"Cits futbols" no kādreizējās Austrumberlīnes

Maija beigās par Vācijas futbola sensāciju kļuva kluba 1. FC Union Berlin iekļūšana valsts augstākajā jeb bundeslīgā. Lai arī Union sezonas noslēgumā ieņēma tikai trešo vietu otrajā bundeslīgā, Berlīnes klubs pārspēles divu spēļu summā, pateicoties viesos gūtajiem vārtiem (spēles noslēdzās ar rezultātiem 2:2 un 0:0), pārspēja VfB Stuttgart. Par sensāciju šī uzvara kļuva uzreiz vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, klubiem no otrās bundeslīgas ļoti reti izdodas uzvarēt pārspēlēs par vietu vienā no pasaules visspēcīgākajām futbola līgām – bundeslīgā –, šādi gadījumi ir saskaitāmi uz abu roku pirkstiem. Otrkārt, Union kļuva oficiāli tikai par sesto, bet faktiski pat piekto futbola klubu no bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR), kas vismaz vienu sezonu aizvadīs Vācijas futbola visaugstākajā līgā. Visbeidzot, treškārt un galvenokārt, – Union pat Vācijā, kur ar ekstravagantu jušanu līdzi futbola klubiem nevienu, šķiet, nav iespējams pārsteigt, ir leģendārs ar saviem uzticamajiem līdzjutējiem un noraidošo attieksmi pret futbola komercializāciju.
 

Novāciet sienu!

Kas tad ir vissvarīgākais FC Union stāstā? Neraugoties uz skaļu panākumu trūkumu, klubs ne bez iemesla tika uzskatīts par līdzjutēju visvairāk mīlēto un pašu populārāko futbola klubu Austrumvācijā. Galvenais iemesls kluba popularitātei bija tas, ka otru Berlīnes VDR daļas futbola klubu Dynamo (pašu titulētāko komandu Austrumvācijas vēsturē) atbalstīja VDR Iekšlietu ministrija un arī drošības iestādes ar bēdīgi slaveno slepeno dienestu Stasi priekšgalā. 

Aktīvs Dynamo līdzjutējs bija Stasi ilggadējais vadītājs Ērihs Mīlke (viņš atradās dienesta priekšgalā no 1957. gada pat līdz Stasi pēdējām dienām), kurš, kā tiek uzskatīts, sekmēja kluba panākumus arī ne ar pašām godīgākajām metodēm. Šī iemesla dēļ Dynamo nebija populārs līdzjutēju vidū un iespēju ziņā daudz pieticīgākā, VDR arodbiedrību uzturētā Union atbalstīšana Austrumberlīnē kļuva par sava veida politisko protestu.

Par dzelzs vīriem (klubs bāzējas Berlīnes rajonā, kurā vēsturiski atrodas tēraudlietuves, un laika gaitā no šī rajona ir nākuši arī daudzi Union spēlētāji) iedēvētās komandas atbalstītāju tā laika vispopulārākais sauklis bija "Novāciet sienu!", ko līdzjutēji sāka skandēt ikreiz, kad uz Berlīnes kluba pretinieku vārtiem tika nozīmēts soda sitiens un pretinieku komandas spēlētāji veidoja tā dēvēto mūri. Šim sauklim ar Berlīnes sienu sadalītās pilsētas situācijā bija neslēpti politisks zemteksts (Latvijas futbola vēsturē salīdzināms piemērs ir: "Lai dzīvo Ulmanis un viņa aizsargi!"), tādēļ Austrumvācijā bija izplatīts viedoklis, ka, lai arī ne visi Union līdzjutēji ir valsts ienaidnieki, visi valsts ienaidnieki ir Union līdzjutēji. Vai vismaz visi tie valsts ienaidnieki, kuri kaut nedaudz interesējas par futbolu.

Nesatricināmu uzticību saviem dzelzs vīriem Union līdzjutēji saglabāja arī pēc Vācijas apvienošanās, kad sākās kluba ceļojumi pa viszemākajām līgām un nebeidzama cīņa ar finanšu problēmām. Tieši līdzjutēji arī padarīja ar sportiskajiem sasniegumiem maz zināmo klubu ne tikai pazīstamu tālu aiz Vācijas robežām, bet pat par dzīvu futbola pasaules leģendu.

Domājams, ikviens ir kaut vai dzirdējis par kādu Vācijas futbola klubu, kura līdzjutēji ik gadu pirms Ziemassvētkiem pulcējas stadionā, lai sveču gaismā vairākas stundas dziedātu dziesmas, vai kura līdzjutēji paši saviem spēkiem un par saviem līdzekļiem atjaunojuši kluba stadionu, lai paglābtu komandu no licences zaudēšanas. 2008. gadā ap diviem tūkstošiem Union līdzjutēju brīvprātīgi un sabiedriskā kārtā pārbūvēja kopā brūkošās kluba stadiona tribīnes un uzbūvēja virs tām jumta segumu. Būvdarbi ilga vairāk nekā gadu. Savukārt 2004. gadā, kad Union atradās bankrota priekšā – iztrūkums kluba budžetā sasniedza 1,5 miljonus eiro –, līdzjutēji izvērsa kampaņu Asinis par Union! un devās nodot asinis, katru reizi ziedojot desmit eiro klubam. Tika izvērstas vēl citas kampaņas, un rezultātā klubu izdevās glābt. Savukārt 2014. gada Pasaules kausa futbolā izcīņas laikā Union līdzjutēji iemantoja plašu popularitāti tāpēc, ka sanesa kluba stadionā dīvānus, lai varētu skatīties spēles "mājas atmosfērā". Pasākums, jāpiebilst, bija īstenojams samērā vienkārši, jo vairāk par 18 tūkstošiem no 22 tūkstošiem vietu kluba stadiona tribīnēs ir stāvvietas un vietas dīvāniem bija pārpārēm pietiekami.

Ne mazāk interesanti, ka Union faktiski pārvalda līdzjutēju padome un paši līdzjutēji ir slaveni ar savu iecietīgo un demokrātisko noskaņojumu, ar ko Union atšķiras no cita ar saviem līdzjutējiem slavena Vācijas kluba St. Pauli, kura uzticamo atbalstītāju loku veido kreisie radikāļi. Līdz ar to ar Union saistīta virkne interesantu faktu. Piemēram, kluba himnas autore ir Vācijas pankroka dīva Nina Hāgena; 2015. gadā tā dēvētās bēgļu krīzes laikā klubs atdeva savas telpas bēgļu izvietošanai; tāpat Union atteicās no iespējas ar klubam izdevīgiem nosacījumiem iegūt ģenerālsponsoru, kad atklājās ka uzņēmuma – potenciālā sponsora – direktors ir bijušais Stasi darbinieks. Rezultātā Union ir vairāk par diviem simtiem mazāku finansiālo atbalstītāju, taču tā arī joprojām nav ģenerālsponsora. Tāpat Union līdzjutēju uzvedība vienmēr ir uzsvērti korekta, kluba stadionā netiek pieļauti pretinieku komandām naidīgi saukļi vai to izsvilpšana, kas ir raksturīga ar saviem agresīvajiem līdzjutējiem bēdīgi slavenajiem bijušās Austrumvācijas klubiem.