Decembra sākumā Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņoja par ilggadējā valsts korporācijas Rosnano valdes priekšsēdētāja Anatolija Čubaja atstādināšanu no amata, kuru viņš bija ieņēmis vairāk nekā 12 gadu. Jau dienu vēlāk viņa vietā par korporācijas vadītāju tika iecelts Sergejs Kuļikovs, kurš līdz tam bija citas valsts korporācijas Rosteh vadītāja pirmais vietnieks. Savukārt Čubajs tika nozīmēts par Krievijas prezidenta īpašo pārstāvi sakariem ar starptautiskajām organizācijām.
Šī amatu un kadru nomaiņa izraisīja milzīgu ažiotāžu ne tikai Krievijas, bet arī daudzu citu valstu presē. Čubajs ir viens no 90. gadu sākumā Krievijā īstenotās privatizācijas autoriem un galvenais īstenotājs, kā arī cilvēks, kurš nodrošināja Krievijas eksprezidenta Borisa Jeļcina atkārtotu ievēlēšanu amatā. Tā dēvētajos vētrainajos deviņdesmitajos viņš ieņēma virkni augstu amatu (Krievijas pirmais vicepremjers, finanšu ministrs, prezidenta administrācijas vadītājs) un saglabāja ietekmi arī Vladimira Putina pirmo divu prezidentūru laikā.
Gan šo, gan vēl citu iemeslu dēļ gadu tūkstošu mijā un vēlāk veiktās sabiedriskās domas aptaujas liecināja, ka Krievijā nav nepopulārāka politiķa par Čubaju. Arī mūsdienās ievērojama daļa Krievijas iedzīvotāju turpina uzskatīt viņu par noziedznieku, kas saucams tiesas priekšā par valsts nodevību vai, mazākais, – par Krievijas tautsaimniecībai nodarīto kaitējumu. Pat nedaudzie Čubaja aizstāvji ir spiesti atzīt, ka viņa iecerētās reformas un politiskās aktivitātes ir novedušas pie pavisam citiem rezultātiem, nekā tika gaidīts, un ir atzīstamas par neveiksmīgām. Tomēr par spīti tam visam Čubajs tā arī nav pilnīgi aizgājis no varas olimpa.
Komunists par reformatoru
Interesanti, ka izcelsme vienam no iepriekšējo desmitgažu vispretrunīgāk vērtētajiem Krievijas politiķiem (līdzīgi kā gandrīz visiem viņa domubiedriem – reformatoriem) ir, kā bija pieņemts teikt padomju laikā, pilnībā proletāriska un līdz ar to – "politiski pareiza". Čubaja tēvs Boriss bija Padomju armijas virsnieks, tā dēvētais politiskais darbinieks jeb poļitruks, kurš no armijas atvaļinājās pulkveža dienesta pakāpē un pēc dienesta beigām apmetās Ļeņingradā (šobrīd Sanktpēterburga). Tur Čubajs pabeidza vidusskolu, kā arī Palmiro Toljati vārdā nosaukto Ļeņingradas inženierekonomisko institūtu (viena no prestižākajām mācību iestādēm valstī, kur tika gatavoti nākamie padomju tautsaimniecības vadītāji). Tur topošais politiķis palika arī pēc studiju beigām, nododoties zinātniskajai darbībai, tostarp kļūstot par ekonomikas zinātņu kandidātu (atbilstoši pie mums pieņemtajai gradācijai – zinātņu doktors).
Ideoloģiskā ziņā Čubajs sākotnēji sekoja tēva pēdās, bija aktīvs komjaunietis un 1978. gadā, 23 gadu vecumā, kļuva par PSRS komunistiskās partijas biedru. Tomēr, kā vēlāk sniegtajās intervijās apgalvo pats politiķis, šis fakts viņam netraucēja ātri saprast, ka padomju ekonomiskais modelis nav dzīvotspējīgs. Institūtā Čubaja vadībā izveidojās domubiedru pulciņš, kura dalībnieki nodevās diskusijām par iespējām ieviest PSRS tautsaimniecībā
tirgus ekonomikas elementus, kā arī apsprieda Rietumu ekonomiskās idejas, cik noprotams, īpašu uzmanību veltot tā saucamās Čikāgas skolas ekonomistu darbiem (ja vienkāršoti, tajos tika sludināta brīvā tirgus visvarenība).
