Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +17 °C
Viegls lietus
Svētdiena, 1. augusts
Albīna, Albīns

Drāmas tiešraidē un dabā

Ornitologs Arnis Zacmanis par putnu policiju, par to, vai latviešiem ir sirds, un pēc kā vistu vanags dodas uz tirgu.

Dramatiski notikumi ievadījuši desmito, tātad apaļas jubilejas sezonu, kopš darbojas Latvijas Dabas fonda (LDF) tiešsaistes kameras, kurās ikviens var vērot putnu un arī dažu citu dzīvnieku dzīvi dabā. Turklāt bēdu ainas notiek akurāt tiešraižu slavenākā pāra – Durbes jūras ērgļu Mildas un Raimja – ligzdā, kopš 27. martā Raimis tajā neatgriezās. Vērojot Mildas izmisumu, daudzu pat šķietami izglītotu vērotāju sirds neiztur un roka ceļas sociālajos tīklos rakstīt dedzīgus mudinājumus iejaukties dabas procesos, kaut vai ar dronu palīdzību pabarojot Mildu (ja zinātu, kā tas izdarāms, droši vien pieprasītu arī jauna precinieka sagādāšanu ērglienei, lai viss labi beidzas). Vai tas nozīmētu, ka šī brīnišķīgā iespēja vērot dabu tā, kā tas nekad senāk nav bijis iespējams, būtu jācenzē līdzīgi kā nepatīkamas ainas televīzijā, ja reiz pastāv draudi, ka, labu nodomu vadīti, skaļākie var pārbļaut gudrākos?

Putnu tiešraides LDF sāka 2011. gadā ar divām kamerām – pie jūras ērgļu un zivjērgļu ligzdām –, kas tika uzstādītas starptautiska šīm divām ērgļu sugām veltīta projekta ietvaros. Sākotnējais tiešraižu mērķis bija gūt ieskatu šo divu aizsargājamo putnu ligzdošanas uzvedībā, taču pasaules pieredze liecināja, ka putnu tiešraides arī piesaista lielu cilvēku interesi un ļauj tiem veidot labāku izpratni par dabas vērtībām.

Šogad skatītāji tiešraidēs varēs sekot līdzi notikumiem astoņās jau pazīstamās ligzdās: jūras ērgļu ligzdās Durbē un Slīterē, melno stārķu ligzdā Siguldā, zivjērgļu un melno kliju ligzdās Kurzemē, vistu vanagu ligzdās Rīgā, kā arī divām mazo ērgļu ligzdām Zemgalē. Turpināsies arī tiešraide no Līgatnes upes pie zivju ceļa, bet vēlāk ligzdām pievienosies vēl viena jauna putnu suga. Kopš 2015. gada vērojamā jūras ērgļu ligzda Durbē ir populārākā no LDF tiešsaistes ligzdām, skatījumu skaits sezonā mērāms miljonos, un to vēro vairāk nekā 100 valstīs.

Latvijas Dabas fonda tiešraides kameru projekta vadītāju Jāni Ķuzi SestDiena intervēja pirms gada. Šoreiz saruna ar vienu no tiešraižu projektā iesaistītajiem ornitologiem Arni Zacmani, kurš atgādina, ka svarīgāk ir aizsargāt populāciju kopumā, nevis atsevišķu indivīdu – to dara tikai tad, ja no populācijas nekas nav palicis pāri...


Biologa diplomdarbu tu 1995. gadā rakstīji par Rīgas vistu vanagiem. Vai joprojām seko, kā tiem tagad Rīgā klājas?

Man vistu vanags joprojām ir mīļa suga. Manā un Ģirta Strazdiņa šefībā ir vistu vanaga tiešraides kamera Rīgas industriālajā zonā. Pagājušogad tur bija ligzdošana, trīs olas, izveda divus mazuļus, kurus es apgredzenoju. Šogad izskatās, ka būs miers, jo vecais pāris ir kaut kur pazudis. Grūti pateikt, vai tas iekļaujas normālā mirstībā, kas vistu vanagiem ir samērā liela, vai citi iemesli. Ligzdai apkārt snaikstījās apgredzenots putns no citas ligzdas, arī jaunie, proti, pērnie vistu vanagi, kuri it kā ligzdo, bet faktiski tikai paspēlējas ar zariņiem un sabļaustās, burtiski kā bērni spēlējoties ar lellēm un konstruktoriem. Pagājušajā gadā Rīgā tomēr bija trīs gadījumi, kad pērnie putni ligzdoja.

