Latvijai vajag: Jāņus

Man vienmēr Jāņi ir likušies tādi nekādi. Radio trallina: "Iedzeram pa glāzei, meitas paspaidām!" Un pēkšņi visiem vajag pie dabas, par spīti visam. Nu, piemēram, laikapstākļiem. Tad ir tie obligātie centieni grilēt, kas bieži beidzas ar piededzinātu gaļu, un, protams, alus. Iesākumā tas ir kāds smalkāks, bet pēc tam jau vienalga. Nekas iedvesmojošs, taču apkārt ir tāds kolektīvais stress – vai es svinēšu pietiekami atbilstoši? Taču kā ir atbilstoši svinēt Jāņus?

Manuprāt, svinēt Jāņus ir attieksmes jautājums pret latvisko, nevis tur tā viena diena vai nakts. Mēs vairs nedzīvojam laikā, kurā radušās klasiskās Līgo dainas, ticējumi un paražas, lai burtiski turpinātu atkārtot tur aprakstītos rituālus. Ir iespējams piederību latviskajai identitātei izcelt un kopt arī citādi. Ja salīdzina ar raksta sākumā pieminēto dziesmiņu – arī jēgpilni. Citas latviešu gadskārtu ieražas pabalējušas. Ziemassvētkos un Lieldienās aktuālāki ir kristīgās tradīcijas stāsti, un Jāņi pieaugušu cilvēku dzīvē, kam vairs nav saiknes ar bērnudārzu, paliek vienīgie tautas svētki. Līdz ar to, man liekas, ir svarīgi runāt, darīt, domāt par to, kas mūs vieno kā tautu un ko mēs varam darīt, lai latvju dēli dzied un meitas zied?

Un viena no, manuprāt, eksistenciāli svarīgām lietām ir, lai Latvijā būtu Jāņi. Lai mēs savus dēlus tā atkal gribētu saukt. Lai tas būtu moderni. Vienlaikus es arī zinu, cik ļoti bērna vārda izvēle ir privāta un intīma lieta, un ir arī citi skaisti vārdi, tomēr Jānis ir visskaistāk. Jāatzīst, nedaudz neizprotu tos, kuri saviem bērniem dod tādus vidējus starptautiskās vides vārdus tādēļ, lai bērns varētu labi dzīvot dažādās globālās vidēs. Man šķiet – tieši atšķirīgā pieredze padara tevi interesantu. Bērnībā man bija sajūta, ka «Jānis» ir garlaicīgi. Klasē četri tādi. Laukos visapkārt dažāda vecuma onkuļi. Un tad vēl tie stāstiņi, kuros Jānītis vai Jancītis darbojas kā tāds naivs ciema muļķītis. Ja mans bērns būtu pie manis atnācis tādā agrā jaunībā, gan jau Jānis būtu bijis neiespējams vārds. Taču ir brīnumaini, kā tā vārda radītā nozīme mainās. Reiz kāda paziņa nosauca meitu par Lūciju, un es pie sevis klusi burkšķēju – nu kas tas par tādu vecu tanšu vārdu. Taču pēcāk, bildēs redzot, kā meitene aug, Lūcija ieguva pavisam citu nozīmi. Tagad Lūcija vēsta par priecīgu un atraktīvu cilvēku.

Dati liecina, ka vārds Jānis zaudē savu popularitāti. Šī gada 1. janvārī Latvijā bija 47 023 Jāņi. Lūkojoties statistikā, var secināt, ka katru gadu Jāņu skaits Latvijā samazinās aptuveni par tūkstoti. 2011. gadā, kā SestDienai norādīja Centrālā statistikas pārvalde (CSP), bijuši 55 225 Jāņi. Protams, jāņem vērā arī, ka cilvēku skaits mūsu dievzemītē kopumā samazinās. Taču Jānis kopš 2000. gada vairs nav starp populārākajiem vārdiem arī jaundzimušo vidū. Ap 2005. gadu līderpozīcijās izvirzījās Daniels, savukārt pēdējā desmitgadē vispopulārākais zēnu vārds jaundzimušajiem ir Roberts. Interesanti, ka būtiski atšķiras vārda "Jānis" popularitāte Vidzemē un Latgalē. Latvijā kopumā Jānis ir populārākais vārds jaundzimušajiem līdz 2000. gadam, bet Latgalē tas līderpozīcijas zaudējis jau 1965. gadā, pēcāk uz dažiem gadiem atgriežoties 1990. gadā. CSP mājaslapā pieejamā populārāko personvārdu lietotne vēsta, ka 2015. gadā Latvijā kopumā Jānis bija 11. populārākais vārds jaundzimušajiem.

