Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 29. novembris
Ignats, Virgīnija

Būvēt no izjauktā

Ko nozīmē aprites ekonomika būvniecībā? Kā būvēt, lai pēc iespējas mazāk kaitētu apkārtējai videi, un kā arī būvniecības materiāliem dot ne tikai otro, bet varbūt pat trešo un ceturto dzīvi? Šie ir jautājumi, uz kuriem atbildes ne tikai teorijā, bet arī praksē jau kādu laiku meklē jaunā arhitekte Marija Katrīna Dambe.

Meklējot atbildi uz to, kā  mēs varam padarīt savu  apkārtējo vidi skaistāku,  lgtspējīgāku un iekļaujošāku, turpinām rakstu 
sēriju par Jaunā Eiropas  Bauhaus iniciatīvu. Un šoreiz – par  arhitektūru.

Marija Katrīna Dambe (26) un Florians Betats (27) kopā izveidojuši arhitektu  biroju Nomad architects. Austrijā un  Norvēģijā izglītību guvušie jaunie arhitekti strādā ar praktiskiem un teorētiskiem  projektiem, kas pievērš sabiedrības  uzmanību arī būvniecības procesa atkritumu un nojauktu ēku materiālu izmantošanai atkārtoti jeb atkalizmantošanai.

Ar projektu Go[a]t Waste? 2020. gadā viņi iekļuva Latvijas Arhitektūras gada balvas finālā. "Šis gadījums mani iedvesmo atgriezties pie arhitektūras, jo es ar to nodarbojos 2000. gadu sākumā, kad šķita, ka vienīgais, ko var darīt, ir būvēt tirdzniecības centrus un jaunus pārdodamus kvadrātmetrus, un nebija drosmes domāt tādā veidā, kādā veidā domā šie arhitekti," balvas pasniegšanas ceremonijā sacīja atlases žūrijas dalībnieks arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs. Bet kāpēc šie jautājumi šķiet svarīgi pašiem jaunajiem arhitektiem, un kāda ir viņu nākotnes vīzija par ideālo būvniecības procesu? To iezīmēt SestDiena aicināja Mariju Katrīnu Dambi.

Vai runāt par arhitektūru tā, kā to darāt jūs, joprojām ir drosmes jautājums?

Es domāju, ka tas atkarīgs no situācijas. Mūsu gadījumā tas nebija drosmes jautājums tajā ziņā, ka plūsma no Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes uz darbības sākšanu bija nepārtraukta. Tajā studētais kļuva par pamatvērtību, caur kuru skatīties uz visām arhitektūras tēmām. Bet pieļauju, ka citos gadījumos – ja tu esi iestrādājies citā formā – pieejas mainīšana var kļūt par drosmes jautājumu, ko nosaka daudz un dažādi faktori: sākot no ekonomiskā un beidzot ar cilvēku gaidām no tevis kā arhitekta.

Izglītībai ir ļoti svarīga loma tajā, kā tālāk domā arhitekts?

Jā, tai ir svarīga loma. Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātē mēs pētījām, kā būvniecība ietekmē pasauli, kādas ir tās radītās sekas. Ja tu diendienā saskaries ar šo informāciju, ir grūti pievērt uz to acis.

Kādā intervijā esat teikusi, ka uz jums iespaidu ir atstājusi arī apkārtējā vide.

Mēs dzīvojām studentu ciematā, kurā no istabas loga ik dienas redzējām nepārtrauktu jaunas koka ēkas būvniecības procesu. Es domāju, ka apkārtējā vide atstāj ļoti spēcīgu ietekmi, un par to tiek ļoti daudz runāts tieši Skandināvijā. Tur visas jaunās bērnudārzu, skolu un citu izglītības iestāžu ēkas tiek celtas no koka, jo pastāv uzskats: ja cilvēks agrā bērnībā saskaras ar noteiktu vidi, viņš pēc tās tieksies arī pieaugušā vecumā.