Ko nozīmē apgredzenot vistu vanagu?

Jākāpj pie ligzdas laikā, kad mazuļi ir pietiekami paaugušies, lai tos varētu gredzenot, bet vēl ne tik lieli, lai izlēktu no ligzdas. Mēs liekam divu veidu gredzenus. Viens ir alumīnija gredzens, izturīgs, varētu pat teikt, mūžīgs, otrs – plastmasas, ar labāk saskatāmiem lieliem cipariem. Ar 400 milimetru fotoobjektīvu bieži izdodas vanagus nofotografēt sēžam kokā un attēlā var nolasīt numuru. Tas ir liels lēciens uz priekšu šo putnu radurakstu izsekošanā.

Tu izseko tikai vistu vanagus?

Šogad strādāju Latvijas Dabas fonda projektā, kurš ilgs līdz gada beigām, apsekoju ligzdas, par kurām nav īstas skaidrības, kas tajās ligzdo. Tās ligzdas ir lielākas par pusmetru diametrā, tajās potenciāli var ligzdot sugas, sākot ar peļu klijānu un beidzot ar melno stārķi. Ja ligzdā atrodas kaut kas rets, jāsaprot, ko ar to darīt, kādu aizsardzības režīmu noteikt.

Pēdējos gadus man vairāk ir sanācis strādāt ar lielajiem plēsīgajiem putniem, esmu iesaistījies arī mazā ērgļa projektā. Ar Rīgas vistu vanagiem tagad darbojas vesela grupa ornitologu, es tur ik pa brīdim pieslēdzos. Pirms Lieldienām kopā ar ornitologu Otaru Opermani apsekoju Šmerļa apkārtnes mežiņu un mēs atradām tur trīs apdzīvotas vistu vanagu ligzdas. Interesants fakts: Opermanim izdevās pie divām ligzdām nofotografēt vienu un to pašu tēviņu, gredzenotu ar krāsu gredzenu.

Ko tas nozīmē? Daudzsievību?

Jā, tā varētu būt arī daudzsievība. Literatūrā tādi gadījumi ārkārtīgi reti ir aprakstīti, bet tipiski tas vistu vanagam noteikti nav. Ja būtu jāder uz naudu, es drīzāk liktu uz to, ka ligzdošana neizdosies. Plēsīgajiem putniem tēviņš lielākoties ir apgādātājs, kas stiepj gaļu, tikmēr mātīte perē, sadala tēviņa atnesto gaļu mazuļiem un aizstāv ligzdu. Apgādāt divas ligzdas vienam tēviņam varētu būt diezgan grūti.

Ar kādu barību vistu vanagam Rīgā ligzda ir jāapgādā?

Rīgā vistu vanaga parastākie barības objekti ir baloži un vārnas.

Vārnu jau, šķiet, Rīgā pietiek.

It kā pietiek, bet arī tur vajag mednieka meistarību. Tas ir faktors, kas pirmajā rudenī atbirdina jaunos putnus – medībām vajag piešauties, izstrādāt savu medību stilu, tad tu vari rullēt kā pieaugušais putns. Ir arī tādi vistu vanagi, kuri māk medīt visu: balodi, vārnu, kaiju, žurku, strazdu, zvirbuli… To visu es esmu redzējis.

Vistu vanags nesmādē arī zvirbuli?

Jā. Sen atpakaļ Rīgas botāniskajā dārzā atradu ligzdu, kurā bija pilns komplekts visādu izmēru medījumu. Tas vistu vanags bija viens no spējīgākajiem medniekiem, kādu esmu redzējis. Ligzdā bija vairāki mazuļi, kuri karstajā laikā elsa atplestiem knābjiem un nespēja to visu apēst – ap samedīto riņķoja mušu mākonis.

