Lietuviešu raksturs kaldina panākumus basketbola laukumā

gadā Kauņā un pat atzīt Zarasu dzemdību namā pasaulē nākušās Uļjanas Semjonovas piederību Lietuvai, nevis Latvijai, šo rindu autors minēto cīņu starp kaimiņvalstīm vislabprātāk uzlūkotu kā ikdienišķu notikumu. Vēl vairāk - pat būtu gatavs aizmirst domu par Lietuvas pārspēšanu apmaiņā pret Latvijas komandas panākumiem pārējos Rīgas turnīra mačos un gludu ceļu uz izslēgšanas spēlēm Francijā. Stratēģisko mērķu sasniegšana ir svarīgāka par īsu gandarījuma mirkli. Taču īpaši neceru, ka manas pacifistiskās idejas gūs lielu atsaucību, jo sportā kaimiņattiecību nianses visiem - dalībniekiem, līdzdzīvotājiem un vērotājiem - adrenalīnu asinīs paaugstina līdz prātam nekontrolējama līmenim. Svētdien būs emocijas Rīgas ielās un Arēnas Rīga tribīnēs, būs aizraujoši un interesanti laukumā - kā tas bijis gandrīz ik reizi, latviešiem un lietuviešiem tiekoties basketbola laukumā. Pēc tam lai nāk kaut ūdens plūdi vai pat Igaunijas triumfs Baltijas grupā.Lai gan drīz jau būs izaugusi otrā Latvijas basketbola cilvēku paaudze, kas pieradusi pie lietuviešu hegemonijas, ko latviešiem izdodas pārtraukt tikai lielu svētku reizēs, ir vērts atcerēties, ka gluži vienmēr tā nav bijis."Ko teikt par abām vienībām? Vai tikai šoreiz labāk nebūtu klusēt? Latviešu spēles māksla, salīdzinot ar Lietuvas spējām, likās kaut kas neiedomājams, dievišķs. Mūsu vienība pasniedza lietuviešiem īsti priekšzīmīgu basketbola mācības stundu. Salīdzinot ar mūsu vienību, lietuvieši likās, kā pavisam no citas pasaules nākuši: galīgi neizmanto dēli, met pavisam primitīvi - no apakšas. Skatītāji gan sūrojās, lai nemetot tik daudz; otrreiz lietuvji vairs negribēšot Rīgu apciemot," tā laikraksts _Sporta Pasaule _1935.gada 21.janvārī aprakstīja Latvijas–Lietuvas valstssacīksti Rīgā, Konservatorijas vingrotavā, kas bija noslēgusies ar graujošu mājinieku uzvaru - 123:10.90.gadu sākumā Baltijas valstu neatkarības atgūšana starptautiskajā basketbola vidē tika pozicionēta kā pirmo divu Eiropas čempionu atgriešanās, bet drīz izrādījās, ka runa ir par dažādas svaru kategorijas komandām. Lietuvas valstsvienība ar PSRS izlasē rūdītajām superzvaigznēm Arvīdu Saboni, Šarūnu Marčuļoni un Rimu Kurtinaiti priekšgalā jau pirmajā piegājienā 1992.gadā apliecināja piederību pasaules elitei, izcīnot bronzas medaļas Barselonas olimpiskajās spēlēs. Latvieši netika tālāk par kvalifikācijas turnīru.Turpmākie gadi apstiprinājuši 1992.gada vasarā izveidoto rangu tabulu. Lietuvai trīs olimpiskās bronzas (1992, 1996, 2000) un vēl divas ceturtās vietas (2004, 2008), Pasaules kausa izcīņā bronza (2010) un 4.vieta (2014), vairāk nekā pilns medaļu komplekts Eiropas čempionātos (zelts 2003.gadā, sudrabs 1995. un 2013.gadā, bronza 2007.gadā), kā arī 20 (!) medaļas pasaules un Eiropas jauniešu čempionātos, tai skaitā septiņi čempionu tituli. Latvija pretī var likt uz kaimiņu spožā fona pavisam necilo 8.vietu Eiropas čempionātā (2001) un četras medaļas Eiropas jauniešu konkurencē.Kas tad nodrošina apstākļus Lietuvas basketbola dominēšanai? Daudz lielākas atlases iespējas - lietuvieši basketbola talantus meklē starp trim miljoniem iedzīvotāju, latviešiem pieejams tikai nedaudz vairāk kā miljons (mūsu valstī mēģinājumi iedēstīt basketbola sēklu arī ārpus latviskās vides līdz šim nav nesuši stabilus rezultātus). Lietuvā basketbolam ir iespēja savākt visus potenciāli noderīgos jauniešus, jo reti kurš lietuvietis nesapņo par karjeru basketbolā, kamēr latvieši viensētnieku spītībā metas apgūt aizvien jaunus sporta veidus. Nevarētu teikt, ka Lietuva ir pārbagāta ar basketbola supertalantiem. Taču plašais un gana kvalitatīvais vidusslānis nodrošina stabilu bāzi labam nacionālajam čempionātam un regulāri piedāvā labi sagatavotu un sportiski motivētu spēlētāju plejādi, mazinot valstsvienības atkarību no dažu līderu sportiskās formas vai noskaņojuma. Plus nacionālā mentalitāte, kuras izpausmes ir vienādas gan basketbola laukumā, gan cīņā par labāko trajektoriju Latvijas kalnu slēpošanas trasēs. Lietuvietis ceļu bez cīņas negriezīs - tā ir devīze un stabilitātes garantija."Lielākā atšķirība - lietuvieši ir daudz agresīvāki. Iemācīti krampēt pretinieku pa visu laukumu, nevis stāvēt pie trīspunktu līnijas un gaidīt iespēju brīvam metienam," norāda valstsvienības treneris Roberts Štelmahers.Visu rakstu par Latvijas un Lietuvas basketbola cīņu vēsturi lasiet žurnāla Sestdiena 4.-10.septembra numurā!