Pagātnes vēstījums rītdienas sabiedrībai

gadu vidū viņš debitējis presē, proti, ieradies redakcijā ar rakstu, tapušu pēc desmit dienām, kuras bija pavadījis Tallinas pilsētas izgāztuvē sarunās ar tās "pastāvīgajiem iemītniekiem". Iedziļināšanās pakāpes dēļ Gobas raksti un fotogrāfijas gan par sociālajām tēmām, gan tālām zemēm neierastā rakursā - vai tas būtu par lopkautuvi vai par pedofilu Kārli Pētersonu un viņa upuriem, vai par Islandi, Sibīriju, Tālajiem Austrumiem, Ameriku un citām zemēm, uz kurām Kaspars bija devies - 90.gados ātri tika pamanīti. Vietējai atzinībai sekoja starptautiska ievērība: fotogrāfijas, kas bija radušās tikai kā ilustratīvs materiāls Gobas dokumentālajai filmai Seda. Purva valsts, tika eksponētas ietekmīgā izstāžu kuratora Bonami kūrētajā izstādē Instant Europe, bet dokumentālā filma homo@lv demonstrēta 61.Starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā. Jaunībā Goba neesot varējis nosēdēt mājās ilgāk par trim mēnešiem un ceļojumu kāri apvienoja ar misiju rādīt Latvijai pasauli. Vēlākajos gados pārorientējies uz Latvijas rādīšanu pasaulei. Viņa pēdējais, laika ziņā ilgākais ceļojums, kura rezultāti apskatāmi nupat iznākušajā viņa un Gundegas Repšes kopdarbā fotogrāmatā Rīgas salas un kurā viņš rāda Latviju vispirms mums pašiem, lai gan veikts tepat Rīgas nomalēs, ir sagādājis fotogrāfam gandrīz vai dramatiskākos mirkļus mūžā, kad viņam draudēja atņemt aparātu un pašu piekaut. Propagandas iebiedētieLīdzvērtīgi nepatīkamu situāciju atceros tikai reizi, Krasnojarskā 1997.gada oktobrī, - stāstot par Rīgas salu fotografēšanas laikā piedzīvoto, Goba raksturo, kā pats saka, viņu pārsteigušu agresivitāti pēdējā gadā. Toreiz Krasnojarskā uz perona Gobam milicis prasījis uzrādīt dokumentus, un, kad bija konstatējis, ka puisis ir no Latvijas, nenormāli piekasījies: "Noveda mani lejā, draudēja atņemt filmas un fototehniku un mani pašu ielikt čokā. Beigās otrs milicis viņam teica, lai viņš beidz ņemties, un mans gūstītājs atbildēja, ka viņš šitādus atceroties no Lietuvas, kur dienējis laikā, kad padomju armija vesta ārā. Fakts, ka viņš dienējis Baltijas valstīs tādā brīdī, šo milici bija acīmredzami traumējis. Iespējams, viņš tad bija piedzīvojis nepatīkamus brīžus, un nu man skarbi atspēlējās. Atskaitot šo gadījumu, nekur citur - ne Magadānā, ne Novosibirskā, ne Omskā, ne Tomskā, ne Tālajos Ziemeļos, kur esmu bijis, - man nekas līdzīgs nav gadījies. Un nu te, Rīgā, trīs līdzīgas, klaji agresīvas situācijas divu mēnešu laikā!"Gobas izbrīns ir tik liels tāpēc, ka iepriekš viņš šajās pašās vietās, Rīgas salās, daudzus gadus bija fotografējis un nekas tāds nebija noticis. "Citreiz, ja, piemēram, iecerētās fotogrāfijas fonā ir kāds bērnu spēļu laukums, es uz to aizeju, izstāstu bērnu pieskatītājiem, ko gribu bildēt, un pajautāju, vai viņi neiebilstu, ja būtu redzami fotogrāfijā. Parasti visi uz to reaģē normāli. Bet te - fotografēju piecstāvu