Kad jautāju draudzenei Dārtai, cik man izmaksātu mācības Oderas tautskolā jeb Odder Højskole, kurā mācās viņa, un kas jādara, lai tur nokļūtu, Dārtas atbilde mani pārsteidza: "Tev tikai laikus jāuzraksta īss e-pasts skolas administrācijai, kāpēc vēlies mācīties šajā skolā, kā arī jāpiemin, ka esi no Latvijas un interesējies par Sīriusa grantu (Cirius grant), un pēc tam jāizpilda pieteikuma forma skolas mājaslapā!" Tā arī uzreiz darīju, nosūtot skolai šādu vēstuli:
"Esmu 24 gadus veca ārštata žurnāliste no Latvijas. Jau no bērnības man patīk lasīt. Kad sava dzimtā ciemata bibliotēkā biju izlasījusi gandrīz visas grāmatas, sāku rakstīt pati. Pēc vidusskolas sāku studēt žurnālistiku, bet, lai gan izbaudīju studiju procesu, visu laiku meklējot un pārbaudot avotu uzticamību, zaudēju rakstīšanas prieku. Es ticu, ka mācības Oderas tautskolā varētu man palīdzēt šo prieku atgūt, jo skola studentiem dod brīvību eksperimentēt, kā arī ļauj satikt jauniešus ar līdzīgām interesēm. Manuprāt, viens no skolas vislielākajiem plusiem ir iespēja katram studentam radīt pašam savu grafiku. Manā universitātē tas diemžēl nebija iespējams! Runājot par manu finansiālo situāciju, mani ienākumi nav stabili un man nav lielu iekrājumu, tāpēc gribētu pieteikties Sīriusa grantam."
Jau tajā pašā dienā saņēmu atbildi, ka esmu uzņemta mācībām Oderas tautskolā un man piešķirts Sīriusa grants, tāpēc par 5,5 mēnešu mācībām, ieskaitot mācību materiālus, gultas vietu dalītā istabā, trīs maltītes dienā un ekskursijas Dānijā, kā arī vienu ceļojumu ārpus valsts, man būs jāmaksā tikai 6115 dāņu kronu, kas ir nedaudz vairāk nekā 820 eiro. Bez Sīriusa granta mācības Oderas tautskolā man izmaksātu aptuveni 4230 eiro, kas tāpat ir tikai neliela daļa no patiesajām šo mācību izmaksām, jo lielu daļu finansējuma dod Dānijas valdība, kā arī tautskolas pelna pašas, izīrējot telpas dažādiem pasākumiem.
Lielākajai daļai dāņu jauniešu šo summu parasti sedz vecāki vai pašvaldības (ja jaunieši atsūtīti pēc sociālā darbinieka ieteikuma, lai socializētos un apgūtu jaunas prasmes), vēl daļai to viegli izdevies sakrāt vasaras darbā, jo viņi, nestrādājot pilnu slodzi vai strādājot tikai dažus mēnešus, gada griezumā nopelna relatīvi maz, tādēļ ir atbrīvoti no lielā nodokļu sloga – 45 % vietā nodokļos aiziet tikai 8% algas.
Kas ir tautskolas?
Kad pieteicos mācībām, padziļinātu izpēti par tautskolu sistēmu Dānijā nebiju veikusi. Zināju tikai to, ka, izmantojot neformālas izglītības metodes, tautskolās, kas darbojas pēc internātskolu principa, dažādus priekšmetus var apgūt visa vecuma cilvēki un ka tautskolās nav eksāmenu. Jau pirmajā dienā visiem ārzemju studentiem (kopumā 2017. gada pavasara semestrī Oderā tādu bija divdesmit no trim kontinentiem) tika nolasīta lekcija par dāņu izglītības sistēmu un tautskolām.