Tātad vistu vanags var ligzdā sanest vairāk medījuma, nekā nepieciešams?

Tā gadās. Lai gan parasti to, ko atnes, to arī apēd.

Vai mazuļiem tāda smirdēšana ligzdā nenāk par sliktu?

Teiksim tā, bišķi tā barība iesmird, bet pārlieku piesārņošanu vistu vanagi nepieļauj, lieko barību iznes ārā no ligzdas. Otra lieta – ap to laiku viņi arī sāk nest ligzdā dažādus zaļus zarus, piemēram, bērzu, kam ir pietiekama dezinficējoša iedarbība.

Kā jauns vistu vanags iemācās medīt? Pats iemācās, vai viņu kāds pamāca?

Parastā shēma indivīda attīstībā ir tāda, ka viņš vispirms vadās pēc instinkta, apmēram zina, ka tas, kas ir noteiktā izmērā un kustas, ir jāķer. Bet viņam spēja noķert medījumu ir jānoslīpē, noskatoties no vecā putna, no citiem putniem vai arī pašam grūtā mācību ceļā. Vistu vanagiem izlidošana sakrīt ar laiku, kad apkārt dauzās diezgan daudz patizlu vārnu mazuļu, kas, manuprāt, ir pietiekami laba iespēja apgūt medīšanu, bet lielākās grūtības jaunajiem vistu vanagiem sākas oktobrī, novembrī, kad daudzi putni aizlido un apstākļi kļūst skarbāki. Tad daļa vistu vanagu iet bojā. Tādā situācijā ir būtiski, vai vanags spēj izstrādāt kādu savu stratēģiju, kā medījumu noķert. Piemēram, Rīgā ir tādi vistu vanagi, kuri ļoti veiksmīgi izmanto māju kores – kā kara iznīcinātāji iet gar pašu reljefu un cenšas pārsteigt baložus. Katrs indivīds attīsta individuālu stratēģiju, noslīpē māku. Otars Opermanis bija pamanījis ļoti interesantu lietu: Rīgā vairākus gadus izdzīvoja vanags vienacis. Tas uzšķaudīja visam, ko mēs šajā sakarā zinām – ka putniem ļoti svarīga ir binokulārā redze, kas ļauj noteikt attālumu, un ka īpaši svarīga tā ir putniem, kuri manevrē ārprātīgā ātrumā. Acīmredzot šis vienacis bija pietiekami piešāvies, ka pat ar tādu defektu spēja izdzīvot cauru gadu. Patiešām sava aroda meistars!

Vai tu esi redzējis kādu jaunu vistu vanagu skatāmies, kā vecais medī?

Neesmu. Būtu grūti iedomāties, kā vistu vanagi spētu organizēt šādu apmācību. Ir ticams, ka jaunie varētu redzēt, kā kāds ķer gaisā, bet vispār vistu vanagi nav nekādi tipiski mācītāji, tie nav primāti, kuriem vajag vairākus gadus, lai apmācītu jauno paaudzi.

Tātad vistu vanags medīt iemācās pats pēc mēģinājumu un kļūdu metodes?

Jā. Deviņdesmitajos gados pie manis, tolaik bioloģijas studenta, mājās nonāca viens no ligzdas izkritis vistu vanaga mazulis, kuru es uzaudzināju. Varēju novērot, ka viņam refleksi ir ārkārtīgi spēcīgi. Viņš spēja saprast, kā noķert žurku vai vardi, un nebija problēmu ar viņa palaišanu brīvē – tas bija dzīvotspējīgs putns, un viņam nebija nekādas pieķeršanās cilvēkam.
Tas gan bija izņēmums. Cilvēki paņemtus putnus pārsvarā sabojā, un tie dabai neatgriezeniski zūd.

Kāpēc vistu vanaga mazulis var izkrist no ligzdas?

Retos gadījumos ligzdu var nopūst negaiss, var būt arī neizskaidrojamas izkrišanas. Skaidrs, ka ilgi tāds izkritis mazulis neizvilks, atradīsies kāds, kas to apēdīs.