māju, kad pēkšņi viens vīrietis man sāk agresīvi braukt virsū: Čto ti sņimaješ, kto razrešil? (Ko tu fotografē, kurš tev atļāva?) Otrajā gadījumā, uz Kundziņsalas tilta, kāds lokomotīves mašīnists militārā formā ar steku un nazi pie sāniem izlēca no lokomotīves un man draudēja, trešajā gadījumā draudētāji bija, pēc tetovējumiem spriežot, bijušie kriminālisti."Visi draudētāji savu agresiju pauduši krieviski un bijuši ļoti "uzvilkušies". Kaspars pieļauj, ka šo cilvēku uzvedību ietekmējusi Krievijas telekanālu propaganda. Tās ietekmē viņi sajūt draudus savam lokālajam russkij mir Rīgas nomalēs, kur krievvalodīgo dažviet ir pie 80 procentiem. "Šajā sakarā varu piebilst, ka reiz fotografēju kuģi Borner Victory, kurš pienāca Kundziņsalā no Kaļiņingradas. Puse kuģa komandas bija krievi, puse ukraiņi. Jautāju kuģa komandai, kā viņi sadzīvo, un viņi atbildēja: lai uz kuģa nebūtu konfliktu, viņi neskatās ne Krievijas, ne Ukrainas televīziju. Bet tie cilvēki, kas saskatījušies Krievijas propagandu un domā, ka "ļaunie amerikāņi" grib iznīcināt viņu iluzoro pasauli, ieraudzījuši savā fiziskajā telpā kādu, kuru uztver kā ļauno Rietumu spēku, aizstāvas uzbrūkot." Rīgas nomalēs integrācijas politikas rezultāti ir pietiekami daiļrunīgi, secina Kaspars, kura grāmatas Rīgas salas fotogrāfijās nebūt netrūkst krievvalodīgo iedzīvotāju, kuri labprāt pozējuši viņa fotoaparātam un arī bija ieradušies uz grāmatas prezentāciju. "Tie krievvalodīgie, kas nav ļāvušies Krievijas propagandas vājprātam, ir ļoti labsirdīgi un atsaucīgi."             Par kokiem un konteineriemTrijos gados tapušās Rīgas salas Goba sauc par savu atgriešanos fotogrāfijā: Desmit gadus viņš neko nebija bildējis publicitātei, tikai sev. "Es varētu projektus nepabeigt gadiem, tikai fotografēt un fotografēt, domājot, ka vēl jāpiefotografē, kaut vai tām pašām salām," viņš rāda daudzus negatīvu albumus. "Tādā situācijā ir labi, ka ir kāds no malas, kurš pasaka: nu jau ir labi, var pabeigt. Uz filmas fotografēju tāpēc, ka mēs nezinām, kas ar elektronisko datu nesēju notiks pēc gadiem. Atbildība pret Rīgas salu fotogrāfijām kā pret vēstures dokumentu lika tās bildēt uz Hasselblad platās filmas arhīva kvalitātē, lai tas saglabātos ilgi."Sergejs Kruks, RSU profesors, Gobas Rīgas salas raksturojis kā lauku cilvēka interesi par Rīgu, un Cēsīs uzaugušais Kaspars, kurš Rīgā nodzīvoja 19 gadus (sācis te strādāt kā Vecrīgas jumtu licējs), tam gatavs piekrist: "Esmu Rīgā mēģinājis atrast un iemūžināt to, kas vēl nav pārkonvertēts. Paskaties grāmatas vāka bildi - Krēmeri. Apmēram tā ir izskatījusies vai visa Daugavas krastmala Rīgas salās. Filmā Ābols upē Ivars Kalniņš tādas būdiņas sauc par Šanhaju, saka: Šanhaju drīz jauks nost. Bet dažā salā vēl šodien var atrast tādu vidi, lielāku dabas daudzveidību nekā citur Rīgā."  