Biroja mājaslapā minēts, ka jūsu darbs ir veltīts tam, lai apvienotu dizainu ar ilgtspējību un pieejamību. Vai jūs varētu atšifrēt, ko tas īsti jums nozīmē?

Mēs paši reizēm izvairāmies lietot vārdu "ilgtspējība", jo tas ir ļoti nobružāts vārds un tiek lietots gan vietā, gan nevietā, un pat saistāms ar tā saucamo zaļmaldināšanu, bet mēs savā darbībā pieturamies pie tā pamatdefinīcijas, kas ietver trīs aspektus: sociālo, ekonomisko un vides. Britu ekonomiste Keita Ravorta piedāvā jēdzienu "virtuļu ekonomika" (Doughnut Economics), kas mudina domāt par to, kā apmierināt cilvēka pamatvajadzības, nepārsniedzot Zemes ekoloģiskos griestus. Tas ir pamatvirziens, kurā mēs ejam katrā savā projektā. Mēs izmēģinām, eksperimentējam, pētām un izdarām secinājumus. Katru reizi mēs cenšamies atklāt šo tēmu arvien dziļāk un padarīt to saprotamāku un pieejamāku arī citiem. Mēs veidojam dažādas instalācijas, kas ir kiedzošāks veids nekā citi, lai izteiktu dažādas idejas, rīkojam darbnīcas studentiem, iesaistāmies dažādos starptautiskos projektos un arī klimata kustībā Architects Declare dalāmies zināšanās un pieredzē ar līdzīgi domājošiem kolēģiem.

Vai jūs varētu izcelt kādus no saviem projektiem un pastāstīt par tiem sīkāk? Varbūt mēs varētu sākt ar jūsu skaļāko projektu Go[a]t Waste?, kas vienkāršā un saprotamā veidā testēja un demonstrēja materiālu atkalizmantošanu.

Saņēmām piedāvājumu izveidot Ādažos jau esošā mini zoo Dzīvo sapņu dārzs radošo darbnīcu paviljonus, kas pēc tam tika transformēti mini zoo kazu rotaļu laukumā. Apzinoties, ka mūsu projekta mūžs būs tik īss (viena nedēļas nogale), sākām domāt par to, kā neradīt atkritumus un izmantot šos materiālus atkal.

Mums paveicās, ka mini zoo īpašnieks bija ļoti atsaucīgs. Tas ļāva attīstīt ideju, un mēs sapratām, ka vēlamies šo radošo darbnīcu paviljonu veidot no būvniecības procesa atkritumiem, lai parādītu, ka ne vienmēr tas, kas tiek nosaukts par atkritumiem, realitātē ir atkritumi, un vienlaicīgi izpētītu, kāda situācija ar būvniecības procesa atkritumiem ir Latvijā. Ko mēs varam atrast? Kādā stāvoklī ir tas, ko mēs atrodam?

Mēs braukājām apkārt pa nojauktu, renovētu vai jaunbūvētu ēku vietām un runājām ar cilvēkiem, no kuriem ņēmām šos materiālus, par to, ko mēs darām, kāpēc mēs esam izvēlējušies iet šo ceļu; iepazīstinājām ar statistiku un dalījāmies ar tamlīdzīgām zināšanām.

Kādi bija galvenie novērojumi un secinājumi?

Pēc būvniecības procesa paliek neliela izmēra kokmateriālu atgriezumi (50 cm līdz 1 m), kurus mēs centāmies izmantot pilnā apmērā, lai nerastos jauni atkritumi. Savukārt pēc ēku nojaukšanas materiāli ir sabojāti. Tas notiek vairāku faktoru ietekmē. Protams, tas ir saistīts ar ēku nojaukšanas metodi, kas ir ļoti brutāla, kas savukārt izriet no tā, kā mēs esam būvējuši šīs ēkas, – ātrāk un lētāk ir tās nograut un atbrīvoties no atkritumiem nekā materiālus atdalīt no pārējiem un izmantot jaunās ēkās. Līdz ar to ir jāmeklē jauni veidi, kā būvēt citādi.