Minētā pulciņa dalībnieki ātri atrada kontaktus ar domubiedriem Maskavā, kur tādu pašu entuziastu grupu vadīja Jegors Gaidars – slavenā padomju rakstnieka Arkādija Gaidara mazdēls, vēlākais Krievijas premjers reformators, tā dēvētās šoka terapijas īstenotājs. Pateicoties Gaidara politiskajiem sakariem, "ļeņingradieši" ar Čubaju priekšgalā 1984. gadā tika iesaistīti komunistiskās partijas politbiroja vadībā izveidotās PSRS tautsaimniecības pārvaldes uzlabošanas komisijas darbā. Šīs komisijas uzdevums bija sagatavot priekšlikumus pakāpeniskai padomju ekonomiskā modeļa reformēšanai, ieviešot tajā tā sauktā tirgus sociālisma elementus. Tirgus sociālisms, kura ietvaros vienas partijas vadošā loma un plānveida ekonomika veiksmīgi sadzīvoja ar privātajām iniciatīvām, bija sevi gana sekmīgi pierādījis jau vairākās padomju bloka valstīs (bijušajā Dienvidslāvijā, Ungārijā un citur), pārorientēšanās uz šādu modeli ritēja Ķīnā, un arī PSRS vadībā parādījās aizvien vairāk tirgus sociālisma atbalstītāju.
Politbiroja paspārnē izveidotā komisija izstrādāja un iesniedza savus priekšlikumus, kuri, kā liecina vēlākie ideju autoru izteikumi, atradās apmēram pa vidu starp Ungārijas un Ķīnas modeli. Sava veida paradokss, bet šie plāni, kuru veiksmīgas īstenošanas gadījumā pastāvēja reāla iespēja ievērojami paildzināt PSRS pastāvēšanu, novēršot vismaz daļu tās ekonomisko problēmu, tika apturēti līdz ar Mihaila Gorbačova kļūšanu par PSRS komunistiskās partijas ģenerālsekretāru. Gorbačovam un viņa domubiedriem bija pašam savi priekšstati par ekonomiskajām un politiskajām reformām, tostarp pārliecība, ka tādas nepieciešamas nekavējoties. Rezultātā politbiroja paspārnē izveidotā komisija tika likvidēta, bet tās izstrādātie plāni – pasludināti par nerealizējamiem. Pakāpenisku un plānveidīgu reformu vietā sākās haotiski un nesistēmiski mēģinājumi "demokratizēt" padomju ekonomiku. Tas viss noveda pie smagas vilšanās tā dēvēto jauno reformatoru vidū, kuri šādas attieksmes dēļ sāka atklāti paust viedokli, ka padomju ekonomika ir dzīvot nespējīga, ka pakāpeniskas reformas vairs nav iespējamas un ka vienīgā izeja no situācijas ir radikāla privatizācija un pilnīga pāreja uz brīvo tirgu. Īpaši vērts piebilst: vismaz Čubajs labi apzinājās, ka šis solis novedīs pie ļoti smagām sociālajām sekām. 1990.gadā viņa kopīgi ar domubiedriem parakstītā analītiskā ziņojumā ir atzīts, ka privatizācijas rezultāts būs ievērojama dzīves līmeņa pazemināšanās, dramatisks ienākumu nevienlīdzības pieaugums, masu bezdarbs un plaša ekonomiskās noziedzības izplatība. Taču, neraugoties uz to, PSRS vadība tika aicināta iespējami agrāk sākt pāreju uz tirgus ekonomiku.
