Starts ierobežojumu atcelšanai – par un pret

Šīs nedēļas sākumā par jaunāko klašu skolēnu atgriešanos mācību iestādēs paziņoja Dānija, Norvēģijā atsāka strādāt bērnudārzi, frizētavas un daudzas ārstniecības iestādes, bet Austrijas varas iestādes atļāva atkal atvērt mazos veikaliņus. Itālijā, kura no Covid-19 pandēmijas cieta un arī turpina ciest īpaši smagi, tika atļauts atjaunot grāmatnīcu un bērnu apģērbu veikalu darbu. Šis Itālijas valdības lēmums tiek uzskatīts par sava veida piesardzīgu eksperimentu, jo grāmatas un bērnu apģērbi tomēr nav pieskaitāmi pie pirmās nepieciešamības precēm. Savukārt Vācijā darbu var atsākt visi veikali, kuru tirdzniecības telpu platība nepārsniedz 800 kvadrātmetru, bet Spānijā, kas ir valsts ar otru lielāko ar Covid-19 inficēto cilvēku skaitu pasaulē aiz ASV, tika atjaunota iepriekš apturēto rūpnīcu darbība.

Aizvien vairāk valstu gan Eiropā, gan citviet pasaulē sāk pakāpeniski un uzmanīgi atcelt koronavīrusa pandēmijas dēļ noteiktos ierobežojumus. 

Pamatoti šādi lēmumi tiek gan ar jaunu inficēšanās gadījumu skaita samazināšanos, gan izpētīto informāciju par Covid-19, kas ļauj vismaz daļu ierobežojumu uzskatīt par pārmērīgiem, gan arī ekonomisko nepieciešamību un daudzu iedzīvotāju aizvien pieaugošo neapmierinātību ar ierobežojumiem, galvenokārt viņu ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanās dēļ.

Tajā pašā laikā ne tikai epidemiologu, bet arī politiķu un atbildīgo amatpersonu attieksme pret ierobežojumu atcelšanu nepavisam nav vienprātīga. Daļa epidemiologu uzskata, ka pandēmijas izplatības mazināšanās – it īpaši Eiropas valstīs – galvenokārt ir ierobežojošo pasākumu rezultāts un, ja ierobežojumi tiks atcelti kaut vai daļēji, pastāv nopietni jauna slimības uzliesmojuma draudi. Nereti tiek aicināts daudzus ierobežojumus atstāt spēkā līdz pat brīdim, kamēr nebūs izstrādāta vakcīna pret Covid-19. Savukārt pretējā viedokļa aizstāvji apgalvo, ka Covid-19 radītie apdraudējumi ir daudzkārt pārspīlēti, vīruss ne tuvu nav tik nāvējošs, kā tiek izziņots, un lielākā daļa inficēto slimību pārslimo, pat nepamanot to. Attiecīgi – arī ierobežojumi tiek uzskatīti par liekiem, un tos vajadzētu atcelt iespējami ātrāk. Līdz ar to politiķiem un citiem lēmumu pieņēmējiem nākas meklēt vidusceļu starp abām šīm galējībām.

Pamatā – Uhaņas modelis

Izstrādājot savas stratēģijas, daudzas pasaules valstis bieži balstās uz Ķīnas piektās lielākās pilsētas un vienlaikus Covid-19 pandēmijas epicentra Uhaņas pieredzi. Tur pandēmijas apkarošanai tika noteikti drastiski ierobežojošie pasākumi, kas ļāva apturēt vīrusu, un šobrīd Uhaņa jau gandrīz pilnībā ir atgriezusies pie ikdienas dzīves. Izklāstot vienkāršoti: Uhaņā vispirms auga inficēšanās un arī mirušo skaits, pēc tam vīrusa izplatība sasniedza tā dēvēto plato stāvokli, kad jaunu inficēto skaits kļuva gandrīz nemainīgs, bet pēc tam jau sākās uzlabošanās, kas ļāva sākt pakāpenisku ierobežojumu atcelšanu.

