Karavīra atmiņas: Kā atbrīvotāji uzvedās Vācijā

Viņa dēla dramaturga Daiņa Grīnvalda (1950–2013) sakārtotas un 2002.gadā izdotas grāmatā Kā es redzēju tās lietas, šīs dienasgrāmatas 2002.gadā konkursā Preses nama grāmata saņēma godalgu dokumentālās prozas žanrā. "Neko tamlīdzīgu man nav nācies lasīt nekad un nekur," tā padomju karaspēka neģēlību aprakstu atbrīvotajās teritorijās toreiz vērtēja Rīgas Laika redaktors Uldis Tīrons.

Literatūrkritiķe Ieva Dubiņa uzsvērusi, ka dienasgrāmatai ir izteikti intīms raksturs: "To autors rakstījis sev, nedomājot par iespējamo lasītāju, tāpēc arī atklātības līmenis tajā bīstami augsts. Jāņa Grīnvalda dienasgrāmata apraksta dzīvi, kuru kara lauka vēstures hronists necenšas pagriezt īpašos mākslinieciskos rakursos, ļaujoties objektīvi bezkaislīgam vērojumam. Redzētais un piedzīvotais ir tik iespaidīgs, ka arī ar nedaudziem, vīrišķīgi vienkāršiem protokola teikumiem pietiek, lai lasītājā izraisītu šokējošu realitātes pārdzīvojumu, kuram mākslas izdoma netiek līdzi. Morālo izvirtību dokumentējumā īpaši izceļas padomju karaspēka zemiskums atbrīvotajās teritorijās. Jānis Grīnvalds reģistrējis ļaunuma neuzvaramību kā neapšaubāmi patiesu vēstures dokumentu, tāpēc vēl jo traģiskāk apzināmu."

Grāmata Kā es redzēju tās lietas beidzas ar 1945.gada 9.maija ierakstu. Sestdiena piedāvā nepublicētus fragmentus no Jāņa Grīnvalda dienasgrāmatas turpinājuma — mapes Uzvarētāju miera gads, kurā fiksēts pēc kara beigām 1945.gadā Vācijas okupācijas karaspēkā piedzīvotais. 

Fragmenti no dienasgrāmatas:

13.5.45. Milzīgi karsts. (..) Mājas, kurā dzīvo latvieši, otru galu aizņēmuši saimniecības vada kareivji. Tie iedomājušies, ka viņiem ir tiesības uz otrā galā dzīvojošām latvietēm. Viņu nodomiem ceļā stāvu es. Piedzēris saimniecības vada kareivis ar šauteni draud man... vēlāk izšāva. Vecākais leitnants Žukovs viņu arestēja līdz rītam.

1.6.45. Braucu uz Drenovu. Caur Potsdamu. Postījumi. Milzīgas masas bijušo hitleriskās Vācijas vergu — vairumā sieviešu, mazāk vīriešu no gūsta un verdzības soļo pa Frankfurtes pie Oderas šoseju no rietumiem uz austrumiem. Padomju Savienība caur mūsu dienvidostām palīdz tiem atgriezties dzimtenē. Tādēļ uz austrumiem soļo arī franči, beļģi, pat daži amerikāņi un angļi izkļuvuši no gūstekņu nometnēm. No Frankfurtes līdz Drenovai smaržo baltās akācijas un pa starpai ož līķi...

2.6.45. Tā ir baiga aina Drenovā, kuru man parādīja vecākais leitnants Prostitovs. Tagad tukšā mājā, kur iepriekš atradās mūsu kareivji, uz grīdas izplēstām kājiņām vardes pozā guļ meitenes līķītis, atklāts pāri viducim. Bērns gadus 11–12 vecs nonāvēts izvarojot. Poza un stāvoklis liecina, ka viņa turpināta izvarot jau mirusi. Noziegums pastrādāts kādas dienas atpakaļ. Redzētā aina vajā mani vēl šodien, 1972.gadā. Kas vainīgi šajā šausmīgajā noziegumā?

Morāli vainīgi Iļja Ērenburgs un majori Grišins un Kokajevs, kad viņi pirms šī nozieguma kliedza uz mani: "Lai izvaro tūkstoškārt, kas jums daļas? Vai jūs Ērenburgu neatzīstat? Bet Staļins un Pravda atzīst!"

12.6.45. Apspriede bataljonā. Majors Kokajevs: "Papīrus atejā sviest zemē, bet ne caurumā!" — un stāsta tālāk citus kulturālas uzvedības brīnumus... Vācietes, kuras tīra mums atejas, protams, slauka arī visas telpas, brīnās un izsaka sašutumu, kāpēc ņirgājamies par viņām, metot izkārnījumus ar papīriem uz grīdas, bet ne attiecīgos caurumos. Pūles pārliecināt majoru bija veltas. Viņš Eiropai mācīšot kulturāli uzvesties.

14.6.45. Milzums vāciešu sieviešu klejo pa kazarmām. Visām mums nav ko dot darba. Daudzas iet kareivju istabās, kaut ko tur dara, atdodas un saņem uzturu. Šeit saplūst varmācības un brīvprātības robežas. Vācijā Hitlera laikā tikumi bija kļuvuši ļoti vaļīgi. Pēc kara Vācijā Mefistofelim grūti nāktos atrast Grietiņu Faustam. Sieviete ar bērnu tika atbrīvota no piespiedu darba rūpnīcās, nešķirojot bērnus dzimušos laulībā vai ārlaulībā. Katras sievietes goda uzdevums gādāt Vācijai zaldātus. Un tiešām, mazu bērnu Vācijā bija ļoti daudz, un jaunavas nekautrējās kļūt mātes. Šī kautrība nemazinājās, ierodoties Sarkanajai Armijai. Ja negribēja radīt neskaidras tautības pilsoņus, ārsti atbrīvoja no pārpratumu sekām. Tādu mēs atradām Vāciju.

Nekāda attaisnojuma smagiem noziegumiem, varmācībām un neattaisnojamām cilvēka cieņas un goda kājām mīdīšanai nebija. Vāciešu noziegumi Savienībā, ērenburgiem līdzīgo maldīgais naida kāpinājums pret visu vāciešu tautu, kā vienlīdz vainīgu par visiem hitleriešu noziegumiem, noveda pie stulba zvēriskuma, pat asinskāres ļaundabīgo noziedznieku un viņu ideologu vārdos un darbos. Krietnāko karavīru protesti neatrada atbalstu, bet saņēma bargu nosodījumu...

5.7.45. Aizvestas jaunas, 14–15 gadus vecas meitenes darbos un caurām naktīm izvarotas. Kāda izbēgusi un izmirkusi ieradusies mājās. Sievietes masveidīgi gatavojas bēgt pie amerikāņiem, kuri nicinot un pērkot sievietes ar šokolādi un citu, bet brutāli neizvarojot.

4.12.45. Belozercevs Margarietai lielījies, ka izvarojis 120 vācietes. Belozercevs bija majora Grišina adjutants Rumenceva vietā. Viņam astoņi pulksteņi. Daži no tiem dāmu zelta pulksteņi. Trīs milzīgus maisus noslēpis viņu dzīvokļa blakus istabā no kontroles, kad viņš bija pirmā rotā un viņam atņēma daudz seglu ādas. Citi zaldāti stāstot par Belozercevu, ka viņš ar automātu pieprasījis, lai vācieši atdod gredzenus, pulksteņus, kas neklausījis — nošāvis. It kā daudzus nošāvis. 

Visu rakstu par Jāņa Grīnvalda atmiņām lasiet žurnāla Sestdiena 5.jūnija numurā!