Kafija ar rektoru

Mūzikas pasaule kļūst par vienu. Robežas starp augstām un zemām, dargām vai lētām mākslām arvien izkūst. Dūks Elingtons teica ir tikas divas mākslas - labas un sliktas. Jāveicina saprašanu un mijdarbību pār visām mākslas žanrām. Klausītāji to pieprasa, studenti to grib, pedagoğijai jāturās līdzi. Atbalstu jauno Rektoru un viņa domāšanu. Novēlu veiksmi.

Ne jau tikai biļetes cena ir arguments (lai gan, ļoti bieži ir). Disonanse ir tas īstais arguments. No vienas puses mūzikā (mākslā) ir šī brīvība, cerības, emocijas, kaisle un maigums, cilvēcība, elegance un takts, izsmalcinātība un groteska. Bet no otras puses dzīvē ir cīņa par maizes kumosu, vadītāja necilvēcība un netaisnība, darba mehanizācija, meli un krāpšanās peļņas vārdā, aprēķins un pāri visam nežēlīgi garas un nebeidzamas darba stundas, lai tiktu pie kapeikām un kaut kā varētu izdzīvot. Daļai sabiedrības šī disonanse nav un viņu dzīve ir cilvēcīga. Taču pārāk lielai sabiedrības daļai dzīve nav cilvēcīga un disonanse ir redzama tik skaidri, ka sāk likties, ka mūzika un māksla melo, ka mūzika un māksla kalpo bagātajiem un varenajiem, ir vienā karā nometnē ar viņiem. Un vai tā nav? Ja mūzika un māksla nespēja sevī rast cilvēcību, lai kaut nedaudz uztvertu un apzinātos šīs pasaules nelaimes, vai tad tāda mūzika un māksla patiešām ir patiesa? Varbūt tiešām opijs, ne vairāk?