Oligarhu privatizācija
PSRS vadība sākt pilnvērtīgas ekonomiskās reformas gan nepaspēja tā vienkāršā iemesla dēļ, ka 1991. gada augustā sabruka pati PSRS. Izstrādāt jau Krievijas ekonomisko reformu plānu tika uzaicināts Jegors Gaidars, kurš savukārt bija labi pazīstams ar Genadiju Burbuli – vienu no tobrīd pašiem tuvākajiem Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina līdzgaitniekiem. Gaidars plāna izstrādei nekavējoties piesaistīja Čubaju, kurš tolaik ieņēma Sanktpēterburgas mēra Anatolija Sobčaka ekonomiskā padomnieka posteni. Plāns īsā laikā arī tika sagatavots – Gaidaram, Čubajam un viņu domubiedriem atlika tikai noformēt jau esošās idejas, – un 1991. gada oktobrī Jeļcins to prezentēja Krievijas Tautas deputātu kongresā. Deputāti, jāpiebilst, reformu plānu atbalstīja, kā arī nobalsoja par Jeļcina iecelšanu par Krievijas Ministru kabineta priekšsēdētāju. Par faktisko premjerministru gan kļuva Gaidars, kurš nekavējoties piedāvāja Čubajam Krievijas Valsts īpašumu pārvaldes komitejas priekšsēdētāja amatu. Ņemot vērā reformu plāna ietvaros paredzēto vispārējo privatizāciju, šā posteņa nozīmīgumu ir grūti nenovērtēt. Nedaudz vēlāk Čubajs kļuva arī par Krievijas vicepremjeru.
Jāpiebilst, ka Krievijā tolaik ļoti populāra bija ideja, ka valsts uzņēmumi (bet tādi bija faktiski visi uzņēmumi bijušajā PSRS) jāpārveido par kooperatīviem, kuru līdzīpašnieki ir visi strādājošie jeb, runājot tā laika terminoloģijā, darba kolektīvi. Šī ideja bija balstīta uz faktu, ka kooperatīvi bija uzskatāmi pierādījuši savu dzīvotspēju un konkurētspēju daudzās rietumvalstīs (kur ir plaši izplatīti joprojām), kā arī uz apsvērumu, ka kooperatīvu ekonomika būs ievērojami taisnīgāka un sociāli atbildīgāka nekā jauno reformatoru sludinātais tirgus kapitālisms. Čubajs tikmēr aktīvi aizstāvēja ideju, ka reālu uzņēmumu attīstību var nodrošināt tikai privātīpašnieki, nevis kolektīvs un ka šī iemesla dēļ par privatizācijas rezultātu jākļūst akciju sabiedrību izveidei. Turklāt reformu plāns privatizācijas gaitā paredzēja ievērojamas priekšrocības uzņēmumu esošajiem vadītājiem, kuriem tika radītas iespējas kļūt par šo uzņēmumu galvenajiem akcionāriem. Tā arī nav skaidrs, vai Čubajs tiešām ticēja, ka efektīvs var būt tikai privātās rokās esošs uzņēmums, vai arī šāds privatizācijas modelis tika piedāvāts, lai novērstu tā saucamo sarkano direktoru (lielo uzņēmumu vadītāji) un sarkano baronu (kolektīvo un padomju saimniecību vadītāji) pretdarbību reformām. Tomēr beigu beigās Čubajam ar Gaidara atbalstu izdevās panākt, ka tiek apstiprināts tieši šāds privatizācijas plāns.
Procesa gaitā tika izmantoti privatizācijas konti (ja vienkāršoti – darbinieku daļas uzņēmumos, kas tika pārvērstas akcijās) un vaučeri – mūsu privatizācijas sertifikātu analogs, ko varēja brīvi tirgot. Neiedziļinoties niansēs: privatizācija beidzās ar to, ka pārliecinošā vairākumā gadījumu par uzņēmumu gandrīz pilnīgiem īpašniekiem kļuva to vadītāji vai ieinteresētās personas, kas vispārējā haosa apstākļos nekautrējās izmantot visdažādākās metodes, ieskaitot atklāti kriminālas, lai iegūtu kontroli pār interesējošajiem uzņēmumiem. Tostarp tieši privatizācija ļāva parādīties bēdīgi slavenajiem Krievijas oligarhiem. Izplatīta metode bija apzināta uzņēmumu novešana uz bankrota sliekšņa, kas ļāva par simboliskām summām izpirkt strādājošo akcijas. Tieši tāpat ierobežota skaita cilvēku rokās nonāca un privatizācijā tika arī izmantoti vairākums vaučeru. Kā liecina atsevišķas aplēses, izmantot vaučerus kāda uzņēmuma akciju iegādei izvēlējās 15% Krievijas iedzīvotāju (par ekonomiski veiksmīgiem ir uzskatāmi tikai 20% no šiem ieguldījumiem), pārējie tos vienkārši pārdeva. Šo iemeslu dēļ Čubajs, kurš publiski solīja visiem vaučeru īpašniekiem drīzu ekonomisko labklājību, kļuva ārkārtīgi nepopulārs, iedzīvotāju vairākumam ne bez iemesla uzskatot, ka viņš ir atbildīgs par to, ka "tautas privatizācija" pārtapusi par «oligarhu privatizāciju», kā arī novedusi pie 90.gadu "kriminālā sprādziena" Krievijā.
Mazsvarīgs nav arī fakts, ka tiešs šo procesu rezultāts ir Krievijas iedzīvotāju smagā vilšanās Rietumu ekonomiskajā modelī. Kā privatizācijas konsultanti tika pieaicināti virkne populāru Rietumu ekonomistu, pamatā Čikāgas skolas piekritēju, un viņu aktivitātes, kā arī vārdu un solījumu acīmredzamā atšķirība no realitātes Krievijā ir jūtamas joprojām, un tas ir novedis arī pie tā, ka no Rietumiem nākoši ieteikumi aizvien tiek uztverti ar atklātu neuzticību.
"Pie visa vainīgs…"
Pēc tam kad 1994. gadā privatizācija tika pasludināta par veiksmīgi noslēgtu, Čubajs vēl bija Krievijas pirmais vicepremjers, tomēr šo amatu zaudēja, kad prezidentu Jeļcinu atbalstošā partija Mūsu mājas – Krievija, kuru vadīja toreizējais premjers Viktors Černomirdins, 1996. gada janvārī notikušajās Valsts domes vēlēšanās spēja iegūt tikai 10% vēlētāju atbalsta. Partijas neveiksme bija lielā mērā saistīta ar to, ka politiskie oponenti spēja ļoti veiksmīgi izmantot Čubaja lielo nepopularitāti. Viņš no darba valdībā tika atstādināts, un, komentējot vēlēšanu rezultātus, Jeļcins pat izteicās, ka "vainīgs Čubajs", kas gan bija domāts kā joks.
Dažas dienas vēlāk tolaik ļoti populārajā televīzijas raidījumā Lelles, kurā tika parodēti Krievijas politiķi, Jeļcina mutē jau tika ielikti vārdi "pie visa vainīgs Čubajs", turklāt šos vārdus lelle – prezidents teica, vērojot atklāti postapokaliptisku ainavu, kas simbolizēja Krievijas tā brīža ekonomiku. Šis izteikums Krievijā ir populārs vēl šodien un tiek lietots vietā un nevietā, pat neraugoties uz to, ka vismaz jaunākajai valsts iedzīvotāju paaudzei Čubaja vārds vairs tikpat kā neko neizsaka.
