Taču no visām virtuvēm visos mikrorajonos, kas atrodami Latvijā, šķiet, viens no leģendārākajiem ir un paliks Purvciema Ķīnas mūris. Jā, arī man pavisam personīgi. Jāatzīst, vienā "mūra" logā esmu pavadījusi ne vien stundas, bet gandrīz veselas diennaktis garās sarunās par apkārt notiekošām lietām, tikai ar pirkstu galiem sataustītām sajūtām, nekad līdz galam neuzkāpjamiem kalniem un pavisam viegli pārbrienamām jūrām. Un tam visam pa vidu labāk nekā jebkad vēlāk savā dzīvē izjutusi ikdienas ritējumu: vispirms rīta pirmie trolejbusi sāk apsteigt miegainus taksistus, tad izdziest nakts spuldzes, skan dzīvokļu rīta trokšņi, un ārā nopietnās darīšanās iet suņi ar saviem cilvēkiem. Rit diena, auto brauc, bremzē pārbāzti autobusi, cilvēki skrien vienmērīgā plūsmā, bet vakarā atgriežas mājās, trolejbusi atkal kļūst arvien tukšāki, līdz mašīnu straume pie luksoforiem pārvēršas jau atkal no jauna samiegojušos taksistu mūžīgā riņķadancī.
Tā mēs dzīvojam – nereti gadiem savās četrās sienās, savās robežās, savā komforta kastē, neko nezinot un varbūt tā arī nekad neuzzinot par kaimiņu blakus, par viņa ieradumiem, dīvainībām, pārdomām un piedzīvojumiem, pārkāpjot savas un arī mūsu mūra robežas. Un stāsti tikai krājas – kaut kur mūra sienās, kaut kur pa vidu starp kāpostu smaržu kāpnēs un nejauši sastaptiem skatieniem lifta trīcošajā graboņā.
Tagad dažus no stāstiem tomēr izdevies uzzināt – vispirms tiem, kas tika uz kādu no režisores Kristas Burānes veidotajām izrādēm pērnā gada nogalē. Tagad daži no tiem – arī SestDienas lappusēs. Jo gluži vienkārši žēl tādiem ļaut atkal nogulties un gulēt – tik interesanti taču! Jācer – vēl arī citi taps pierakstīti. Varbūt jau par citiem mikrorajoniem un citām virtuvēm, un arvien jauniem cilvēkiem.
Žēl, ka pasaulē atzītajam arhitektam Deividam Adžejam nesanāca pajautāt, ko viņš par tādu mūri saka. Jo viņš runā par celtnēm kā smaguma centriem pilsētā, arī par varas spēlēm, kas no tām veidojas. Par to, ka "laba arhitektūra visprecīzāk spēj parādīt to, kādus mēs paši sevi vēlētos redzēt". Tad nez ko par mums liecinātu Purvciema mūris? Ko vēl daža laba cita celtne? Vai tajās visās kopā var ieraudzīt kādu cerību par mums kā par topošu viedvalsti, kā to redz LMT šefs Juris Binde?
"Mēs varbūt vēlamies kļūt mūsdienīgāki un atbrīvoties no vecajiem rituāliem, bet kaut kādi vienmēr paliek. Piemēram, nepieciešamība teikt "es tevi mīlu" arī ir rituāls," vēl saka Adžejs. Pie tā arī paliksim. Purvciema un visiem citiem mūriem, kuros dzīvo tik daudz rituālu, kas paši jau ir rituāls, bet, jācer, nemainīgi vienmēr ir kāds, kurš atzīstas mīlestībā.
Šīs SestDienas, 10. - 16. februāra, numurā lasiet:
SestDienas SALONS. Kaut kas šeit ir sakustējies. Arhitektūra ir mūsu gaidu un centienu iemiesojums, norāda topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja arhitekts sers Deivids Adžejs. Viņš stāsta par varas attiecībām pilsētā, savu pasaules pieredzi un jauno muzeju Rīgā nebaidās likt blakus pasaulē jau slavenām izstāžu zālēm.
PASAULĒ. Ģimenes lieta. Krievijas likumdevēji, aizstāvot "tradicionālās vērtības", apstiprinājuši mīkstākus sodus personām, kuras vardarbīgi vēršas pret saviem ģimenes locekļiem, lai gan jau pašlaik šajā valstī ik gadu desmitiem tūkstoši sieviešu un bērnu cieš no tuvinieku varmācības.