Ņemot vērā veiksmīgo iznākumu – Covid-19 apturēšanu apmēram triju mēnešu laikā –, daudzi epidemiologi vīrusa izplatību savās valstīs vērtē, salīdzinot vietējos datus ar datiem no Uhaņas, un, balstoties uz šiem salīdzinājumiem, izsaka arī savas prognozes.

Pēdējās nedēļās gan atklājies, ka Ķīnas varas iestādes ir noklusējušas patieso Covid-19 upuru skaitu Uhaņā, un nu tas oficiāli ir palielināts vairāk nekā par tūkstoti cilvēku. Atzīts, ka iepriekš publiski pieejamajā statistikā netika iekļauti dati par cilvēkiem, kas bijuši inficēti ar Covid-19, bet slimību pārcietuši bez kādām redzamām izpausmēm un sekām. Tāpat nav nekādas oficiālas informācijas par veikto testu skaitu, kas ir radījis šaubas, vai prognožu balstīšana uz Ķīnas sniegtajiem datiem ir uzticams risinājums.

Tiesa, tajā pašā laikā citu datu par plašas Covid-19 izplatības gaitu (no sākuma līdz beigām) faktiski nav, un nereti tiek uzskatīts, ka daļēja informācijas noklusēšana tomēr neatsaucas uz pamata likumsakarībām, kas tiek izmantotas, modelējot vīrusa izplatības norisi gadījumos, kad tiek noteikti stingri ierobežojošie pasākumi.

Cits būtisks iemesls, kamdēļ vairākumā gadījumu par atskaites punktu tiek izmantota tieši Uhaņas pieredze, nevis vīrusa izplatības gaita, piemēram, Dienvidkorejā, Taivānā vai Honkongā, kur Covid-19 tika apturēta jau pašā izplatības sākuma stadijā, ir fakts, ka vairākums Eiropas valstu un ASV ierobežojošos pasākumus sāka noteikt tikai pēc tam, kad vīrusa izplatība jau sāka sasniegt pandēmijas mērogus. Piemēram, Itālijā pirmais inficētais ar Covid-19 tika fiksēts 21. februārī, bet valdības lēmums faktiski aizliegt cilvēku pārvietošanos valsts iekšienē, kā arī pārtraukt jebkuru komercdarbību, kas nav stratēģiski nepieciešama, tika pieņemts tikai 22. martā. Tobrīd epidemioloģiskā situācija valstī jau bija kļuvusi faktiski nekontrolējama, bet veselības aprūpes sistēma vairs nespēja sniegt palīdzību visiem saslimušajiem.

Līdzīga ir situācija arī citviet, un tādēļ tiek izmantots nosacītais Uhaņas modelis. Tā ietvaros galvenais mērķis ir ar pašizolāciju un citiem ierobežojumiem vispirms panākt jaunu inficēšanās ar Covid-19 gadījumu skaita stabilizēšanos, bet pēc tam arī pakāpenisku samazināšanos, kas savukārt ļautu sākt ierobežojumu atcelšanu. Uhaņas gadījumā pilsēta bija izolēta divus mēnešus, tomēr eksperti atzīst, ka tas absolūti nenozīmē, ka citviet pasaulē ierobežojumu atcelšana nevarētu sākties agrāk vai, gluži pretēji, – ka ierobežojošie pasākumi nevarētu ieilgt. Galvenais ierobežojumu samazināšanas priekšnoteikums ir stabila jaunu inficēto skaita samazināšanās ilgākā laika posmā, kas ir atkarīga no daudziem faktoriem – tādiem kā iedzīvotāju disciplinētība, ievērojot ierobežojumus un drošības pasākumus, veselības aprūpes sistēmas spēja uzņemt visus saslimušos, iedzīvotāju testēšanas mērogi u. c. Līdz ar to situāciju nākas izvērtēt un lēmumus pieņemt katrai valstij atsevišķi, ņemot vērā savus specifiskos apstākļus.