Katastrofālās ekonomiskās reformas atstāja graujošu ietekmi arī uz prezidenta Jeļcina reitingiem. Vēlēšanas bija gaidāmas 1996. gada jūnijā, un vēl martā socioloģiskās aptaujas liecināja, ka Jeļcinu ir gatavi atbalstīt tikai 15% vēlētāju, kā arī to, ka par vēlēšanu uzvarētāju kļūs komunistu līderis Genadijs Zjuganovs. Šeit gan jāpiebilst, ka, lai arī komunisti bija saglabājuši padomju stila atribūtiku un daļu lozungu, realitātē Zjuganovs solīja saviem atbalstītājiem kaut ko vidēju starp sociālismu un sociāldemokrātiju, turklāt tikai Krievijā – pasaules revolūcija no vēlmju saraksta bija svītrota. Zjuganova programma arī paredzēja nekavējošu privatizācijas rezultātu pārskatīšanu, tās gaitā iznīcināto stratēģisko nozaru atjaunošanu, vērienīgu cīņu ar valsti pārņēmušo kriminālo un ekonomisko noziedzību utt., un visas šīs idejas bija ļoti populāras iedzīvotāju vidū. Lai cik tas nešķistu paradoksāli, par Jeļcina glābēju kļuva tieši Čubajs. 1996. gada martā tika izveidots neformāls prezidenta priekšvēlēšanu štābs, kas oficiāli tika nosaukts par Analītisko grupu. To vadīja Čubajs, un tās uzdevums bija panākt atkārtotu Jeļcina ievēlēšanu – kā vēlāk atklāti atzina vairāki grupas dalībnieki, "neraugoties ne uz ko". Praksē tas izpaudās kā Čubaja došanās uz Davosas ekonomikas forumu, kurā viņš paziņoja, ka Zjuganova ievēlēšanas gadījumā ir gaidāms komunistu revanšs un aukstā kara atgriešanās, kā arī atklāti lūdza rietumvalstu atbalstu "Krievijas demokrātijai un ekonomiskajai brīvībai". Šāds atbalsts arī tika sniegts, tostarp Krievijā ieradās lielāks skaits polittehnologu no ASV, kuri aktīvi iesaistījās Jeļcina priekšvēlēšanu kampaņas organizēšanā. Čubajs tikmēr nodarbojās ar neoficiālo līdzekļu piesaisti un organizēja balsošanas iznākumus "uz vietām".
Aģitācijai par Jeļcinu tika piesaistīts ārkārtīgi plašs sabiedrībā pazīstamu cilvēku loks, kuri saņēma iespaidīgus neoficiālus honorārus. Tāpat tiek uzskatīts, ka uzpirktas tika daudzas vēlēšanu komisijas. Par notiekošā mērogiem liecina gadījums, kas kļuvis par minētā laika posma simbolu, – kad drošības dienesti aizturēja divus Jeļcina priekšvēlēšanu štāba ierindas darbiniekus, kuri nesa kopētāja Xerox kasti, tajā atradās 500 tūkstoši ASV dolāru. Čubajs vēlāk publiski attaisnoja notikušo, paziņojot, ka uzvarai pār komunistiem der jebkādi līdzekļi. Lai nu kā, vēlēšanu otrajā kārtā par uzvarētāju kļuva Jeļcins, saņemot 53,8% balsu.
Pēcāk Čubajs kļuva par vadītāju Jeļcina administrācijai, kuras pilnvaras tolaik tika ievērojami paplašinātas. Tas padarīja viņu par ļoti nozīmīgu politisko figūru, un prese pat atklāti dēvēja Čubaju par "reģentu". Tiesa, konkurences cīņā par ietekmi uz Jeļcinu viņš visai drīz izrādījās zaudētājs un kļuva par Krievijas finanšu ministru, kur viņa vadībā tika īstenotas vairākas ļoti šaubīgas valsts īpašumu izpārdošanas izsolēs, kā arī piedzīvota 1998. gada ekonomiskā krīze. Tās laikā viņš tika nozīmēts par Krievijas prezidenta īpašo pārstāvi sarunām ar starptautiskajām finanšu organizācijām.