Arhitekti un dizaineri ir atbildīgi par to, kas notiks ar ēku ne tikai tās kalpošanas laikā, bet arī pēc tās beigām (vidējais ēkas mūžs ir aptuveni sešdesmit gadu – aut.). Materiāli bieži vien tiek līmēti, tādēļ mēs nevaram atdalīt vienu gabalu no otra tā, lai nepaliktu līme uz viena un nenoplēstu kaut ko no otra gabala. Tas prasa ļoti daudz darba, lai abi gabali būtu izmantojami otrreiz. Tāpēc jau no paša sākuma ir jādomā par materiālu savienojumiem, kurus ir viegli atvērt, – koka gadījumā tās varētu būt koka tapas vai iztikt vispār bez nekā.

Kā guļbūvēs?

Jā, ne velti sociālajā tīklā Facebook bieži vien var lasīt, ka cilvēki vēlas nojaukt savu guļbūvi un piedāvā materiālus. Vai pārvieto savu pirtiņu no vienas vietas uz citu, jo to ir viegli izdarīt: izjauc, sanumurē materiālus un saliec atkal kopā. Runājot par pierastākām metodēm, tad naglu vietā ir āizvēlas kvalitatīvas skrūves – ar zvaigznīti, nevis krustiņu. Tie ir it kā sīkumi, bet ļoti ietekmē izjaukšanas procesu.

Savā darbībā mēs izmantojam atvērtos savienojumus, lai pēc tam cilvēkiem būtu vieglāk saprast, kas būtu darāms, jo skaidrs, ka pēc desmit, divdesmit vai trīsdesmit gadiem tie būs citi cilvēki, kas to jauks ārā. Savukārt ārzemēs jau par ierastu praksi ir kļuvusi ēkas pase, kurā tiek paskaidrots, kas un kā ir ticis stiprināts vai arī citas lietas, kas varētu palīdzēt ēkas remontēšanā vai nojaukšanā. Mums ir jābūvē ēkas tā, lai palielinātu iespēju, ka tajās izmantotais materiāls varētu pārceļot no viena objekta uz citu, maksimāli saglabājot savu oriģinālo veidolu.

Tik tikko jūs esat izstrādājuši arī tādu dokumentu kā Vadlīnijas apritīgai būvniecībai.

Jā, mēs izstrādājam vadlīnijas apritīgai būvniecībai Eiropas Savienības starpreģionu programmas URBACT projektā URGE, ko var atšifrēt kā pāreju uz aprites ekonomiku pilsētbūvniecībā. Tajā tiek veikti vairāki soļi, no kuriem viens ir tieši šīs vadlīnijas.

Galvenā doma ir tā, lai cilvēkiem, kuri ir iesaistīti ēkas būvniecības procesā, – ēku lietotājiem, pārvaldniekiem un īpašniekiem, dizaina komandai, būvniekiem, būvizstrādājumu ražotājiem, demontāžas un nojaukšanas komandai, investoriem, attīstītājiem un apdrošinātājiem, valdībai, reglamentējošajām institūcijām un pašvaldības iestādēm – būtu priekšstats par to, kas ir aprites ekonomika un kāda ir viņu loma šajā procesā, lai to veicinātu un neradītu šķēršļus, kas to varētu traucēt. Šobrīd mēs esam izstrādājuši šo vadlīniju pirmo uzmetumu, lai uztaustītu, cik cilvēki zina par šo tēmu – vai mums ir jāatgriežas pie pamatlietām, vai arī mēs varam iet dziļāk. Pēc tam ir plānots tās testēt dzīvē un iestrādāt dažādos projektos.

Vai jūs varētu nosaukt spilgtus arhitektūras piemērus pasaulē tieši no šī skatpunkta?

Es domāju, ka visspilgtākie piemēri būs no Dānijas, kur ir ļoti daudz arhitektu, kas domā aprites ekonomikas ietvaros. Vieni no tiem ir arhitektu birojs Vai jūs varētu nosaukt spilgtus Lendager Group, kas savos darbos izmanto jau iepriekš lietotus ķieģeļus, flīzes, betonu, logu rāmjus un tamlīdzīgas lietas. Kā vēl vienu interesantu piemēru var piesaukt arī 2017. gada Dānijas dizaina nedēļā Bureau SLA un Overtreders W prezentēto People’s Pavilion, kas bija veidots no izīrētiem būvmateriāliem – tas nozīmēja, ka tie atgriezīsies atpakaļ veikalā un ka tie ir jāsavieno tā, lai netiktu sabojāti.

Šī ideja par materiāliem kā par pakalpojumu mūs nodarbināja pagājušajā vasarā, kad mēs Tartu pilsētas festivālā veidojām instalāciju Library of Urban Treasues, kurā mēs izmēģinājām šo pieeju. Sākumā mēs bijām nobijušies, ka tas neizdosies, bet, tiklīdz uzrunājām vietējo būvmateriālu veikalu, saskārāmies ar ieinteresētību un gatavību izmēģināt šo praksi, kas pieaugušās koka dārdzības kontekstā izrādījās ļoti izdevīgs un ļoti aizraujošs risinājums. Mēs ilgi diskutējām par to, kā šos materiālus varētu savienot bez fiziskas iejaukšanās, un gala rezultātā izvelējāmies senu japāņu metodi, kur koka konstrukcijās izmanto sietos savienojumus.

Diskusijā par ēkas Elizabetes ielā 2 likteni jūs citējāt Norvēģijas ilgtspējīgas būvniecības speciālistes un ilgtspējīgas arhitektūras studiju programmas pamatlicējas Annes Grētes Hestnesas teikto, ka visilgtspējīgākais kvadrātmetrs ir tas, kuru neuzbūvē, un piedāvājāt paskatīties uz šo jautājumu no ilgtspējības skatpunkta.

Toreiz bija ļoti spraigas diskusijas par Nacionālās koncertzāles celtniecību šajā adresē, un mēs piedāvājām uz šo jautājumu paskatīties ļoti pragmatiski – no ilgtspējības skatpunkta, aizmirstot par visiem citiem skatpunktiem. Kā mēs esošo ēku varētu pielāgot vai arī, ja nevarētu pielāgot, demontēt un izmantot materiālus jaunās ēkas būvniecībā? Protams, šis skatpunkts ir jāņem vērā līdzās citiem, lai nonāktu pie gala secinājumiem.

Vai šis ilgtspējības arguments netiek izmantots par maz šāda veida diskusijās?

Jā, es piekrītu, ka tas izskan par maz tieši šī vārda īstajā nozīmē. Arī pagājušā gada rudenī notikušajā Latvijas Arhitektu savienības kongresā – apskatā par to, cik reižu klimata pārmaiņu tēma ir parādījusies Latvijas Arhitektu savienības sēdēs, – noskaidrojās, ka tas ir apaļš skaitlis – nulle. No vienas puses, ir labi, ka tika izcelts, ka tam nav pievērsta uzmanība un ka nākotnē varētu kaut kas mainīties, bet, no otras puses, – tas ir ļoti šokējošs un apbēdinošs fakts, jo klimata pārmaiņu jautājumi nav jauni. Pasaulē tie tika aktualizēti pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, bet šobrīd mēs atrodamies 2022. gadā, kad vajadzētu nevis tikai sākt par to runāt, bet jau īstenot konkrētus soļus šajā sektorā, kas ir atbildīgs par gandrīz četrdesmit procentiem Eiropas un pasaules CO2 emisiju.

Latvijas kontekstā pagaidām viss apstājas pie energoefektivitātes paaugstināšanas jautājuma, bet šajos gandrīz četrdesmit procentos vienpadsmit ir saistīti ar CO2 emisijām, ko rada būvniecības procesā izmantojamo materiālu ieguve, ražošana un transportēšana. Ja mēs runājam par energoefektivitātes paaugstināšanu, ir svarīgi akcentēt arī šajā procesā izmantotos materiālus, lai, samazinot vienu procentu, netiktu palielināts otrs procents. Līmētais putuplasts ir "skaists" piemērs, kā mēs samazinām enerģijas patēriņu, bet tajā pašā laikā izmantojam naftas produktu ar visu tā bagāžu, kas turklāt vēl tiek salīmēts. Tas ir piemērs tam, ka viss var aiziet pa nepareizo ceļu, ar ko mums tik un tā būs jāsaskaras nākotnē.

Atgriežoties pie jūsu darbības, vai jūs varētu pastāstīt par savu Cēsu projektu?

Instalācija Pieturvieta Rucka ir tapusi Latvijas Laikmetīgās mākslas centra īstenotajā publiskajā mākslas programmā Kopā. Tās izveidošanas pamatā bija aprites ekonomikas, Cēsīs piekoptā bezatkritumu dzīvesveida principa un arī sociālais aspekts, jo problēma, kas bija jāatrisina, – atjaunot Ruckas parkā dzīvību. Mēs sākām domāt par objektu, kas spētu uzrunāt dažādas paaudzes, un radās ideja par šūpolēm, kas varētu piesaistīt bērnus, kurus parasti pavada vecāki, vecvecāki vai citi tuvi cilvēki. Konstrukcijām mēs izmantojām jaunus materiālus, jo šobrīd Latvijā konstrukcijās drīkst lietot tikai tādus, bet pārējam – būvniecības procesā radītus atkritumus, ko izmantojām šūpolēs, soliņos, terrazzo plāksnēs un citos instalācijas elementos. Savukārt par mūsu atradumu kļuva sintētiskais futbola zāliens, ko mēs izmantojām šūpoļu koka sēdelementu pārsegšanai, lai padarītu tos mīkstākus un drošākus, un Ruckas muižas ugunsrēkā cietušās brusas, kas kļuva par lielizmēra augu kastu izejmateriālu

Ja būtu jāformulē īsi – varētu teikt, ka aprites ekonomika pieprasa no arhitektiem un dizaineriem pavisam citu domāšanas pieeju?

Tas ir otrādāks process, nekā tiek mācīts pamatstudiju procesā, kad sākumā radām skici, izvēlamies materiālus un sākam būvēt. Aprites ekonomikas gadījumā mēs saprotam vajadzību, kas mums ir jāatrisina ar konkrēto ēku vai citu objektu, un tad skatāmies, kādi materiāli mums konkrētajā brīdī ir pieejami. Tas nosaka gan formu, gan arī būvniecības metodi – tā ir vienlaikus ļoti radoša un arī ļoti pragmatiska pieeja.

Kas šobrīd ir jūsu aktuālais projekts?

Šobrīd mēs esam iesaistījušies Igaunijas Ekonomikas ministrijas iniciētā pētniecības projektā, kurā tiek pētītas CO2 emisijas, ja ēka tiek būvēta no koka un ja tā tiek būvēta no citiem materiāliem. Vai dabīgo materiālu izmantošana varētu kļūt par obligātu prasību? Šī ir iespēja mūsu instalācijās un citos projektos gūtās zināšanas un pieredzi pārnest uz vērienīgāka izmēra projektiem un transformēt savas idejas plašākā kontekstā, lai nākotnē varētu runāt par materiālu atkalizmantošanu un tamlīdzīgām lietām kā par ierastu pilsētbūvniecības praksi.

Jūsu mājaslapā arī var redzēt, kā ik sekundi palielinās atkritumu daudzums, CO2 emisijas un pasauļu skaits, cik ir vajadzīgas, lai nodrošinātu mums nepieciešamos resursus un absorbētu mūsu atkritumus. Šobrīd tās ir 1,8 planētas...

Kā jau teicu sākumā – līdz ko tu redzi skaitļus, ir grūti par tiem aizmirst. Tas liek piebremzēt un mainīt pieeju, un pieejas maiņa ne vienmēr noved pie ierobežojumiem – iespējams, tieši otrādi, pie kaut kā radošāka un kvalitatīvāka.

pari

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata