Cēzars piejūras klimatā

Pēc slinko lietavu dienām Kannās 15. maija rīts pienāk ar sauli. Todien Kannu pilī Bunjuela zālē programmā Cannes Classics tiek izrādīta Rolanda Kalniņa filmas Četri balti krekli (Elpojiet dziļi, 1967) restaurētā versija, klātesot arī diviem klasiķiem – Kalniņam (96) un operatoram Mikam Zvirbulim (80). Neslēpšu, abu kungu uznākšana uz skatuves dziļi aizkustina, bet, izdzirdot Māra Čaklā un Imanta Kalniņa dziesmas Četri balti krekli melodiju un Paula Butkēviča dziedājumu, pārņem sajūtu karuselis. Tas ir vēsturisks brīdis – Cēzars Kalniņš nonācis piejūras klimatā, un latviešu kinovēsture iekartējas Kannās. "Sākumā es baidījos – mēs taču runājam par pilnīgi citā sistēmā dzīvojošiem cilvēkiem, kuri nav dzīvojuši padomju iekārtā," savas sajūtas cenšas summēt Kalniņš. Viņš jūtas gandarīts. Neskatoties uz cienījamo vecumu, Kalniņa un Zvirbuļa vitalitāte ir unikāla – abi papildina viens otra humoru un spriež, ko viņi gribētu noskatīties Kannās. Līdzās atrodas arī režisora mazdēls Valts Kalniņš, kurš palīdz tulkot intervijas un gādā par vectēva pašsajūtu.

Rolanda Kalniņa 21 kino adreses filmogrāfija atstājusi dziļas pēdas nacionālajā kinovēsturē, tomēr vislielākā uzmanība veltīta tā saucamajām aizliegtajām jeb plaukta filmām – Akmens un šķembas (Es visu atceros, Ričard!, 1966), Četri balti krekli un iznīcinātā filma Piejūras klimats (1974), kas fragmentāri saglabājusies –, kuru ģenealoģija, tapšanas un vēlākais traģiskais liktenis ir plaši aprakstīts. Jāatzīst, tās arī pakļautas mītradei, tomēr tieši Četri balti krekli kļuvuši par sava veida Latvijas kino emblēmu, kas sabalsojas ar 60. gadu nacionālo kinematogrāfu jaunajiem viļņiem un modernisma kino iezīmēm. Starp Kalniņa filmām un  Četros baltos kreklos skanošajām ansambļa Optimistika dziesmām Pirmā tikšanās un Šūpulītis izveidojas paralēle. Proti, Cēzara Kalniņa (Uldis Pūcītis) un Anitas Sondores (Dina Kuple) attiecības ir padomju cenzūras un mākslinieka pašcenzūras kvintesence, kuru apjož arī Kalniņa kinovalodas un ideju pretestība tā laika ideoloģijai. "Mums bija sarūgtinājums, bet tolaik es jutos labāk nekā tie cilvēki, kas realizēja aizliegumu," pauž režisors. Šodien filmu atzīst jau pasaules kino kontekstā. SestDiena tikās ar Kalniņu pēc filmas seansa Latvijas paviljonā Village International, lai runātu par filmas Četri balti krekli pārkāpšanu pāri laika slieksnim, nestabilajiem pamatiem pēc padomju varas un viņa pasaules izjūtu šodien.

Kādas ir jūsu izjūtas, pēc vairāk nekā 50 gadiem kopš Četru baltu kreklu tapšanas nonākot Kannās?

Satraukums, prieks un laikam arī apmierinājums.

Kādā ziņā apmierinājums?

Tādā, ka cilvēki filmu ir pieņēmuši. Sākumā es baidījos – mēs taču runājam 
par pilnīgi citā sistēmā dzīvojošiem cilvēkiem, kuri nav dzīvojuši padomju iekārtā. Filmā svarīga ir muzikālā līnija – dziesmas, kas kaut kur pieliek punktu dažām pārdomām, kas mūsu filmā ir. Tie ir precizējumi, kas nenorāda ar pirkstu. Protams, tā nav muzikāla filma, bet gan filma, kurā mūzika un dziesmas tiek izmantotas kā dramaturģiskais materiāls.

Kas, jūsuprāt, ir tas, kas licis Kannu festivāla programmētājiem šogad klasikas programmā iekļaut šo filmu?

Ziniet, mani pašu tas pārsteidza. Nekad sapņos neesmu, ne arī kāds cits no radošās komandas iztēlojies, ka varētu te nonākt. Laikam mēs esam kaut ko sajutuši, kas arī šodienas un citas sabiedriskās sistēmas cilvēkus var ieinteresēt. Varbūt tā ir pastāvēšana par sevi un personīgo pārliecību.

Principā centieni saglabāt pašam sevi?

Mēs esam uztvēruši dzīves ritmu. Jā, konkrētā laika, bet tā laika dzīves ritms sasaucas ar esošo dzīves ritmu.

Tiesa, filma izkāpj ārpus sava laika, jo runa nav tikai par māksliniecisko un ideoloģisko cenzūru, bet par jauna cilvēka attiecībām ar laikmetu un kādus kompromisus tas liek izdarīt.

Zināt, es jūtu gandarījumu, bet tas nav par tā laika "aizliegumu", jo mums kaut kāds sarūgtinājums bija, bet tolaik es jutos labāk nekā tie cilvēki, kas realizēja "aizliegumu". Es ticu, ka tie cilvēki, kas to realizēja, pieņēma šo darbu. Viņiem bija lielākas problēmas nekā mums. Jā, nepatīkami.