Par tautskolu idejisko tēvu Dānijā uzskatāms dāņu priesteris, rakstnieks un politiķis Nikolajs Frederiks Severīns Gruntvigs (1783–1872), kurš cīnījās par to, lai izglītība būtu pieejama ne tikai aristokrātiem, bet arī zemniekiem, kuriem 19. gs. nepietika līdzekļu un laika mācībām prestižajās universitātēs. Pirmās tautskolas mērķis bija mācīt par demokrātiju, kā arī sociālo un politisko aktīvismu, lai zemnieki varētu iesaistīties un ietekmēt politisko situāciju valstī. Drīz vien tautskolas Dānijā iemantoja lielu popularitāti un jau gadsimta beigās pat palīdzēja likt pamatus tādai Dānijas valstij, kāda tā ir šobrīd – ar augstu labklājības līmeni un sociālo vienlīdzību.
Savukārt 20. gadsimtā daudz tautskolu tika dibināts, lai cilvēki sāktu vairāk domāt par kultūras vērtībām. Pašreiz Dānijā darbojas 70 tautskolu, kas izkaisītas pa visu valsti. No tām dažās vienlaicīgi mācās tikai 30 studentu, bet citās pat vairāk nekā simts. Mūsdienās tautskolu galvenās devīzes ir: mācīties prieka pēc, mācīties uzņemties atbildību, mācīties kopā, kā arī izzināt sevi un citus!
Oderas tautskolā, kurā mācījos es, bija iespējams apgūt dažādus priekšmetus un katrs students varēja sastādīt pats savu grafiku. Izvēlētie A un B moduļa priekšmeti turpinājās visu semestri, savukārt C modulī esošie mainījās pa mēnešiem. Galvenie novirzieni jeb A moduļa priekšmeti, ko manā semestrī piedāvāja apgūt Oderā, bija žurnālistika un jaunie mediji, mūzikas producēšana, māksla, kino producēšana, dizains (ar uzsvaru uz modes mākslu), kā arī psiholoģija un pašizziņa (tikai dāņu valodā). Savukārt B modulī studenti varēja izvēlēties grafisko dizainu, spēlēšanu ansamblī, keramiku, fotogrāfiju, kā arī sportu un fitnesu, āra aktivitātes u. c. C moduļa priekšmetos bija pārstāvēti vēl vairāk novirzienu: basketbols, futbols, dāņu kultūra, dziedāšanas tehnikas, joga, kurss par pareizu stāju, modernās dejas u. c. Paralēli visu semestri bija iespēja arī dziedāt korī un otrdienu rītos iet uz peldēšanas nodarbībām pilsētas baseinā, kā arī mācīties dāņu valodu (ārzemju studentiem).
Lai gan sākotnēji biju domājusi papildināt zināšanas žurnālistikā, galu galā, lai man būtu interesantāk un varētu apgūt ko jaunu, kā galvenos priekšmetus izvēlējos kino producēšanu un fotografēšanu un pirmajā mācību dienā kā centīga studente ar jaunu pelēki spīdīgu kladīti devos uz pirmo kino producēšanas lekciju. Pierakstu klade gan pēc pirmās pusstundas jau bija jāliek malā, jo mēs ķērāmies pie praktiskā darba – kameru apguves.
Dziesmas un lipīgs gaitenis
Hands on pieredze jeb vispirms prakse un tikai tad teorija bija veids, kā Oderā mācījos gan kino producēšanu, gan fotogrāfiju. Kino producēšanas lekcijā (pēc tehnikas apguves) studentiem uzreiz bija jāsadalās grupās un jāsāk veidot pirmo īsfilmu, bet pēc tam kopā analizējām un konstruktīvi kritizējām gan savu, gan pārējo kursabiedru darbu. Tāpat fotogrāfijas lekcijās pasniedzējs sākumā uzdeva mājasdarbu, piemēram, sastindzis priekšmets kustībā, portrets, bet pēc tam, analizējot mūsu iesniegtās fotogrāfijas, deva padomus, kā sniegumu uzlabot.
Tā kā ne visiem studentiem, kas izvēlējās fotografēšanas kursu, bija sava kamera, skola pret parakstu aizdeva tehniku, kā arī uz pusgadu savos datoros bez maksas bija iespējams ielādēt Adobe fotošopu bilžu apstrādei. Tāpat arī visos pārējos priekšmetos skola nodrošināja visu vajadzīgo ekipējumu, materiālus vai instrumentus. Visu laiku atvērtas bija arī lekciju telpas un pieejama sporta zāle, tāpēc – ja kādam bija vēlēšanās pusnaktī spēlēt klavieres, gleznot, cilāt svarus vai mīcīt mālu – tas bija iespējams, vajadzēja tikai vēlmi un apņēmību, kas Oderā piemita retajam studentam, jo ikdiena bija ļoti piesātināta.
