Mājaslapā krokuss bija nodēvēts par Pallasa krokusu, kas tas noteikti nebija, bet tā īsti pateikt, kas tas ir, nebija iespējams. Nekas cits neatlika kā doties pašam to meklēt.
Vispirms vajadzēja noskaidrot, kur tāda Atosa pussala īsti atrodas. Izrādījās, ka tur nemaz tik viegli nevar nokļūt: pussalu šķērso īsta robeža, kas to atdala no pārējās Grieķijas, un tajā jau vairāk nekā 1000 gadu valda Austrumu pareizticīgā baznīca ar ļoti īpašiem noteikumiem. Pussalā atrodas vairāki desmiti klosteru (darbojas 20 klosteri un vairāki desmiti mazāku mūku patvērumu), un to nedrīkst apmeklēt neviena sieviete. Leģenda stāsta, ka Atosa kalnu pussalas dienvidu galā esot apmeklējusi Jaunava Marija un šī vieta viņai tik ļoti iepatikusies, ka viņa to nosaukusi par Dieva dārzu un kopš tā laika tur citas sievietes vairs nedrīkstot kāju spert. Eiropas Savienība gan esot pieprasījusi šo aizliegumu atcelt, bet baznīca aizstāvējusi savas tiesības ar īpašu zelta plāksnē iegravētu privilēģiju, ko šai pussalas daļai 885.gadā piešķīris Bizantijas imperators Bazils Pirmais.
Arī sieviešu dzimuma mājlopi tur netiek pieļauti, vienīgais izņēmums ir vistas, jo mūkiem garšojot olas. Agrāk visiem apmeklētājiem vajadzēja būt bārdainiem un netika ielaisti arī geji un einuhi. Tagad pirmais nosacījums ir atcelts, otro grūti pārbaudīt, bet trešo vairs tikpat kā neesot. Ik dienas pussalā tiek ielaisti 10 neticīgie un līdz 100 ortodoksālās baznīcas piekritēju (tiem jābūt norīkojumam no savas vietējās baznīcas). Nokļūt tur var tikai ar kuģi divu stundu brauciena attālumā no Ouranopolisas (kas atrodas pie šīs «valsts» robežas) caur Dafnes ostu, kur ierīkota mūku pavalsts muita un pasu kontrole. Sauszemes robežā gan ir vārti, bet tos rotā uzraksts, ka robežpārkāpēji tiks sodīti ar visu likuma bardzību. Robežu veido augsta sēta šķērsām visai pussalai un jūras seklajā daļā tā atgādina augstu, no akmeņiem un betona celtu Berlīnes mūri, kas iestiepjas tālu jūrā.
Apmeklējums jāplāno laikus. Vismaz divus mēnešus iepriekš internetā jānosūta lūgums, norādot, kurā klosterī grib apmesties un pases kopija. Uzturēties tur drīkst tikai četras dienas. Parasti apmetas pie mūkiem un maltīti ietur reizē ar viņiem, turklāt naktsmītne un uzturs, dzīvojot klosterī, ir par brīvu. Tiesa, tiek ieteikts katru nakti izvēlēties citu klosteri. Pirms kuģa biļetes pirkšanas Ouranopolē baznīcas pārstāvniecībā jāsaņem īpaša caurlaide, par to iekasē 30 eiro.
Atosa pussalā klosterus savieno takas un attālumi tiek norādīti stundās, kas jāpavada ceļā. Tagad gan centrālajā daļā izbūvēti ceļi un pat mikroautobusu taksometrs darbojas, bet takas nekoptas pamazām sabrūk un aizaug, tā zaudējot pussalas specifisko burvību. Ivironas klosteris ir divu stundu gājiena attālumā, tādēļ turp dodamies kājām. Tā arī notiek, pēc nepilnām trim stundām esam to sasnieguši, bet neko krokusiem piemērotu neredzu. Manas bažas piepildījušās — esam par vēlu, lai «uz aklo» zālē meklētu mazās krokusu lapiņas. Apskatām vien varenā klostera svētbildes, arhitektūru. Tas tiek rūpīgi atjaunots par Eiropas fondu naudu un atstāj varenu iespaidu. Atgriežamies skumīgi, noguruši, sāpošām kājām, jo nav jau mūsdienās ierasts tik daudz staigāt un kalnu takas un ceļi nav tā vieglākā pastaigu vieta. Paliek pēdējā cerība — piekrastes klintis.
Nākamajā dienā ņemam taksometru, kas mūs aizved gandrīz līdz Karakalas klosterim (četru stundu gājiena attālumā no Kariesas). Pa gabalu dažas vietas šķiet daudzsološas, bet tuvumā izrādās īsti kazenāju džungļi, kur i nedomā kāju spert, ja gribi palikt ar nesaplēstām biksēm. Papildus vēl nobiedē dižu izmēru čūska, kas gan neticamā ātrumā aizslīd projām krūmos. Turpinām ceļu lejup līdz piekrastei apmēram stundas garumā. Bet piekrastē tādi paši kazenāju džungļi. Un tad brīnums — vienviet kārtīgie mūki izgāzuši vairākas kravas būvgružu, kas ļauj ar neskartu ādu nolaisties līdz mazajām piekrastes pļavām kādus 5–6 metrus virs jūras līmeņa. Un te tas ir — tik ļoti meklētais krokuss, turklāt pilnos ziedos, jo jūras ūdens aukstums krietni aizkavējis pavasara atnākšanu. Tagad darbs fotokamerai, ievācu herbāriju un ziedu paraugus. Uzreiz kļūst skaidrs, ka tā ir jauna, vēl neaprakstīta krokusu suga. Tagad atceļš jau šķiet viegla pastaiga, kaut arī jāiet kalnup. Taisni laikus nonākam vietā, kur jāgaida taksometrs. Nu un vakarā — tāds atradums jāatzīmē. Veikaliņā ielas pretējā pusē atrodams pat labs vīns.
Visu rakstu par piedzīvojumiem bagāto krokusu meklēšanu Grieķijā lasiet 25.aprīļa žurnālā Sestdiena!