PORTRETS. Runā vietējais Ķīnas mūris. Cītīgi glabāti noslēpumi, dēkas un atmiņas, kuras atklāt svešiniekam ar noteikumu, ka, tās klausoties, aiztaisīs acis. Pasaule vienas Purvciema blokmājas šķērsgriezumā – stāsti, kas ir mums blakus ikdienā, bet pārvar robežas un ļauj vērīgāk palūkoties uz cilvēkiem blakus.
PRIEKŠĀ. Atdos dāvanas tautai. Apmainīšanās ar vērtīgiem priekšmetiem ir, iespējams, naivs varas pārstāvju un tautas mēģinājums sarunāties, saka Somijas fotogrāfs Henriks Dunkers. Viņš Liepājas muzejā atklājis līdz 5. martam apskatāmu diplomātiskajām dāvanām veltītu fotogrāfiju izstādi Dāvanas pēc protokola.
VIEDOKĻU SADURSME. Vai augstskolu vadītājiem Latvijā jāzina valsts valoda? Par un pret – Latviešu valodas komisijas priekšsēdētājs, LU Humanitāro zinātņu fakultātes Tulkošanas katedras vadītājs Andrejs Veisbergs un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis.
TUVPLĀNĀ. Bindes viedvalsts. Aparāti ķieģeļa lielumā un vairāku tūkstošu dolāru cenā – tādas izskatījās mobilās telekomunikācijas 1992. gada sākumā, kad VEF Zinātniskās pētniecības institūta galvenais tehnologs Juris Binde pieņēma piedāvājumu radīt un vadīt Latvijas pirmo mobilo sakaru operatoru LMT. Viņš to dara jau ceturtdaļgadsimtu un padarījis latviešus par pļāpīgāko tautu Eiropā.
DABA. Nēģu ēnā. Aizvadītā gada nogale zvejniecībai Latvijā bijusi vēsturiska – pīšļos tika satriekti dažādi ar maluzvejniecību saistīti stereotipi. Pirmais stereotips – šādu rūpalu piekopj vietās, kur maz cilvēku. Otrais – maluzvejnieks ir cilvēks, kurš savu mūžu licenci nav redzējis un nevienu noteikumu nav lasījis. Maluzvejniecība Rīgā, Daugavas lejtecē, pierādīja – ēnu ekonomika pastāv arī šajā nozarē, turklāt vainīgie var izsprukt sveikā vien ar naudas sodu, savu darbību pamatojot ar "grūto finansiālo stāvokli".
TĒMA. Mums vienmēr piederēs Parīze. Lai gan it kā ļoti bieži jau pirms filmas noskatīšanās apzināmies klišejas, ko rada idealizēti tēli un attiecību modeļi uz ekrāna, tik un tā labprāt izvēlamies kino sniegto romantiku. Sevišķi – par mīlētāju svētkiem dēvētajā Valentīndienā. Kas īsti liek atkal un atkal skatīties ne tikai iepriekš paredzamus, bet jau pat vairākkārt redzētus stāstus?
PSIHOLOĢIJA. Notievēt, neko nedarot. Nereti jau pirmajā gada mēnesī kļuvis skaidrs – jaungada "stingrās" apņemšanās nomest lieko svaru iespaidā iegādātais sporta zāles abonements tā arī paliks neizmantots. Taču pat tādā gadījumā no skaistās domas sākt dzīvot veselīgāk nebūt nav jāatsakās. SestDiena piedāvā dažus paņēmienus, kā, tikai nedaudz piedomājot, viss vienalga var notikt.
CEĻOJUMS. Vieta, kas sarunājas ar sevi. Mežonīga paradīze, kurā sajaucas neizmērojams dabas skaistums ar vajadzīgo vientulības devu, plumērijas ziedu smaržu un sev vien zināmu laika ritumu, par ko nav iespējams dusmoties, – maz zināmā Nusas Penidas sala, kas turpat blakus tūristu iecienītajai Bali atklājas vēl nesabojāta un līdz galam neatklāta.
KROGS UZ PAPLĀTES. Bites kaķu vietā. Atceroties savulaik plašu rezonansi izsaukušo Minkukrogu ar īsteniem kaķiem kā biedriem kafejnīcas apmeklētājiem, Zirnis dodas uz to pašu vietu, kur tagad iemitinājusies kebabnīca Tasty bites. Piedāvājumā gan nākas vilties un tikt pie sauas gaļas, tomēr, ja grib pie loga palasīt grāmatiņu vai telefoniņu ar frī un kolu, te tam īstā vieta joprojām.
Kā arī PERISKOPS, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, SestDienas VAKARIŅAS, SMADZEŅU KU(S)TINĀŠANA, SVAIGI, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.