Vistu vanagi paši savus mazuļus negrūž ārā?

Nē, vanagiem tas nav raksturīgi. Ja ir daudz vanagu un maz barības, pirmais pie barības netiek un bojā aiziet mazākais mazulis. Kamēr mazajam ērglim ir divi mazuļi un gandrīz vienmēr viens mazulis otru noknābj. Pirmajās dienās pēc izšķilšanās viņš instinktīvi knābj otru mazuli. Stiprākais parasti izrādās vecākais mazulis.

Vistu vanagam var būt divi līdz pieci mazuļi. Labos gados var tikt izvesti visi pieci.

Kādas ir vistu vanaga un zvirbuļvanaga attiecības?

Viņiem ir diezgan dažādas ekoloģiskās nišas – gan ligzdošanas vietas, gan barības objekti.

Vai zvirbuļvanags nevar kļūt vistu vanagam par barības objektu?

Vistu vanags ir tik spēcīgs un agresīvs, ka tam pat cits vistu vanags var kļūt par barības objektu. Tāds kanibālisms notiek reti, tomēr notiek. Plēsēji ļoti labi pamana, kad kāds kļūst vājš un slims. Piemēram, ja kāda pīle satraumējas, tā kļūst labs barības objekts sudrabkaijai, kas ir apmēram tāda paša lieluma. Tas ir diezgan universāls princips.

Vai tas nozīmē, ka sudrabkaija pa evolūcijas ceļu iet plēsēja virzienā?

Sudrabkaija vienmēr tāda ir bijusi, pie iespējas tā apēdīs visu. YouTube ir pilns ar dažādiem video, kur sudrabkaija aprij žurku vai pat mazu trusēnu.

Tad jau vistu vanaga galda kultūra ir augstāka nekā sudrabkaijai, viņš barību plēš pa gabalam.

Viņš gan plēš, gan kādus gabalus rij un var atrīt nesagremoto barību. Ideālā gadījumā viņš putnu noplūc un ēd gaļu.

Vai vārnas, kas mēdz gaisā dzenāt vanagu, no viņa nebaidās?

Vārnai vistu vanags ir bīstams tad, kad viņa tiek pārsteigta. Vārnveidīgie visā pasaulē vajā plēsīgos putnus, tā ir viņiem raksturīga uzvedība. Vanags, kas lido ar svītu, ir parasts skats. Bet, ja vārna kaut kur aizsēdēsies un vistu vanags viņu pārsteigs, tad viņa aizies vanaga pusdienām. Vistu vanags pēc sava medību stila un vietas plēsēju rindā ir sprinteris un ļoti labs manevrētājs, viņam galvenais ir pārsteigt objektu – balodi, vārnu – brīdī, kad tas vēl nav uzņēmis ātrumu. Rīgā var redzēt, ka baložiem ik pa brīdim ir trauksme, tie ceļas gaisā un riņķo. Kad balodis ir paguvis lidojumā uzņemt ātrumu un augstumu, vanagam viņu noķert ir maz izredžu.

Vai tas nozīmē, ka tām savām vārnu svītām vistu vanags neuzbrūk nekad?

Ir bijuši gadījumi, kad kāda vārna aizraujas un pārvērtē savas spējas, bet parasti svītas ir pietiekami piesardzīgas. Turklāt vanagam medīt baru ir grūtāk, viņam jāizvēlas atsevišķs putns.

Ko vistu vanags ķer uz zemes? Vistas?

Rīgā – žurkas. Laukos retos gadījumos pat līdz zaķim noķer. Ķer arī vistas, lai gan pēc lieluma vistu vanagam vista nav ideālais putns, tā ir pasmaga. Parasti vanags vistu pastiepj kaut kur tālāk un noplūc.

Kā vistu vanagam Rīgā un citur Latvijā klājas?

