Tikko, 30. janvārī, pirmizrādi LMT Viedtelevīzijā piedzīvoja režisora Kārļa Lesiņa veidotās sešu sēriju filmas Paradīzes šķēle pirmās divas sērijas par darbu picērijā vienā no Rīgas mikrorajoniem no jaunā darbinieka, studenta Gvido, skatījuma. Seriāla tēlus, picērijas darbiniekus, atveido aktieri Lauris Subatnieks, Artūrs Putniņš, Anastasija Džordževiča, Meinards Liepiņš, Marta Lovisa Jančevska, Mārtiņš Upenieks un Ģertrūde Skanstiņa, citi seriāla aktieri ir Jānis Jarāns, Normunds Laizāns, Varis Piņķis, Roberto Meloni, Māra Sleja un Rūdolfs Kugrēns. Gvido lomā debitējušais Kaspars Marhlevičs ir arī jaunā seriāla scenārija autors.
Spraigumu seriālā nodrošina gan dramatiski, gan humorpilni pārpratumi, neērtas situācijas un konflikti, darbinieku atšķirīgie raksturi, kā arī nelabvēļi, tāpēc picērijas eksistence karājas mata galā. Lai arī seriālā ir kriminālu situāciju elementi, tas kopumā šķiet kā atpūta samērā ar dažiem Lesiņa agrākiem darbiem, filmētiem vietās, no kurām filmētājs var arī neatgriezties…
Tu tagad dzīvo Cēsīs un teici, ka tavā profesijā to var atļauties.
Jā, Rīgā nav jābūt katru dienu. Paradīzes šķēles sešas sērijas filmējām Rīgā 15 dienas, pēc tam montāžas un plānošanas jau var notikt attālināti.
Ar 15 dienām pietiek sešu sēriju uzfilmēšanai?
Pietiek, mums vizuālais stils ir ļoti dokumentāls. Kā tev pirmā sērija patika? Es testēju ar savu brālēnu, kuram ir 22 gadi, viņam ļoti patika, bija tuvs tas humors. Manā paaudzē – man ir 37 gadi – ir daudz snobu, kuriem ir svarīgi, lai darbs nepatiktu visiem, jo tad viņi var būt gardēži.
Patika, radīja vēlēšanos redzēt nākamo sēriju. Varbūt pāris epizodēs man, kas ir gandrīz divreiz vecāks par tevi, gribētos lielāku psiholoģisko ticamību.
Jā, atrast līdzsvaru starp ticamību un pārspīlējumu nav viegli. Citos seriālos esmu novērojis – ja veidotājs rada pārliecinošu vidi un darbības noteikumus, tad skatītājs, pat ja sākumā viņam seriāls nepatīk, sāk pierast. Man tā bija ar slaveno amerikāņu seriālu Ofiss. Sākumā to ir grūti pieņemt – kaut kāds birojs, dīvaini cilvēki –, bet kādā trešajā sērijā jau sāc aprast ar to formu un varoņu tipāžiem, un tad vienā brīdī seriāls kļūst ģeniāls.
Īsti pieklājīgi jau nebūtu sarunas sākumā jautāt režisoram domas par cita režisora filmu, bet, tā kā šobrīd viss latviešu kino ir Straumes straumē, jautāšu, kas, tavuprāt, ir Zilbaloža filmas panākumu pamatā. Braucot šurp, radio dzirdēju viedokli: Straumes panākumu pamats ir tas, ka režisoru ķerties pie filmas mudina vēlme, nevis vajadzība. Kādas tavā darbā ir attiecības starp vēlmi un vajadzību?
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 31. janvāra - 6. februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!