Fotogrāfijā vispār un Rīgas salu bildēs it īpaši Kaspars ir ķēris "komētas asti" — vietas, kurām ir arī kāda pagātnes aura, kaut kas tāds, kas drīz var izzust. Šķirdams Rīgas salas, viņš rāda: re, šī vieta dabā vairs nav tāda, kāda redzama fotogrāfijā, šī arī. "Protams, es būtu gribējis ierasties Zaķusalā pirms 40 gadiem un redzēt tur dēļu ietves un citus savdabības elementus. Te gribēju noķert to savdabību, kas vēl saglabājusies pirms nākamā ekonomikas uzplaukuma, nākamā buldozera uzvaras gājiena pār ilgā laikā veidojušās mikrovides savdabību. 2008.gada krīze man kā dokumentālistam noderēja, vairāki iecerētie būvniecības procesi apstājās, un man vēl bija, ko bildēt." Pašlaik Goba veido vairākus Life Plus dabas filmu projektus — par Ķemeru nacionālo parku, Gaujas nacionālo parku. Tai skaitā par tādu revolucionāru projektu kā mežu dedzināšana dabas aizsardzības nolūkā. "Mēģinām sabiedrībai skaidrot lielākas dabas sistēmiskās likumsakarības, un man ir liels prieks, ja kāds, noskatoties šīs filmas, kaut ko vairāk saprot," Goba stāsta, kā ar ornitologu Viesturu Lārmani reiz secinājuši, ka daudz laika ir veltīts pieaugušo izglītošanai dabas lietās, bet sapratne ir augusi ļoti lēni. "Ja mēs šo enerģiju pirms padsmit gadiem būtu veltījuši skolēnu izglītošanai, mums jau būtu ļoti liels izglītotu cilvēku īpatsvars. Vēstījumi jātaisa rītdienas sabiedrībai."Trīs pretrunas Goba atzīst, ka viņā ir iekšēja pretruna starp ceļotāju un vietsēdi. Pēc tēva nāves viņš tagad ir kļuvis arī par lauksaimnieku, pārņēmis lauku saimniecību un tajā tur 20 skotu Hailandes šķirnes gaļas govis, kas gan neprasa tik daudz darba kā piena lopkopība. Pretrunīgas ir arī Gobas attiecības ar mākslu: "Ik pa laikam mēģinu dreifēt prom no mākslas, jo te man pietrūkst kritēriju skaidrības. Atšķirībā no, teiksim, medicīnas un mehānikas, kur ir skaidri redzams, vai tavs darbs ir noderīgs, piemēram, vai pacients ir reanimēts un vai iekārta darbojas, mākslā šie profesionālisma kritēriji nav tik skaidri."Jaunībā Goba kādu brīdi strādāja arī lopkautuvē. Šis darbs ietekmējis viņa attieksmi pret dzīvniekiem. Goba uzskata: tas, ko mēs darām ar mājdzīvniekiem, ir netaisnīgi, attieksmei jābūt cieņpilnākai. Vaicāts, kā viņš, audzēdams gaļas govis, tiek galā ar šo pretrunu starp nepieciešamību nogalināt un nevēlēšanos to darīt, Kaspars stāsta: "Manas gaļas govis tiek nogalinātas, nošaujot uz lauka, kur tās ganās. Esmu pilnīgi pret industriālo gaļas rūpniecību. Mēs esam paverdzinājuši dzīvību, ieliekam mājdzīvniekus būros, piedzenam ar hormoniem un antibiotikām, turam necienīgos apstākļos un barbariski nogalinām. Medījot dzīvnieku, viņš nezina savu nāves brīdi. Ja es varētu, nenogalinātu mājlopus vispār. Katrā ziņā par gaļas izniekošanu, sviešanu ārā būtu jābūt ļoti lieliem sodiem." Goba pats gaļu ēd pāris reižu mēnesī. "Ja tu ar savu patēriņu vari neveicināt ciešanas, dari to. Rūpnieciskais gaļas ražošanas process ir ļauns, necilvēcīgs. Tādā ziņā mednieki ir humānāki."Visu rakstu par Kasparu Gobu lasiet žurnāla Sestdiena 23.janvāra numurā!