Rīgā un Latvijā situācija ir atšķirīga. Rīgā vistu vanagu populācija faktiski ir ienākusi 90. gadu sākumā ar pirmo ligzdu, ko Mežaparkā konstatēja ornitologs Jānis Priednieks. Sekoja demogrāfiskais sprādziens, pareizāk sakot, ekoloģiskais sprādziens – vistu vanagi kolonizēja Rīgu. Man kā studentam paveicās būt šā procesa lieciniekam. Vistu vanagi sāka ligzdot parkos, kapsētās, mazos mežiņos. Šmerlī bija pat trīs ligzdas 150 metru attālumā cita no citas.

90. gadu vidū vistu vanagu populācija Rīgā samazinājās, iespējams, tas bija saistīts ar atkritumu apkalpošanas sistēmas maiņu, kad atklāto konteineru vietā ieviesa slēgtos. Bet ap 2000. gadu vistu vanagi bija atpakaļ, un patlaban Rīgā varam runāt par kādiem pussimt pāriem. Tas ir viens no lielākajiem, ja ne pats lielākais vistu vanagu blīvums pasaulē.

Kāpēc tad mēs viņus Rīgā tik maz redzam?

Viņiem nav ambīciju mums obligāti rādīties. Bet, ja ir vēlme viņus vairāk redzēt, vajag pievērst uzmanību kaut vai baložu bariem – ja tie sāk paniski riņķot, pacēlušies gaisā, tad kaut kur tuvumā ir vanags.

Nevis tantiņa ar maizīti lido uz slotas?

Ja pāris stundu pacietīgi padežurē pie Centrāltirgus, diezgan droši var paredzēt, ka kāds vistu vanags tur ieradīsies pēc gaļas – parasti pēc baloža.

Kas notiek ārpus Rīgas?

Tur vistu vanagu populācija ir samazinājusies. Viens no skaita sarukuma iemesliem, bet ne galvenais, varētu būt caunu skaita palielināšanās. Bet vēl ir tāda lieta, ka vistu vanaga iecienītais mežs pēc vecuma ir cērtamais mežs. Manā praksē, sevišķi agrāk, diezgan bieži ir bijuši gadījumi, kad vistu vanags krīt par upuri ciršanai – nocērt ligzdas koku vai tuvumā mežu, un tad vistu vanags pazūd no turienes.

Vēl viens iemesls, kurš gan nav īpaši skaidrs, ir saistība ar barības objektiem, piemēram, mežirbi. Vārdu sakot, par Rīgas vistu vanagiem mēs zinām daudz vairāk nekā par Latvijas vistu vanagiem kopumā.

Ko tev dod tiešsaistes kameras, iespēja tajās vērot putnus?

Prieku! Sajūtu, ka tu tās sugas dzīvi saproti labāk, redzi to nevis tikai kādos atsevišķos tās dzīves posmos vai laikā, bet faktiski visu laiku. Otra lieta ir iespēja fiksēt faktus – cik bieži nes barību, kādu nes, kā veidojas pāra attiecības, kāds ir mazuļu izvešanas process... Man vienmēr ir bijis ļoti mīļš rakstnieks un zinātnieks Konrāds Lorencs, kurš fundamentālus pētījumus un atklājumus veica, vienkārši vērojot zosis savā pagalmā, kovārņus vai zivtiņas akvārijā. Vērīgi skatoties uz it kā ikdienišķiem procesiem, var ieraudzīt lielas lietas. Tātad tiešsaistes kameras ir gan izklaide, gan zinātne. Zinātniekiem tā ir iespēja, kādas iepriekš vēsturē nekad nav bijis.

Savukārt "parastie" skatītāji, vērojot putnu dzīvi ligzdās, kas faktiski ir putnu intīmā dzīve, vērtē to tāpat kā vērtē mākslas filmas vai pat dokumentālās filmas. Arī dokumentālās filmas tiek veidotas, tajās ir kāds stāsts, naratīvs un beigās kāda morāle vai izskaidrojums. Bet šeit ligzdās notiekošais ir burtiski kā jēlas gaļas gabals, ar kuru ne katra gremošanas sistēma var tikt galā. Cilvēki vēro ligzdu dzīvi un gaida stāstu, sižeta attīstību, morāli, labas vai ne tik labas beigas, un jūtas šokēti, ja tur notiek, no viņu skatpunkta raugoties, bezjēdzīgas lietas. Patlaban tas rada ja ne problēmas, tad aizdomas, ka būs problēmas, jo cilvēkiem ir ļoti grūti neiesaistīties ligzdā notiekošajā – ne tikai emocionāli, bet dažreiz pat fiziski.