Katrs rīts sākās ar rīta sapulcēm un dziedāšanu, pēc tam līdz pulksten četriem vai sešiem notika izvēlētās lekcijas, kam sekoja vakariņas un vakara nodarbība, piemēram, dažādas profesionāļu vieslekcijas, filmu vai tematiskie vakari, kopīga dziedāšana, kas ir svarīga tautskolu tradīcija. Interesanti, ka tautskolām ir pat sava dziesmu grāmata, kurā iekļauti gan psalmi, ko sarakstījis tautskolu garīgais tēvs Gruntvigs, gan dāņu tautasdziesmas, gan modernas popa un roka dziesmas angļu valodā, un šī dziesmu grāmata katru gadu ir starp visvairāk pirktajām grāmatām Dānijā.
Līdztekus mācībām un aktivitātēm, kas vērstas uz personas izaugsmi gan fiziski, gan garīgi un spēju sadarboties, tautskolas studentiem ir arī pienākumi. Tā kā tautskolās visi ēd un dzīvo kopā (kā internātskolā), visi studenti arī ir atbildīgi par koptelpu tīrīšanu un vienreiz semestrī nedēļu jāveic pienākumi virtuvē – jāpalīdz pavārēm ar ēdiena servēšanu, novākšanu, trauku mazgāšanu un ēdamtelpas tīrīšanu –, kā arī pēc grafika jātīra gaitenis, kurā students mitinās. Ar virtuves pienākumiem man problēmu nebija, un veicu tos ar entuziasmu un prieku, jo ļoti cienīju smaidīgās pavāres, kas lieliski gatavoja (nebūt nebiju vienīgā, kas pieņēmās svarā par vairākiem kilogramiem), toties kādā sestdienas rītā gaiteni tīrīt atteicos, jo pēc kārtējās piektdienas ballītes visa grīda bija nolaistīta ar alu, uz grīdas mētājās stikli, kā arī bija atritināti vairāki tualetes papīra ruļļi…
Alkohols un ballītes
Te vietā piezīmēt, ka Dānijā jaunieši vieglo alkoholu – alu un vīnu – veikalos (bāros un restorānos ne) var iegādāties jau no 16 gadu vecuma, līdz ar to dāņi sāk dzert agros pusaudžu gados un alkohols kļūst par dabisku sociālās dzīves, ballīšu kultūras daļu. Tā kā tautskolās lielākā daļa studentu ir 18 līdz 24 gadus veci (manā semestrī Oderā visjaunākajai studentei bija 17 gadu, bet visvecākajai 45 gadi) un vēl nezina, ko dzīvē grib, alkohols un skaļas ballītes ir neatņemama tautskolu dzīves sastāvdaļa, un Odera nebija izņēmums. Lai gan te darbdienās alkohola lietošana bija aizliegta, kāds pa kluso istabā iedzēra un uzpīpēja zāli arī tad, vislielāko enerģiju gan taupot nedēļas nogales ballītēm, kas katru piektdienu un sestdienu skolā notika speciālā telpā ar skaņas izolāciju. Vakara noslēgums gan tāpat vienmēr pārcēlās uz gaiteni starp studentu istabām, kas ļāva katru nedēļu izveidoties jauniem pārīšiem (semestra beigās visi dāņu studenti, kas bija vieni, bija tikuši pie otrās pusītes), bet man pēc kārtējās negulētās nakts radīja galvassāpes un spītīgu nevēlēšanos tīrīt ar alkoholu piecūkoto gaiteni. Izrādās, tādā veidā es pārkāpu nerakstīto skandināvu Jantes likumu, ko pirmo reizi 20. gs. vidū ievēroja un aprakstīja dāņu un norvēģu rakstnieks Aksels Sandemūse.