Lieki piebilst, ka nedz piedzīvotā finanšu krīze, nedz Maskavai visai pazemojošo starptautisko finanšu institūtu prasību bezierunu pieņemšana nevairoja Čubaja jau tāpat katastrofāli zemo popularitāti.
Pirmspensijas krēsls?
Pēc 1998. gada krīzes Čubajs zaudēja amatus valdībā, tomēr tika iecelts par Krievijas apvienotās energokompānijas vadītāju ar uzdevumu panākt šī uzņēmuma – elektroenerģijas ražotāja un piegādātāja – sadalīšanu mazākās kompānijās un pēcāku privatizēšanu. Šie plāni gan tika īstenoti tikai daļēji. Galvenokārt Krievijas ģeogrāfijas dēļ daudzos gadījumos izrādījās, ka elektroenerģijas ražotāji strādāt ar peļņu vienkārši nav spējīgi (vai arī elektroenerģijas cenai jābūt astronomiskai), un līdz ar to šie uzņēmumi palika valsts īpašumā. Turklāt jau ātri visi saprata, ka privatizācijas rezultāts ir nevis cenu pazemināšanās un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanās, bet gan gluži pretēji. Cerības attaisnoja tikai pavisam nedaudzas jaunizveidotās kompānijas, 2008. gadā apvienotā energokompānija tika oficiāli likvidēta un sākās arī privatizēto kompāniju pakāpeniska atgriešanās valsts uzņēmumu rokās.
Lai arī elektroenerģijas sektora privatizācija tika vērtēta kā atklāti neveiksmīga, atzīstot, ka Čubaja vadībā
tika mēģināts ieviest modeli, kas Krievijas apstākļos nav dzīvotspējīgs –, tas netraucēja viņam 2008. gadā kļūt par vēl viena valsts uzņēmuma – Krievijas nanotehnoloģiju korporācijas (2010. gadā tika pārsaukta par Rosnano) – valdes priekšsēdētāju. Tā ir viena no vairākām valsts lielajām korporācijām, kuras darbība atšķirībā no, piemēram, Rosatom vai Rosteh vienmēr uzskatīta par diskutablu, jo nekādu ievērojamu panākumu tai nav, izņemot atsevišķas veiksmīgas investīcijas Krievijas jaunuzņēmumos. Toties daudzas plaši izreklamētas un dārgas ieceres ir beigušās ar atklātu izgāšanos, liekot Krievijas medijiem regulāri apšaubīt Čubaja spēju vadīt šādu uzņēmumu.
Krievijas prezidenta iecietīgā attieksme pret Čubaju tika skaidrota gan ar dažādiem aizkulišu līgumiem starp Krievijas ekonomiskajiem grupējumiem, gan sazvērestības teorijām, kuru ietvaros Čubajam tika atvēlēta gluži vai Rietumu globālistu galvenā emisāra loma Krievijā. Putina nevēlēšanos nomainīt Čubaju ne tikai regulāri izmantoja neliberālā opozīcija, bet pat Krievijas prezidenta pārliecināti atbalstītāji nekad nav spējuši atrast šai rīcībai ticamus izskaidrojumus. Taču tagad Rosnano vietā Čubajam ir piešķirts simboliskais Krievijas prezidenta īpašā pārstāvja amats. Šādi posteņi tiek izveidoti, tikai balstoties uz īpašiem prezidenta rīkojumiem, netiek uzskatīti par valsts amatiem un jebkurā brīdī var tikt likvidēti, ja prezidents to uzskata par nepieciešamu. Šobrīd (ieskaitot Čubaju) ir 16 šādu pārstāvju, un starp viņiem ir atrodami gan cilvēki, kuri šo amatu saņēmuši par ievērojamiem nopelniem un reāli pārstāv Krievijas intereses (piemēram, slavenais Krievijas polārpētnieks Arturs Čilingarovs), gan ļaudis, kuriem tas piešķirts kā sinekūra pirms došanās pensijā.