Ligzdas notikumu vērošana ievelk kā realitātes šovā, ļauj skatītājam justies ja ne kā ligzdas iemītniekam, tad kaimiņam. Tas kvalitātes līmenis, kādu translācijās ir sasniedzis Latvijas Dabas fonda tiešraides kameru projekta vadītājs Jānis Ķuze ar ārkārtīgi skrupulozu kameru novietojumu, kas ļauj iegūt kinematogrāfiska līmeņa bildi, arī pie mums ir izraisījis publikas reakciju, kāda jau plaši redzama Rietumeiropā un it īpaši ASV. Paredzu, ka nav tālu laiks, kad arī pie mums kāds cilvēks izsauks policiju un apvainos kameru uzturētājus bezdarbībā, neiejaucoties kādos ligzdā notiekošajos procesos, kas viņam šķiet nežēlīgi vai nevēlami.

Zoodārzā tas jau notika, policija bija spiesta reaģēt uz sūdzību, ka ķengurs guļot aizdomīgā pozā.

Tieši tā! Amerikā ir bijis ne viens vien šāds gadījums. Ligzdu demonstrētāji tomēr deklarē, ka mēģinās neiejaukties ligzdas dzīvē: "Skatieties un pieņemiet to, kas tur notiek." Bet jau pagājušogad šajā ziņā bija grūti ar klinšu ērgļa kameru, kad ligzdošanas laikā aizgāja bojā tēviņš. Mātīte nespēja izaudzēt mazuli, kuram vajag daudz un lielu medījumu, un mazulis lēnām nobeidzās no bada. Tad tikai vajadzēja palasīt komentārus forumā un YouTube kanālā! Tajos, ieskaitot no ārzemēm rakstītajos, tika pārmests, ka nekas netiek darīts, mazulim netiek piegādāta gaļa, ka latviešiem nav sirds un tamlīdzīgi.

Šogad šis stāsts ir atgriezies citā Latvijas reģionā, Kurzemē, populārajā jūras ērgļu Mildas un Raimja ligzdā, kur arī pazuda tēviņš. Mēs tagad varam vērot, kā mātīte cīnās. Viņa nevar pamest ligzdu, jo ir skaidrs, ka nepieskatītas olas tur ilgi nepaliks. Protams, vērotājam šīs ainas ir ievelkošas, saprotot, ka cerību uz labām beigām nav un ka šī agonija vēl kādu laiku turpināsies.

Par kurām beigām ir runa – par olām vai par Mildu?

Par olām. Iespējams, arī mātīte apdraud sevi, ir uz izturības robežas.

Kas ar Raimi varētu būt noticis?

Ticams varētu būt iekšsugas konflikts. Jūras ērgļi ir ļoti stipri plēsēji, tātad pastāv varbūtība, ka Raimis gājis bojā cīņā ar sugas brāli. Cita bīstama lieta ir ar svina munīciju sašautas pīles, tādas atrodot un apēdot, jūras ērgļi saindējas.

Forumos netrūkst visdažādāko palīdzības piedāvājumu Mildai.

Jā, piemēram, ka varētu taču uz kāda gara mieta uzspraust gaļas gabalu un padot ligzdā... Smieklīgi un skumji reizē. Pirmkārt, šaubos, vai tehniski ir iespējams ar 20 metru garu mietu, kam gaļas gabals galā, cilpot pa mežu. Otrkārt, tas izbiedēs perējošo mātīti.