Latgalē – 17. vietā, turpretī Vidzemē – 2. vietā. Būtiski, protams, kas notiek ūdensgalvā Rīgā, un tur Jānis 2015. gadā ir vien 19. populārākais vārds jaundzimušo vidū. Tā kā informācija tikusi apkopota un skaitīta kopā par pieciem gadiem, tad droši vien mans Jānis ir kaut kā palīdzējis Jāņu lietai nenokristies vēl zemāk. Taču "tik, cik būs uguņu uz katra kalna, tik mēs arī šeit dzīvosim"! Vai šie dati nozīmē, ka tieši Vidzemē slēpjas latviskās identitātes saknes?

Kad meklēju puikam dārziņu un apstaigāju dažus privātos, vadītājas teica – ja sagaidīsim rindu, būšot dārziņam beidzot kāds Jānis. Arī tagad, jau apmeklējot dārziņu, viņš ir vienīgais un tradicionālajā Jāņu ielīgošanā varēs izbaudīt galveno lomu.

Motivācija bērna vārda izvēlei ir dažāda. Jo sen jau tādu vārdu gribēja, jo tas ir kāda radinieka vai tuva cilvēka vārds. Jo tas ir kādas mīļas grāmatas vai filmas varonis. Man bija sajūta, ka Jānis ir vispareizāk. Savukārt populārākajā Jāņu reģionā Vidzemē dzīvojoša mamma Ilze Lipska saka, ka gribējusi dēlu nosaukt par Jāni, jo vārds ir skanīgs. Tiesa, pie izsapņotā vārda ticis viņas otrais dēls. Bija jāvelta ilgāks laiks, lai pierunātu vīru, kuram šķitis, ka bērnam vārdadienas nebūšot. "Cik Jāņu es zinu, arī viņi likušies sakarīgi cilvēki, līdz ar to vārdam nebija negatīvu asociāciju. Vīrs teica, ka pārāk daudz Jāņu. Pārliecināju, ka tie visi veci. Ka jauno vidū šis vārds nav tik populārs," stāsta Jāņa māte. Viņai šķiet, ka tas, vai vārdadienai ir vai nav lielas nozīmes, ir atkarīgs no vecākiem. Un pēcāk jau jaunais cilvēks pats izvēlēšoties svinēt vai nesvinēt vārdadienu. Ilze gan piebilst, ka viņa nepazīstot nevienu vīrieti, kam ļoti rūpētu vārdadiena. Prasu Ilzei, vai viņa mana, ka Vidzemē Jāņu ir vairāk. Viņa atceras, ka tad, kad gājuši puiku reģistrēt, PMLP nodaļas darbinieki bijuši pārsteigti, taču pēcāk jau tiešām ir bijusi sajūta, ka apkārt sarodas vēl Jāņi.

Atzīšos, neesmu iedziļinājusies personvārda Jānis filoloģiskajās niansēs. Un vispār viss šis teksts balstīts tikai uz pieņēmumiem. Jā, es zinu, ka tas ir sens indoeiropiešu valodu saimes vārds un līdziniekus tam var atrast arī citu tautu valodās. Valodnieks Konstantīns Karulis raksta, ka vārda izcelsme ir līdzīga darbības vārda "jāt" izcelsmei un tā nozīmes pamatā ir jēdzieni "nācējs, gājējs". Mitoloģiski Karulis vārdu saista ar kosmisko kustību un gadskārtu ritējumu.

"Pār gadskārtu Jānīts nāca
Savus bērnus apraudzīt –
Vai tie ēda, vai tie dzēra,
Vai Jānīti daudzināja."

Tātad ar vārdu Jānis var saistīt latviešu pasaules radīšanas mītus un pēc tam sekojošo sakārtošanu pa plauktiņiem. Lai man piedod antīkās kultūras speciālisti, ja kļūdos, taču, lūk, tāpēc man Jānis saistās ar sengrieķu "logosa" skaidrojumu, kas ietver sevī gan kosmoloģisko pasaules sākuma skaidrojumu, gan arī loģikas un racionālas domāšanas nošķiršanu no tā pārējā haosa. Ko mēs varam secināt? Jānis ir pirmais vārds – grūdiens jaunradei un vienlaikus arī struktūra attīstībai. Līdzīgi varētu skaidrot arī citus pirmos vārdus citās valodās. Jānis līdz ar to ir arī tās ozola saknes, bez kurām koks nevar savus jaunos zarus vērst uz visām debess pusēm. Nevis tieši mans Jānis vai tie vecākie pazīstamie radinieki, bet tas, ka latvieši jūt vajadzību ik pēc noteikta attāluma ozolus sastādīt un turpināt Jāni daudzināt.

Ar savas valsts simtgadi lepojamies un pamazām jau esam sākuši dzīvot lielo svinību gaidās. Bet ko mēs vēlētos, ja simts kūku vietā Latvijas dzimšanas dienā tuvākā vai tālākā nākotnē varētu piepildīt arī simts mūsu valsts vēlēšanās? - Žurnāls SestDiena rubrikā Latvijai vajag sarunājas ar visdažādākajiem cilvēkiem no hipstera līdz ministram, mēģinot noskaidrot, ko Latvijai visvairāk vajag.