Jantes likums nosaka: tu nedrīksti iedomāties un uzvesties tā, it kā tu būtu kaut kas! Vienu vārdu sakot – neizlec! Lieki teikt, ka neviens (ne pasniedzēji, ne mana draudzene – dāņu studente Helle, kurai bija 45 gadi un kura arī nekad nepiedalījās ballītēs) manu nevēlēšanos tīrīt piecūkoto gaiteni nesaprata, jo taču LIKUMS NOSAKA, KA VISI TĪRA gaiteni! Tāpēc arī tas visiem ir jātīra neatkarīgi no tā, vai paši radījuši nekārtību. Tā kā paliku pie sava un laikam tiešām uzvedos tā, it kā būtu Kaut Kas, vienojos ar pārējiem, ka gaiteni vienmēr cītīgi (kā to darīju līdz šim) tīrīšu tikai darbdienās, bet, ja mana gaiteņa tīrīšanas maiņa iekritīs nedēļas nogalēs, varu izvēlēties – tīrīt vai ne –, kas man šķita godīgi.
Pavisam drīz arī manas lūgšanas par to, ka nevaru gulēt, tika uzklausītas – mani aicināja pārcelties uz citu istabu, tiesa gan, negaidītā veidā. Lai gan ilgi cietos, dienā, kad devos uz administrāciju paust vēlmi, lai mani pārceļ uz citu istabu, man jau ziņoja, ka tas ir nokārtots, – izrādās, mana istabas biedrene Matilda no Zviedrijas, ar kuru mani salika kopā, jo bijām viena vecuma, jau pēc pirmās nedēļas lūgusi piešķirt citu istabas biedreni, jo viņa jūtoties vientuļi, bet es visu laiku strādāju pie datora… Mani iemesli, kāpēc nevēlējos dzīvot kopā ar Matildu, gan bija pavisam citi – viņai bija diagnosticēta narkolepsija (nekontrolētas iemigšanas lēkmes), kas izpaudās kā murgošana un nespēja gulēt naktīs, bet miegainība no rīta. Tāpat Matilda vienmēr savu netīro veļu un zeķes meta uz grīdas, kas mani ļoti kaitināja, lai gan pati neesmu tiesīga tikt iecelta par tīrības policiju! Neko no tā visa, negribot aizvainot, Matildai gan neteicu, taču par pārcelšanos priecājos, jo tiku pašā gaiteņa galā, kur bija daudz klusāks, un turpmāk piektdienās un sestdienās varēju saldi gulēt. Mana jaunā istabas biedrene Lea bija vietējā, un, lai gan pagājuši jau divi gadi, kopš mācījos Dānijā, varu apgalvot, ka viņa ir viens no visjaukākajiem cilvēkiem, kādu jebkad esmu satikusi.
Hygge, riteņi un haltūras
Dzīvojot ar Leu, ātri iemācījos, ka viņai ļoti svarīgi, lai viss ir hygge – dāņu un norvēģu vārds, ko īsti nevar iztulkot, bet tas apzīmē mājīguma sajūtu, labsajūtu un apmierinātību ar dzīvi un tiek asociēts ar labi pavadītu laiku kopā ar ģimeni, draugiem, kopā ēdot vai dzerot tēju, kafiju. Lai mūsu kopdzīve istabā būtu hygge, Lea pirmajā dienā vannasistabā uz spoguļa uzzīmēja sirsniņu un uzrakstīja: laipni lūgta! Citu reizi viņa man uz gultas atstāja mazas zīmītes vai šokolādes konfektes. Savukārt es, tā kā Leai nepatika agri celties, bieži pasniedzu viņai brokastis gultā, bet pēcpusdienās, kad viņa bija nogurusi un gultā zīmēja, kafiju. Arī, kad mans ritenis, ko pirmajā nedēļā iegādājos krāmu tirgū aptuveni par 30 eiro, saplīsa, Lea aizdeva savu, un tā es varēju turpināt savus ik vakara meditatīvos izbraukumus uz septiņus kilometrus attālo pludmali, kas bija vienīgā vieta, kur varēju pabūt vienatnē un atpūsties no cilvēkiem.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 13. - 19. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!