pēc astoņus gadus ilgas dzīves citur?

Savu blogu esmu nosaucis Dažas lietas ir tīri okei. Protams, te ir daudz problēmu, dažas lietas man nepatīk, dažas riebjas, daudz ko vajadzētu uzlabot. Tajā pašā laikā dažas lietas tiešām ir tīri okei, un tādu kļūst arvien vairāk. Ja mēs tikai iegrimstam tajā "mums nekā nav", tad, pirmkārt, nekas labāks nekļūs, otrkārt, pašam visu laiku būs slikti. Jāmeklē pozitīvais. Ja to neredzi, tad kāpēc tu šeit esi un bojā sev un citiem garastāvokli?

Kas Amerikā ir labāks nekā šeit?

Tur tiešām ir pozitīvisms. Te mēdz runāt par amerikāņu viltus smaidu. Tajā pašā laikā tu tur ej pa ielu un tev ir patīkami. Protams, ir izņēmumi, bet vidēji attieksme pret cilvēkiem ir pozitīva. Tā tiek ieeļļotas ikdienas darbības. Latvijā man ir paziņas, kuriem ir lielas mājas, trīs televizori un divi džipi, bet viņi tikai vaimanā, cik Latvijā viss ir slikti.

No otras puses, Amerikā ir milzu problēmas. Vislielākā problēma ir veselības aprūpes sistēma. Lai cik skumīga tā būtu Latvijā, ja man kaut kas notiek, te es jūtos daudz drošāk. Amerikā medicīna ir nereāli dārga!

Ko tad dara tie, kas tur par medicīnas pakalpojumiem nevar samaksāt?

Mirst nost vai cenšas, lai viņus izārstē ātrajā palīdzībā. Man viens draugs nomira no neārstētas kuņģa čūlas. Viņam nebija naudas, un viņš negāja pie ārsta.

Kā tur veidojas medicīnas astronomiskās izmaksas?

Ai, tas ir garš un sarežģīts stāsts, un es neizlikšos, ka līdz galam to saprotu. Amerikāņi ir apsēsti ar kapitālismu un uzskata, ka visur ir jābūt brīvajam tirgum. Viņi mēģina iegrūst brīvo tirgu medicīnā, kur tas vienkārši nestrādā. Apdrošināšana medicīnā līdz galam nestrādā tāpēc, ka, ja tu ļauj cilvēkiem brīvu izvēli, viņi apdrošināšanu pirks tikai tad, ja zinās, ka viņiem tūlīt kaut ko vajadzēs lāpīt. Tas ir neizdevīgi apdrošinātājiem, tāpēc viņiem jāceļ cenas. Bet, tā kā amerikāņiem pret kapitālismu ir gandrīz reliģiska attieksme, viņi no šīs sistēmas nespēj atteikties.

Vai visi amerikāņi ir kapitālisti?

Amerikāņi ir dažādi. Bet, salīdzinot ar vidējo eiropieti, arī Bērnijs Sanderss ir kapitālists.

Vai ASV universitātēs nav daudz kreiso?

Ir. Kad es tur nokļuvu, biju daudz kapitālistiskāks nekā tie, kas man bija riņķī. Arī daudz kur citur intelektuālisms asociējas ar kreisiem uzskatiem. Vispār tas, kas Amerikā tagad notiek, ir diezgan šausmīgi.

Kas tur ir šausmīgs?

Cilvēku debilizācija, visa sadalīšana baltajā un melnajā ar sociālo mediju palīdzību. Ir tikai "tie, kuriem ir pilnīga taisnība" un "mani pretinieki – pilnīgi idioti un kretīni". Realitāte tiek ignorēta, un tiek veidota pašam sava realitāte, sociālie mediji to atļauj. Tas ir ļoti biedējoši. Protams, arī Latvijā tas tiek darīts.

Kāpēc Tramps uzvarēja?

Ļoti liels bija sociālo mediju iespaids. Vairs nav tradicionālo mediju kā patiesības arbitru, jebkurš prasmīgs tīklotājs var izveidot alternatīvo realitāti, kur cilvēki grupiņā rāda šīs muļķības cits citam un aizvien vairāk uzvelkas. Tad viņiem izveidojas cilts efekts: "Visi manējie tā uzskata!", un tas jau kļūst par reliģiju.

Vai Obamas politikai nebija nekādu nopelnu Trampa uzvarā?

Domāju, mazāk Obamas politikai, cik ādas krāsai. Liela daļa Amerikas ir pietiekami rasistiska. Obama sabiedrības liberālo daļu paņēma uz emocijām, tā viņu iebalsoja. Bet viņa valdīšanas laikā cita pietiekami nozīmīga un aizspriedumaina sabiedrības daļa ļoti "sacepās", pacēlās rasisma rādītāji, konspirācijas teoriju popularitāte un tā tālāk. Tagad nāca Hilarija pret Trampu, bet Hilariju neviens īpaši nemīl. Liberāļu entuziasms un procents nokritās, bet sakaitinātie un sakairinātie nobalsoja par "savu džeku".

Neesmu ASV politikas speciālists, bet pēdējos padsmit gados tur mērenie tiek izspiesti un dominē radikāli politiķi. Ja tu nepietiekami radikāli izrunājies, nākamajās vēlēšanās tevi izspiedīs radikālis.

Tu esi vairākas reizes padzīvojis arī radikālajā Kubā.

Kad Obama viesojās Kubā, es tur dzīvoju un redzēju ainu, kādu senāk varēja vērot arī padomijā, – kur Obama brauks, tur salaboti ceļi un māju fasādes puses nokrāsotas. Pēdējos gados Kubā notiek lēna liberalizācija, jo ir drausmīga nabadzība. Kubu stutēja Venecuēla, bet tagad tai pašai ir drausmīga situācija.

Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 16.-21.jūnija numurā!