Ko no tā var secināt? Vēl visādas ekseļtabulu lietas, protams, bet visvairāk jau to, ka latviešiem steidzīgi jāiet pavasari meklēt. Turklāt – vēlams to arī atrast. Jo, kā saka dabas zinātājs Juris Jātnieks, "pavasarim ir milzīga nozīme, lai mēs varētu būt tādi, kas spēj citus darīt laimīgus". Lūk! Pavasaris atmodina laimes hormonus, bet, kur nav to, tur arī mīlai nekādas lielās vietas. Savukārt bez mīlas, paši jau zināt, ka klasiķiem taisnība, – naži un krāsnis nedara to, kas jādara, un "viss slikti" pēc pilnas programmas.
Ar pētījumiem gan nav apstiprināts tas, vai vismaz Latvijā šo jautājumu nevarētu risināt sen cerētās koncertzāles celšana Rīgā. Man gribētos teikt: vismaz nedaudz varētu gan. Proti, pavisam nesen bija tā laime būt slavenajā, ilgi un dārgi celtajā Elbas filharmonijā. Jūs neticēsiet – Ivetas Apkalnas radītās ērģeļskaņas tur pavisam burtiski kā ūdenskritums līst no visām pusēm – pat griestiem. Akustika ir brīnišķīga, pati koncertzāle, tās iederība pilsētas ainavā – arī. Kā tāds iedvesmojošs viļņu kronis, kas paceļas virs industriālajām ostas robotu rokām. Esot tādā zālē, laime šķiet gandrīz fiziska vai vismaz skaniski iespējama.
Kā būs Rīgā? Koncertzāles vēsture Latvijas galvaspilsētā stiepjas jau kopš padomju laika – toreiz konkursu nebija, taču jau bija noskatīta vieta. Apmēram tur, kur tagad Daugavmalā iekārtojusies banka. Vai nu jau pasen konkursā uzvarējušais arhitekta Anda Sīļa projekts un AB dambis kā koncertzāles vieta ir vislabākais iespējamais risinājums, joprojām ir atvērts jautājums. Taču jāpiekrīt, ka, lai kāda arī nebūtu valdības (jācer, šoreiz tik tiešām drīzā!) izšķiršanās, galvenais, lai tā būtu izkustēšanās no nulles punkta. Tas svarīgi ne tikai tādēļ, lai vibrācijas, mūziku klausoties, būtu pareizās. Tas svarīgi tāpēc, ka
mēs jau sen arī galvaspilsētā koncertzāli gluži vienkārši esam pelnījuši – tāpat kā pavasari.
Atliek tikai cerēt, ka šiem abiem tik tiešām nav iespējams nekur pazust, tie ir neizbēgami un noteikti, pat ja kavējas. Un ka abi vairos mīlu gan Latvijā, gan tālāk pasaulē.
Šīs SestDienas, 29. marta – 4. aprīļa, numurā lasiet:
SestDienas SALONS. Labāk tērēt filmai nekā tankam. 1949. gada deportācijām veltītās mākslas filmas Pelni sniegā producents Žilvins Naujoks par to, kāpēc viņš netaisa filmas, kuras neviens neskatās, kāpēc baltiešu trimdai vēsture rūp vairāk nekā dzimtenē palikušajiem, un par Austrumeiropas akcentu.
TĒMA. Koncertzāles visjaunākie laiki. Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone par to, cik gadu un cik miljonu vēl prasīs ilgi cerētā Rīgas koncertzāle un vai ar to izdosies „apsteigt” Gaismas pili.
AKTUĀLS VIEDOKLIS. Prom no "nulles punkta". Latvijas Arhitektu savienības padomes sēdē, pārstāvot dažādas organizācijas, vienkopus pulcējās arhitektu saime, un ikvienam tika dota iespēja izteikties par akustiskās koncertzāles tēmu. Jautājums nav vienkāršs, un jautājums nav jauns. Ir pagājuši 14 gadi, kas tik nozīmīgiem projektiem ir normāla parādība.
LATVIJAI VAJAG. Satikt pavasari. Bērnībā mēs ar māsu bijām ieņēmušas galvā, ka jāiet pavasari meklēt. Dzīvojām Pļavniekos netālu no meža, un šķita, ka pavasaris ir jāizrok. Uzdevumam piegājām ļoti nopietni, meklējumi bija jāveic, kad kaut kas dabā uz to norādīja. Droši vien tā bija tā īpašā gaisma, kas apspīd sniegu februārī un martā. Taču, izrādās, pavasaris tik tiešām ir jāmeklē, un tās nav tikai tādas bērna iedomas. Par to pārliecināts arī Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) ģenerāldirektors Juris Jātnieks.
VESELĪBA. Seksa bēgums. Mūsdienu trīsdesmitgadnieki un divdesmitgadnieki, kuriem pret seksu nav gandrīz nekādu aizspriedumu, dzimumdzīvi piekopj retāk nekā iepriekšējās paaudzes.
FOKUSĀ VIDE. Gotjē, turies. Gaisā virmojošais pavasaris mudina uz svaigumu, tātad – arī lielo tīrīšanu. Itin drīz blakus atkritumu konteineriem rindosies kāda labdara atstāta „jaunā kolekcija” trūkumcietējiem. Viedi cilvēki gan saka: šis nav tas labākais risinājums atbildīgai paša negribēto drēbju apsaimniekošanai. SestDiena lūko, vai un kā iespējams skapi izrevidēt, nebarojot atkritumu poligonus.
PIEREDZE. The word business*. Latvijas zīmoli un biznesa vide no malas jeb rakstnieks Maiks Koljers par to, kā, rakstot grāmatu par dažādiem uzņēmumiem Latvijā, viņš atklāja patieso latgaliešu skaitu, iepazinās ar modes dizaineriem meža vidū un atklāja sev un citiem biznesa stāstu interesanto pusi.
CEĻOJUMS. Isikula deja vu. Sniegotas virsotnes, jurtas un tālēs izgaistoši ganāmpulki ir visas Centrālāzijas vizītkarte, toties Isikuls norāda nepārprotami – esam Kirgizstānā, reģionā, kur Tjanšana kalni izauklējuši otru vislielāko augstkalnu ezeru pasaulē. Dzīve ap to vijas kārtu kārtām – zeltītu saulrietu, balti krāsotu papeļu un kolorītu paradoksu pilna.
Kā arī ŠONEDĒĻ, PRIEKŠĀ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.
Margarēta
Jjj
nav saprotams