Miks Zvirbulis: Esmu kategoriski pret īdēšanu!

Runājot par nākamnedēļ plānoto viņam veltīto godināšanas pasākumu, Zvirbulis ir mierīgs, norādot, ka vienīgā problēma esot tā, ka nav ar ko pārsteigt pasākuma viesus, jo "viss, kas labi uzfilmēts, jau redzēts". Operators prāto, ka vajadzētu painteresēties par savas kino debijas dokumentālās filmas Salacgrīva pieejamību, jo pats labprāt to noskatītos. Taču par balvu izsakās sev raksturīgajā pieticībā: "Ja saka, ka esmu devis mūža ieguldījumu kino, tad to pašu var teikt par manu ģimeni, sievu, kas ir devusi mūža ieguldījumu manī!"

Runājot par profesionālo sadarbību, Zvirbulim ir sava filozofija: "Filmas režisors ir kā kuģa kapteinis — nav jēgas ar viņu strīdēties. Ja nesaskan, tad labāk kopā nestrādāt!" Lai gan režisoru nodēvējis par kuģa kapteini, Zvirbulis tomēr atzīmē, ka filmu neveido viens cilvēks, bet gan viss filmas mākslinieciskais kolektīvs. Viņš nonācis pie atziņas, ka operatoriem radniecīga brandža ir aktieri, jo abi ir režisora pieaicināti un būtībā no viņa atkarīgi. Turklāt tikai operators spēj ieraudzīt aktiera tēlojumu tādu, kādu to redzēs skatītāji. To labi zinājusi arī aktrise Vija Artmane. "Artmane mani kā puišeli pie kameras pārsteidza filmas Kārkli pelēkie zied uzņemšanas laukumā. Pēc ainas uzņemšanas viņa pienāca pie manis un jautāja: "Kā bija?" Es teicu, lai jautā režisoram, bet aktrise atteica, ka tikai es patiesi varot redzēt, kā viņai izdevies."

Pēc Zvirbuļa domām, ir jauno Latvijas kinematogrāfistu klupšanas akmens ir personīgo iespaidu trūkums. "Daudziem nav sava mugurkaula, un parādās tieksme izmantot to svešo, lēto. Taču komerciju var nodrošināt arī ar kinematogrāfisko kvalitāti." Operators atzīmē, ka labāk neķerties klāt tematiem un notikumiem, par kuriem pats neko nezini.  Šī iemesla dēļ viņš nekad nav filmējis nevienu kostīmfilmu, jo tās veidošanā pat netīši nāktos iespaidoties no citu uzņemtiem darbiem.  

Runājot par jauno operatoru darbu, Zvirbulis uzsver, ka vērojama pārlieku liela paļaušanās uz tehnoloģijām. Tās atradina operatorus no domām par mākslinieciska attēla veidošanu, koncentrējoties tikai uz attēla fiksēšanu. "Amerikāņi un viņu tradīciju atdarinātāji atgriežas pie kino pirmsākumiem, kad tehniski brīnumi — sprādzieni, dūmi, gaismas efekti — tiek lietoti bez dramaturģiskas nozīmes." Zvirbulis uzsver, ka labu operatoru no slikta atšķir tieši dramaturģiskā domāšana.

Arī kinokritiķe Daira Āboliņa atzīmē, ka Zvirbulis savos darbos prasmīgi apvieno racionalitāti ar ekspresionismu: "Miks uz ekrāna nav salds. Viņš nefilmēs margrietiņu laukus vai citādi apzināti necentīsies izspiest jūtas no skatītājiem. Pat ja viņam ir kāda epizode ar pļavu, tad tās klātesamība ir pamatota. No vienas puses, Miks ir drusku šerps, tajā pašā laikā lirika mājo viņa sirdī. Mika profesijā tas ir ļoti būtiski, jo operators principā ir dzejnieks, kas konkrētas scenārijā aprakstītas lietas pārvērš mākslinieciskā attēlā."

Vedinot izteikties par mūsdienu latviešu kino, Zvirbulis ir teju didaktisks: "Pirmkārt, jāpateicas Dievam, ka kino nav miris!" Viņš skaidro kino galvenos uzdevumus: "Filmām jāuztur vērtību sistēma, jāveicina pašcieņa un vēlme staigāt ar taisnu muguru." Saku, ka režisora Aigara Graubas filmas (Rīgas sargi, Sapņu komanda 1935) ir gana patriotiskas. Vai tajās nav par daudz patosa? Taču operators šai domai pretojas, sakot, ka būtiskāks ir fakts, ka filmas veidotāji bijuši tik apņēmīgi un izcīnījuši filmai nepieciešamo finansējumu.

Vērtējot visu nozari kopumā, Zvirbulis nosaka, ka valsts piešķirtais finansējums noteikti ir nepietiekams, taču neuzskata to par vienīgo un noteicošo faktoru. "Kino, tāpat kā jebkuras citas nozares stāvokli, lielā mēra nosaka tas, ko valstsvīri uzskata par svarīgu." Bet vai Latvijas kino ir nākotnes perspektīvas? "Kā gan savādāk? Vai tad es esmu kāds pesimists? Vienīgi neparedzu tādus ražošanas apjomus, kādi bija pirms 90.gadiem. Cilvēkam jau raksturīgi idealizēt pagātni un nepamatoti kritizēt šodienu, bet esmu kategoriski pret īdēšanu!"