Vai arī piedāvājums piegādāt gaļu ar dronu. Ja tu skaidri nezini, ko un kā dari, labāk dabas procesos neiejaukties. Lai cik nežēlīgi tas neliktos, dabā noteikts skaits ligzdu un putnu iet bojā. Varu pastāstīt par savu pieredzi pirms diviem gadiem. Kopā ar Ģirtu Strazdiņu mēģināju eksperimentālā kārtā no mazā ērgļa ligzdas pārvietot uz citu ligzdu vienu mazuli, kuru viņa ligzdā vecākais mazulis sāka mušīt nost (kas ir pilnīgi dabīgs process). Tajā ligzdā, uz kuru mēs viņu pārvietojām, mazā ērgļa mātīte perēja olu, par kuru bija skaidrs, ka tas ir vanckars. Likumīgi saskaņojuši šo aktu, mēs četras dienas veco mazuli samainījām ar vanckaru, savā naivumā domājot, ka ērgļi priecāsies par to, ka ola beidzot izšķīlusies.

Tehniski pārvešana un mazuļa ievietošana ligzdā nebija grūta. Tad telefonā skatījāmies ligzdā notiekošo. Ērgļi pēc kādas stundas atgriezās ligzdā. Tēviņš notikušo uztvēra, no cilvēka viedokļa raugoties, konstruktīvi, turpināja nest uz ligzdu barību – strupastes. Bet mazulim ir jādod sadalīta barība, un tas jādara mātītei. Taču mātīte uzreiz saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa sēdēja uz ligzdas un kliedza tā, ka tie kliedzieni mums gāja caur kauliem! Beigās viņa mazuli izmeta ārā no ligzdas.

Protams, reakcijās par ligzdās notiekošo spilgti redzama arī publikas izglītības kvalitāte, bioloģisko procesu izpratnes līmenis. Manuprāt, ligzdu translācijas iekļaujas vispārējās mūsdienu tendencēs, kad cilvēki ir vairāk vērsti uz vienkāršiem, nevis korektiem risinājumiem. Viņiem liekas, ka visu var ļoti vienkārši atrisināt. Jā, cilvēkiem ir vēlme būt labiem, sargāt dabu. Bet mēs varam aizsargāt tikai dabu kopumā, aizsargāt populāciju.

Individuālam cilvēkam varu tikai ieteikt, ja ir vēlme dot savu artavu dabas sargāšanā, likt putnu būrīšus, piedalīties talkās, ziedot Latvijas Dabas fondam, Pasaules Dabas fondam vai Latvijas Ornitoloģijas biedrībai, tas ir iespējams līdz pat konkrētiem projektiem, kad var saprast, kur un kam tavs ziedojums ir aizgājis.

Bet ja kāds ziedos ar nosacījumu "Tūlīt ar dronu uzvediet Mildai ligzdā gaļu!"?

Pasaulē man vismaz viens šāds gadījums ir zināms – Izraēlā. Teorētiski to būtu vērts darīt, ja būtu runa par ļoti retas putnu sugas pārstāvi, kur jau katrs īpatnis ir svarīgs (Izraēlā to veica ar armijas droniem, noslepenotu tehnoloģiju). Bet parastā gadījumā tas būtu pilnīgs nonsenss, turklāt mēs nezinām, ar ko šāds mēģinājums varētu beigties – varbūt situāciju padarītu vēl sliktāku.

Kā tiešsaistes kameru uzturētājiem būtu jārīkojas, redzot, ka šādas vai līdzīgas ainas daļa publikas nespēs mierīgi vērot?

Pašlaik tiek apsvērta iespēja šādos brīžos atslēgt kameras. Es tomēr domāju, ka vajadzētu turēties līdz pēdējam brīdim.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pegasus project jeb cita veida spiegošanas skandāls

Šā gada jūlija vidū dažādu valstu plašsaziņas līdzekļi, kopskaitā septiņpadsmit, tostarp tādi plaši zināmi laikraksti kā Amerikas Savienoto Valstu The Washington Post, britu The Guardian un Izra...

Kad vajag

Jau apmēram pēdējās četrās Rīgas domes vēlēšanās rūpīgi sekoju līdzi tam, ko partijas solīs saistībā ar man vissvarīgāko jautājumu galvaspilsētā. Tā ir problēma, ko privāti es nevaru atrisināt ne pa...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata