Proti, Irānas kino procesi galvenokārt ris trimdā, vai arī irāņu kino tradīciju citē, apspēlē un ieplūdina pasaules asinsritē citu valstu autori, piemēram, kanādietis Metju Rankins ar spožo Universālo valodu/Universal Language (2024). Šo paradoksu mēdz dēvēt par irāņu kino savulaik tik raksturīgās poēzijas piekāpšanos politikai.
Pat nesen Latvijā izrādītās irāņu filmas Mana mīļākā kūka/My Favourite Cake (2024) par kundzi, kura vēlā vakara stundā uzaicina pie sevis ciemos tikko iepazītu vīrieti, režisori Marjama Mogadama un Behtašs Sanaēha piedzīvojuši represijas. Viņi nav varējuši apmeklēt filmas pirmizrādi pērnā gada Berlinālē, jo aizturēti un ielikti cietumā, viņiem tika atņemtas pases, bet sižets par omulīgo senioru sievieti nodēvēts par pornogrāfiju. Abi režisori aizvien cīnās par savām tiesībām, kamēr atbruņojošais stāsts par intimitāti un jūtām brieduma gados ārpus valsts iemantojis panākumus. Latvijā tika rīkots pat Manas mīļākās kūkas adīšanas seanss.
Šis ir viens no daudzajiem irāņu kino piemēriem. Bez Latvijas skatītājiem jau pazīstamā Džafara Panāhi, kurš veido asprātīgus aktierfilmu un dokumentālo filmu krustojumus, oskarotā Asgara Farhādi un daudziem citiem šāds liktenis ir arī 52 gadus vecajam Muhammadam Rasulofam, kurš šobrīd ieguvis politisko patvērumu Berlīnē, bet Irānā savus kinodarbus izrādīt nevar. Viņa jaunākā filma – trilleris Svētās vīģes sēkla/The Seed of the Sacred Fig (2024) –, kas novērtēta Kannu kinofestivālā, nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvām, Zelta globusam un arī Oskaram, atgādina par Irānas šī brīža politisko gaisotni, jo filmas sižets tiešā mērā iegraužas sarkanākajā no kritikas āboliem. Pašam Rasulofam šobrīd piespriests astoņu gadu cietumsods, pēršana un mantas konfiskācija.
Filmā Rasulofs visnotaļ lietišķā žanra manierē stāsta par teokrātiju un sistēmas neiecietību pret sievietēm, ievedot kādas irāņu ģimenes dzīvē. Filmā ģimenes galva Īmāns sāk strādāt par izmeklēšanas tiesnesi, pamazām pietuvojoties kārotajam revolucionārās tiesas tiesneša amatam. Ambiciozais tēvs spēj nodrošināt sievai un abām meitām iepriekš neredzētu labklājību, bet darba devēji lūdz samazināt kontaktu ar tuviniekiem. Amats ir prasīgs un nostāda Īmānu morāli neviennozīmīgā statusā, liekot lemt par daudzu cilvēku nāvessodiem.
Dramaturģiskā filmas grunts nostāda Īmānu paranojas un aizdomu pilnā ēnā, ko akselerē viņam piešķirtā ieroča pazušana (un tas arī ir Čehova bises likums). Teherānā nokaitējoties protestiem pret hidžābu valkāšanu, viņš sāk ieraudzīt sievā un meitās to bīstamo sabiedrības daļu, kas viņam neļauj sevi realizēt, un ģimene pamazām drūp. Kontekstam vēl jāpiemin nesens notikums Irānā – 2022. gadā 22 gadus veco Mahsu Amini Irānas tikumības policija arestēja, jo viņa Teherānas apmeklējuma laikā atteicās valkāt hidžābu. Aizturēšanā Amini saņēma sitienu pa galvu, kā rezultātā krita bezsamaņā un vēlāk nomira.
Kamdēļ tik garš ievads, lai apcerētu politisko trilleri ar ģimenes drāmas pavedieniem? Pirmkārt, apstākļi, kādos top irāņu kino, ir politiski, un, otrkārt, pret tradīcijām pavērstie sižeti tiek interpretēti kā valsts nodevība. Rasulofs traģisko Amini nāvi un pēc tam sekojošos protestus filmā Svētās vīģes sēkla izritina no otras puses, kā arī izmanto "jaunās varas" jeb sociālo tīklu klātbūtni. Svētās vīģes sēkla ir nostrādāts, pārliecinošs, teju vai hičkokisks sirdsapziņas trilleris, kas sakuļ jau tā nospriegoto politisko gaisotni, mēģinot ieraudzīt sabiedrību pašā mazākajā tās vienībā – ģimenē.
SVĒTĀS VĪĢES SĒKLA/THE SEED OF THE SACRED FIG ★★★★
KINO IESAKA DĀRTA CERIŅA
Kino izlase
KAD PIENĀK RUDENS/WHEN FALL IS COMING (2024)
★★★★
Smalkais, skatītāju mīlētais franču manierists Fransuā Ozons (8 sievietes/8 Women (2002) u. c.) aizvien ir neticami ražīgs, uzņemot teju pa filmai gadā. Jaunākais, krimiķim līdzīgais stāsts par Burgundijā dzīvojošu pensionāri Mišelu (Helēna Vensāna) un ģimenes noslēpumiem ir atjautīgs "kurš to paveica" darbs, bet nesasniedz to stila pilnbriedu, ar kuru Ozons allaž mūs ir veldzējis. Režisora un franču kino cienītājiem.
KONKLĀVS/CONCLAVE (2024)
★★★★
Vācu režisora Edvarda Bergera (Rietumu frontē bez pārmaiņām/All Quiet on Western Front (2022)) laikmetīgā meditācija par ticības, reliģijas un tradīciju nozīmi ieguvusi astoņas Oskara nominācijas. Tas ir pelnīts sasniegums, jo šajā kamerdrāmā, kas pievēršas pāvesta vēlēšanām, viss tikšķ kā precīzs pulkstenis – lielā mērā pateicoties lieliskiem aktierdarbiem (Reifs Fainss, Stenlijs Tuči, Izabella Rosellīni u. c.) un trāpīgām filozofiskām problēmām.
RAĶETE/THE MISSILE (2024)
★★★★
Komēdija par krievu raķeti 80. gadu vidū un jaunas sievietes Nīnas cīņu par taisnību, kurā ir arī mīlnieks, ārvalstu žurnālisti un Lapzemes ciemata kolorīts, kas aizgūts no Linča seriāla Tvinpīka. Visa pamatā ir vēsturisks precedents par padomju raķetes avāriju Somijā, ko režisore Mīa Tervo izvērš dažādos žanros un virzienos. Neticami aktuāls, asprātīgs un spirdzinošs lielā ekrāna notikums tiem, kas alkst komēdijas ar jēgu.